Nokārtojuši dokumentus pilotu teltī jeb izčekojušies no fiestas, braucam ārā no laukuma. Kāda brīvprātīgā satiksmes regulētāja, pensionāre ar pusaudzes temperamentu, ceļa malā māj, lai Gunārs atver mašīnas logu. "Mīļais, kā tad tā?!" viņas balss pēc pārdzīvotās nedēļas ir reizē skanīga un nogurusi. "Tu pamet mani vienu?"
Tūlīt viņa sirsnīgi smejas un maina sejas izteiksmi uz smaidīgi mundro, kāda vispār raksturīga šejienes ļaudīm. "Paldies, ka atbraucāt, liels paldies! Gaidīsim nākamgad, noteikti!"
LIDOTĀJI TUKSNESĪ
Albukerke ir balonlidotāju Meka, pasaules gaisa balonu galvaspilsēta. Fiesta dzimusi 1972.gadā, pirmajā reizē pulcinot 13 balonu. Grūti pateikt, kas bija izšķirošais faktors, lai vērstu šeit šo tradīciju tik noturīgu un veiksmīgu. Varbūt Ņūmeksikas cilvēku senās lidot alkas — Albukerkes lidostas centrā eksponēta koka lidmašīna, kas gaisā cēlusies jau aizpagājušajā gadsimtu mijā, drīz pēc brāļu Raitu pirmā vēsturiskā lidojuma, bet Ņūmeksikas pilsētā Taosā savu mūža nogali vadījis Eds Josts — moderno gaisa balonu izgudrotājs, kādreizējais Otrā pasaules kara lidotājs, kuram 1960.gadā ienāca prātā ar propāna liesmu karsēt gaisu viegla auduma apvalkā, liekot temperatūras starpībai pēc visiem fizikas likumiem cilvēku pacelt grozā pāri pasaulei. Šis bija pirmais fiestas gads bez Josta — viņš mira šopavasar savās mājās 87 gadu vecumā.
Varbūt jāsaka paldies arī Sandijas kalnam pilsētas austrumu pusē — milzenis ierosina interesantu vēju spēli, ko lidotāji sarunās dēvē par kastes efektu. Fiestas nedēļā ne vienu rītu vien bija ļauts to vērot — kalns rada pamatīgu aizvēju, un tajā gaisa baloni slīd pāri pilsētai vienā virzienā, bet, augstāk paceļoties, — pilnīgi pretējā. Rodas iespaids, ka citādi visai nepaklausīgo gaisakuģi bez stūres te iespējams stūrēt, kā vien iegribas.
Šogad fiestas balonu pulkā bija arī gaisa balons Rīga — ar lepno zelta gaili uz sāniem. Ar Rīgas domes atbalstu, Latvijas karogu plandīdams, viņš ir te un lido blakus Japānas, Jaunzēlandes, Francijas, Brazīlijas, Meksikas, Vācijas, Lietuvas un daudziem citiem baloniem. Gunāram nogurst mēle, neskaitāmas reizes atkārtojot: "Latvija — jūs tiešām zināt, kur tā ir? Eiropa. Baltijas jūra. Kāpēc zelta gailis? Nē, tas nav Latvijas simbols — tas ir Rīgas torņu lepnums! Rīga? Tā nav gaisa balonu ražotājfirma — tā ir Latvijas galvaspilsēta! Lūk!"
VIVA LA FIESTA!
Gaisa balonu pilots Gunārs Dukšte te reiz jau ir bijis — pirms desmit gadiem. Pirmo reizi še nonākot, Gunāram šķitis, ka atdzīvojas bērnībā lasītās Tomasa Maina Rīda un Džeimsa Fenimora Kūpera grāmatu lappuses. Cauri pilsētai vijas ASV leģendārais austrumu—rietumu 66.ceļš. Albukerkes ziemeļu pusē jūdzēm tālu stiepjas indiāņu zemes. Tur gaisa baloniem aizliegts pacelties, bet nolaišanās gadījumā komandai jālūdz indiāņu eskorta pavadība.
Indiāņu zemēs Gunāra balons nenokrīt, bet aiz Riograndes upes pāris reižu gan. Daudzie mazie rančo ar dancojošiem zirgiem nav medusmaize balonistiem. Nākas pierādīt savu prasmi, kad balonu simti aizsedz debesis.
Gunāra grozā nedēļas laikā pāri pilsētai paceļas čīlietis, nevarietis, ASV dzimusi latviete, Latvijas latviete un īstens amerikānis. Balona ķērāju komandā ir amerikāņu brīvprātīgie — pensionāri Mārdža un Džons. Pārdevuši savu māju un par 500 000 dolāru iegādājušies RV vāģi jeb māju uz riteņiem, abi brīvi trauc pa Amerikas plašumiem. Benzīns vēl nav pārmēru dārgs, zāle ap riteņoto māju nav jāpļauj — priecājas Mārdža. Mēnesi Taosā pie meitas, tad pārbrauciens pie dēla uz Kanzasu, ziemā — uz dienvidiem, vasarā — uz ziemeļiem.
Gaisa balonu lidojumiem der tikai agra rīta vai saulrieta stundas, kad, Čaka vārdiem runājot, "liepas satumst, lapās apklust vēji". Vēji gan te uzvedas savādāk nekā dzimtenē — ap vienpadsmitiem, kad saulei vajadzētu uzmutuļot gaisu sīkās brīzītēs, te gluži pretēji — vējš norimst. Bet, dienas vidū sācis pūst, vakarā nenostāj. Tāpēc fiestas organizatori paredz tikai rīta lidojumus un vakarā pieļauj vien night glow jeb balonu vakara spīdēšanus, kad viss laukums pilns ar ugunīs mirdzošiem bumbuļiem.
Laiks ir brīnišķīgs, vēja dēļ visas nedēļas garumā tiek atcelta tikai viena nakts spīdēšana. Bet otrdienas rīta lidojums tiek atcelts amerikāņu pilotes nāves dēļ: balons iepinies vados, 60 gadus vecā pilote veiksmīgi evakuējusi pasažierus, taču pati nositusies, krītot no sešu metru augstuma.
VISS, KAS BĒRNIEM PATĪK
Pēc garajām un nogurdinošajām pārbaudēm lidostās, kur bez žēlastības izģērbj līdz plikām pēdām un sīki pratina, kur esi dzimis un kamdēļ, pēc vieglā reibonīša galvā, ko pirmajās dienās rada laika zonu maiņa, vērot milzīgo Albukerkes fiestu šķiet kā piedalīties kāda žilbinoša Holivudas grāvēja uzņemšanā. Ļaužu pūļi, liesmas, baloni — krāšņs virpulis. Brīvprātīgo palīgu simti, kas no tumsas līdz tumsai ir gluži vai neprātīgi smaidīgi un priecīgi.
Liela daļa balonu ir amerikāņu tik iemīļotie special shape baloni jeb figūrbaloni. Debesīs lido eņģeļi, govs, Brandenburgas vārti, bankas Wells Fargo naudas kariete, Jēzus, cūkas, lāči un rozā ziloņi. Lai nenotiktu sadursmes milzīgajā balonu barā, tos gaisā palaist palīdz laukuma tiesneši "zebras". Vērojot šo Bābeli, bieži vien ar Gunāru smejamies — Amerikā ir viss, kas bērniem patīk!
SEŠAS LATVIEŠU DVĒSELES
Ir cilvēku kategorija, kas gaisa balonu Rīga nevar nepamanīt, — Ņūmeksikas štatā tobrīd ieklīdušie latvieši. Pirmie divi esam mēs ar Gunāru, trešā ir Baiba, Gunāra lielā meita, atbraukusi no Ņūdžersijas. Vēl ar mums ir Amerikā dzimusī latviešu izcelsmes dzejniece, tulkotāja, māksliniece Ināra Cedriņa, latviešu dzejnieka Viļa Cedriņa brāļameita. Ināra dzīvo Albukerkē kopā ar savu nevaru tautības vīru Ramešu, abi aizmukuši no maoistu patvaļas Nepālā.
Pateicoties Inārai, Ņūmeksika kļūst dziļa. Ināra aizved mūs uz senām ogļu šahtām Madrides ciematā aiz Sandijas kalna, kur tagad ir bagāts mākslas galeriju klāsts. Ināra parāda štata galvaspilsētu Santafē. "Jums noteikti jāredz, jo tā ir otra vieta pēc Ņujorkas, kur Amerikā visvairāk mākslas!" Un patiesi, mākslas galeriju rajons Canyon Road rada bezpalīdzības izjūtu — tik daudz mākslas! To apskatīt nepietiktu ar nedēļu! Ināra kopā ar galerijas vadītāju Suzannu Sbargi organizē mākslas galerijā 615 ARTE dzejas lasījumus, kuros abas ar Ināru lasām dzeju un vērojam amerikāņiem tik tradicionālo poetry slam — dzejas sacensības, kurās piedalās Albukerkes dzejnieki, publika un pašu ievēlēti tiesneši.
Ieraudzījusi Rīgu, kādu rītu piesteidzas Sanita — mana kādreizējā Kultūras akadēmijas studiju biedrene. Ieguvusi stipendiju socioloģijas studijām ASV, viņa tur arī apprecējusies, dzīvo Viskonsinā. Nu jau audzina desmit mēnešu vecas dvīnītes un kopā ar ģimeni tirgo fiestā Viskonsīnas sieru, kas Amerikā ir tikpat pazīstams zīmols kā Dzintara siers Latvijā. Vasarā dažādos pasākumos var sapelnīt tik daudz, lai ziemas mierīgi vadītu Latvijā. Sanita pašlaik ir laimīga, par socioloģes karjeru domās vēlāk. Fiestā, protams, latvieši tiek cienāti ar sieru par brīvu — paldies, Sanita!
Sestā latviešu dvēsele ir ņiprā dredotā melnmate Kristīne, kura Santafē studē mūziku, bet vēl nesen Rīgas klubā Depo uzstājusies ar savu underground grupu. Nav daudz latviešu šai tuksnesī, tāpēc šķiramies sevišķi sirsnīgi. Es saku — Kristīn, tiksimies, kad būsi pasaulslavenā mazā meitenīte ar ģitāru uz lielās skatuves! Vai tad brauksi mājās? Domāju, ka nē, saka Kristīne. Man te tīri labi patīk.
GALAPĀ NEKĀ NAV
Kad fiesta beigusies, Gunārs uzzina par iespēju lidot vēl vienu rītu — Sarkanajās klintīs pie Galapas pilsētas 200 jūdzes uz rietumiem no Albukerkes. Protams, lidosim, neesam taču braukuši šurp gulēt! Gunārs apjautājas vietējiem par Galapu. Atbilde ir konsekventa — Galapā nekā nav.
Otrā rītā saprotam, kāpēc Galapā nekā nav. Sarkanās klintis sākas jau pāris jūdzes aiz Albukerkes un rietumu virzienā tikai pieņemas varenumā. Divu stundu ilgā ceļā pie klintīm esi pieradis, un tās vairs nešķiet nekas sevišķs.
Toties lidojums Galapā izdodas lielisks: kanjonu ieplakās saullēkta vējš ir maigs, un katru stāvo klinti var pat noglāstīt, tik lēni balons peld tām garām. Lido astoņi baloni, kuriem nav pieticis ar nedēļu Albukerkē. Pilots no Viskonsinas atzīstas, ka uz Albukerki brauc tikai Galapas lidojuma dēļ. Un ir arī skaisti — vērot, kā zem balona groza izplešas klinšu pirksti, kas iedobēs glabā ledainās nakts ēnas. Pāri Baznīcas klintij uzlec saule, un lejā lēkā truši. Zeme saplaisājusi, plaisās guļ pamesti, sarūsējuši auto. Baloni sakrīt uz ceļa pie neliela rančo. Indiāņi piestāj palīdzēt, dodoties garām savās rīta gaitās. Šī ir navahu indiāņu zeme.
Vērojot aiz loga garām slīdošo tuksneša ainavu, es pirmo reizi novērtēju Amerikas milzīgos plašumus. Mašīnas degvielas rādītājos — galoni litru vietā un uz ceļa zīmēm jūdzes kilometru vietā. Zviedra Celsija kunga temperatūras skalas vietā te ciena vācu fiziķa Fārenheita skalu, tālab jāpierod labi justies 65 grādu temperatūrā. Viss vienkārši ir lielāks un citāds — sākot ar ceptām milzu tītarkājām, milzu plastmasas kafijas turzām un beidzot ar lielceļiem nr.25 vai nr.40.
Es to saucu par Amerikas klaustrofobiju — tu izej uz ceļa un nekur nevari tikt, ja tev nav mašīnas! Tas ir paradokss — milzīgie plašumi apkārt un sprosta sajūta tajos. Kā nāvei skatīties acīs.
Pēc katra ceļojuma ir viens vai divi galvenie secinājumi. Atgriežoties no Sibīrijas, es sev apsolīju, ka smiešos, ja kāds teiks, ka Latvijā ir daudz odu un dunduru. Šo solījumu esmu turējusi. Tagad, atgriežoties no Ņūmeksikas, es solu nekad vairs neteikt, ka kaut kas Latvijā ir tālu.
BURITO GRANTSBEDRĒ
Mums jādodas prom. Bet uz māju pusi gan vēl ne! Rūpīgi izpurinām no Rīgas sāniem kaktusu adatiņas, sapakojam maisā un atdodam tumsnējam furgona vadītājam meksikānim. Rīga tālāk brauc uz 1500 km attālo Torreonu.
Vai jūs ko zināt par ASV un Meksikas robežvietu Elpaso? Mēs ar Gunāru tobrīd — gandrīz neko. Vairāk tādus romantiskus niekus: Ināra Cedriņa stāstīja par studiju gadiem, kad ar savu kursa biedru braukuši uz Elpaso pārdot mašīnu. "Viņam bija gari mati, man bija prieks, mēs gulējām nakti mašīnā, un dīvaini cilvēki skatījās iekšā." Narkotiku kontrabanda, nelegālie pārbēdzēji, pāris smeldzīgu Holivudas grāvējfilmu, šaubīgs bizness, visas iespējas pie vajāto kājām — tā ir Elpaso.
Tie, kam patīk klasificēt, ceļvedī raksta, ka ASV un Meksikas robeža ir garākā robeža pasaulē, kur sastopas pirmās un trešās pasaules valsts. Bet, dievs ar klasifikatoriem, lai dala pasaules! Mums pasaule viena un brīnumu pilna.
ASV un Meksikas robežu vispirms ievada nebeidzami melnraibu govju lauki. Desmitiem jūdžu plaši aploki, kur smiltīs nīkst un briest nākamie steiki. Tā vien šķiet, ka viss Ņūmeksikas štats zelē šejienes saulē tvaicētos lopus.
Elpaso robežpunkts — tas pirmām kārtām ir liels tilts, pār kuru ar piepirktām pārtikas kulītēm slāj pierobežas meksikāņi vai pēc stundu beigām tipina meksikāņu skolnieces baltās pusgarās zeķēs, blūzēs un formas svārciņos. Tas ir arī krievu ruletes variants — robežsargi katram autobusa pasažierim liek spiest dīvaina aparāta pogu, un iedegas zaļa vai sarkana zīme. Ja zaļš, somu nepārbauda. Ja sarkans, ver vaļā!
Tūlīt aiz Elpaso viss krasi mainās. Ne daba, bet dzīves satvars. Bieži esmu domājusi, ka savādā veidā to diktē valoda. Latīniskais gars, kas strāvo no spāņu valodas, vērš cilvēkus spilgtākus, reklāmas kliedzošākas, dzīvi vienkāršāku. Asfaltā kā uz burvja mājienu parādās smago kravas furgonu iedzītas risas, kas Amerikas ceļos nebija ierastas. Gunārs ir diplomēts ceļu un tiltu būves inženieris, tāpēc brīnās par ceļa platumu — autobāņa joslas Meksikā redzami sašaurinās par pāris pēdām, un, apdzenot kravas furgonu, autobusa kreisais ritenis gluži vai mūk grantī.
Apdzīvotas vietas kļūst vieglprātīgākas, ja tā var teikt par vietām. Tumsnēji tēvocīši turpat ielas malā cep savus burito — pārlocītas pankūciņas ar siera un čili pildījumu — un māj garāmbraucējiem, uzstājīgi aicinot nobaudīt. Kad mūsu autobuss apstājas, ap to saskrien vīriņi ar riteņotajām kastēm. Viņiem nevar turēties pretī, turklāt burito nav ne vainas — karsti, asi un sātīgi!
Novakars arī karsts un skaista gaisma pār palmām, kas vēdī cekulus vakara vējā. Turpat Viljā Aumādā noplīst autobuss, un, gaidīdami, kad to salabos, krietnu stundu klaiņojam pa pilsēteles ielām un pagalmiem. Te valda pazīstams juceklis un nogurums pēc garās dienas. Tādi pagalmi varētu būt arī Maskačkā — kur krēslā kvern mašīnu vraki un mirdz puskailu puišu baltās maikas, kad viņi sēž pie sētas un dzer alu.
Vēl tūkstoš jūdžu priekšā. Diemžēl mūsu kārās acis aptur tumsa — nakts nokrīt pār tuksnesi pēkšņi. Šo ērkšķaini akmeņaino apkārtni sākumā vairījāmies saukt par tuksnesi — par maz smilšu, vairāk sīku akmenteļu. Bet tad no meksikāņu pavadoņa Hoakina saņemam apstiprinājumu, ka tas patiesi ir tuksnesis — desierto. "Vai zini, ko atgādina mūsu brauciens?" jautā Gunārs. "Nebeidzamu ceļojumu pa milzīgām grantsbedrēm."
MEKSIKĀŅU PIECAS MINŪTES
Kad pulkstenis rāda četri no rīta un mūs saburzītus izsēdina Torreonā, viesnīcā paziņo, ka mūsu istabas vēl nav kārtībā un jāgaida līdz vienpadsmitiem.
Ar ietekmīgu atvainošanos uz lūpām — "I'm really, really sorry!" — pēc pārdesmit minūtēm viesnīcā ierodas Aparicio ģimenes pārstāvji. Viņi ir tie, kam ienācis prātā, ka Torreonā vajadzīgs savs gaisa balonu festivāls. Festival del Globos! Skan lepni, taču Torreona nav Albukerke, un, lai uzņemtu vien 15 balonus, Aparicio ģimene dabū gadu smagi strādāt. Pats Aparicio, viņa sieva Monika Aparicio un jaunie Aparicio — Eduardo, Emilio un Suzanna. Viņi dara, ko var, bet Meksikā neviens nekad nesteidzas. Manjana, manjana — šis vārds, cik noprotam, apzīmē kaut ko vidēju starp rīt, parīt, drīz, varbūt, liktenis... Ja kaut ko vajag, visbiežāk cilvēki piemin manjanu. Aparicio ģimene vārda "manjana" vietā lieto vārdkopu "pēc piecām minūtēm", bet tās vienalga ir meksikāņu piecas minūtes. Ja vajag kartes, ventilatoru balona uzpūšanai, viesnīcu, balonu laukumu, jebko — pēc piecām minūtēm, kas izvēršas stundās.
Balonu pacelšanās laukums ir Nasasas upes gultne. Milzu upe pirms desmit gadiem vienkārši aizgājusi. Palikusi putekļaina ieplaka. Šeit pilsētnieki ierīkojuši stadionus, ceļus un miskasti. Pēdējā lidojumā Gunārs nevar atrast piezemēšanās vietu, jo vējš nes gaisa balonu paralēli upes gultnei uz ziemeļiem, bet tur — putekļos ieputināti milzu mašīnu vraki, govis pussabrukušos aizgaldos, smirdoša ūdens rezervuāri, turklāt kartē šim nostūrim atvēlēts balts plankums. Pat vietējie nezina, kā tur piebraukt.
Lidojot labi redzamas pilsētas — ielejā ap izžuvušo upi māja pie mājas ar sāniem kopā. Uz plakano vienstāva namu jumtiem dzīvo suņi, iekšpagalmos zaļi mauriņi un koki. Visapkārt lepni klusē milzu kalni, kuros dažviet industrijas zobs iegrauzis krīta raktuves vai nelabi dūmojošus skursteņus, no kuriem smogs un pelēkas debesis. Uz viena kalna dienvidos Jēzus Kristus baltā statuja atplestām rokām — lielā Riodežaneiro Kristus mazais brālis — mobilo telefonsakaru torņu ielenkumā. Vārds torreon nozīmē torni un glabā sevī atmiņas par to laiku, kad Torreona vēl bija mazs spāņu rančo ar diviem lieliem torņiem ieejas vārtos. Tagad Torreona ir sudraba ieguvju, govju un divdesmit universitāšu pilsēta. Jauniešu te patiesi netrūkst, viņi ir galvenie palīgi balonu festivālā.
Gunāra balons nolaižas piepilsētas laukos. Meksikā nedrīksti būt pārsteigts, ja šķietami tukša pļava vienā sekundē piepildās ar dažiem desmitiem cilvēku. Globos, globos! — balons! — skan saucieni. Mazi bērneļi ar netīrām mutēm lien grozā fotografēties, sievietes kautrīgi aplūko balona drēbi, apkārt klīst kazu ganāmpulks, kas gan tuvojas, gan bēg kukurūzā, bet vīri — kazu gani nedusmojas, izturas ar pašcieņu.
Mēs savukārt vērojam, kā acu priekšā ir mainījies tas, kas Amerikā bija neglīts un nebaudāms, — sievietes un ēdiens. Kur dzimst meksikāņu neskaitāmās tumšacu daiļavas, kuras izstaro sievišķību, dzīvesprieku un kaisli, ja tuksnesis ir viens un tas pats? Un no kurienes meksikāņu lielveikalos rodas milzīgais svaigu augļu un dārzeņu piedāvājums, ka mute pati pildās siekalām, tikko ieraugi maigos, dzeltenos mango, pušu šķeltās siltās papaijas vai tumšos avokado? Un vēl neaprakstāmais garšvielu klāsts baltas drēbes maisos. Tuksnesis viens un tas pats, bet Albukerkes veikalos šīs karstasinīgās simfonijas vietā valdīja skumja un sasalusi nots. Par slavenajiem Amerikas resnīšiem reiz vistrāpīgāk izteicās kāds draugs sava pirmā ASV ceļojuma laikā: tik daudz jaunu un resnu cilvēku neesmu redzējis kopš LSD lietošanas laikiem.
Torreonā no slimīgi resnajiem nav ne vēsts. Vakaros notiek balonu spīdēšana. Ugunis šaujas krāsainajos kupolos, visapkārt karstums un putekļi, ko no upes sausās gultnes paceļ tūkstošiem kāju. Grandoša mūzika un zibošas acis — acteku un spāņu pēcteči meksikāņi ir laimīgi un priecīgi! Putekļos līdz ausīm, bet priecīgi.
RIGA INGRIDA
Jo tuvāk aizbraukšana, jo bažīgāki kļūstam. Monika Aparicio, kas mums rezervējusi biļetes Torreona—Hjūstona—Albukerke, dienu iepriekš pēkšņi paziņo, ka biļetes ir atsauktas, jo lidmašīna esot pārāk maza, lai tajā ieliktu Rīgu. Gunārs iebilst, ka biļetes vajag tikai mums diviem, jo balonu sūtīsim ar kravas lidmašīnu. Ak, saka Monika, tad labi! Piecas minūtes, un viss būs atkal kārtībā!
Vakarpusē Monikas dēls Eduardo apstiprina, ka biļetes ir nopirktas. Tiesa, ne gluži derīgas lidojumam — kad agrā svētdienas rītā ar elektroniskajām izdrukām ierodamies mazajā, baltajā Torreonas lidostā, Gunāra biļete daudzmaz iet kopā ar pasi, bet mana — nu nekādi.
Biļete rezervēta uz Rigas Ingridas vārda. Apkalpojošais personāls netiek skaidrībā, kas ir Riga — mans vārds vai uzvārds? Stāstu, ka Rīgā esmu dzimusi, un viņi kļūst vēl domīgāki. Skaidroju, ka tā ir kļūda, jo biļetes rezervējusi festivāla organizētāja Monika Aparicio. Skeptiķi tūlīt sāk smaidīt un pavada mūs uz lidmašīnu — nav problēmu! Godājamajai Aparicio ģimenei piederot puse Torreonas lidostas.
Manas bažas noplok tikai par dažiem procentiem. Prātoju, kā būs Hjūstonā, kur nav tādas cieņas pret Aparicio ģimeni?
Jau šķiet, ka lidosim, kad mūs noķer migrācijas dienests. Skatās mūsu iebraukšanas vīzās un drūmi šūpo galvu. Vīzas maksas ailes tukšas. Skaidrojam, ka neviens Elpaso mūs par to nebrīdināja. Viņiem vienalga, viņi turas pie faktiem — samaksāts nav, bet šodien ir svētdiena, bankas nestrādā, tātad paliekam Meksikā! Mums tas nozīmē palikt Amerikas kontinentā, jo lidmašīna no Albukerkes uz Rīgu ir jau nākamajā rītā. Te pēkšņi darbinieki apžēlojas par mūsu sastingušajiem vaibstiem un ierosina samaksāt nodevu viņiem, bet čeku gan nevarēšot iedot. Kāda runa, ja tiekam uz māju pusi!
Tomēr lidosim! Mazītiņajā lidmašīnā pāriet nervozie drebuļi. Lūkojamies no augšas uz melnajiem, krokotajiem kalniem ap Čivavu, kas droši vien vēl slēpj vietas, kur cilvēks nav kāju spēris, un domās jau esam Latvijā.
Kāds ir galvenais secinājums pēc Meksikas? Nekad vairs neteiksim, ka Latvijā varētu būt grūti iekopt zālienu.