Sportisti stāsta, ka neparasti patīkamā sajūta piemeklē pēc ļoti
nogurdinošām sacensībām vai to laikā. Parasti tā izpaužas
sakāpinātu emociju formā. Amerikāņu maratoniste Marianna Vestlija
laikrakstam The New York Times apgalvo, ka retajos gadījumos, kad
pēc finiša viņu piemeklē eiforiskās sajūtas, viņa var apraudāties
no kucēna skumja skatiena.
Līdz šim zinātnieki nespēja pateikt, vai emocijas izraisa atvieglojums pēc grūtās distances, vai arī smadzenēs notiek ķīmiska reakcija, kas maina noskaņojumu. Tagad Vācijas neirologiem izdevies noskaidrot, ka skriešana rada endorfīna "plūdus" smadzenēs. To dēvē arī par laimes hormonu, jo endorfīns ir saistīts ar noskaņojuma maiņu. Jo vairāk šā hormona organisms saražo, jo lielāks efekts.
Pētījuma autors Henings Bēkers no Bonnas universitātes strādāja ar desmit skrējējiem, kuriem izmērīja hormona daudzumu smadzenēs pirms un pēc divu stundu ilgas fiziskas slodzes. Atklājās, ka treniņa laikā endorfīns ievērojami palielinās un tas koncentrējas smadzeņu apvidū, kas saistīts ar emocijām. "Jo vairāk endorfīna bija skrējēju smadzenēs, jo par lielāku eiforiju viņš ziņoja," secināja vācu zinātnieks.
Tas izskaidro, kādēļ ne tikai skrējēji, bet arī citu fizisko sporta veidu atlēti treniņos un sacensībās strādā līdz spēku izsīkumam. Nogurumu kompensē pacilātības un pat laimes sajūta.
"Daži cilvēki piedzīvo šīs izjūtas pēc ārkārtīgi ilga vai intensīva treniņa. Šo atšķirību var redzēt jau pēc divām stundām. Tā atspoguļojas pat sportistu sejā," H.Bēkers The New York Times uzsvēra, ka jau pēc ārējā izskata varējis noteikt, kura brīvprātīgā smadzenēs uzkrājies pietiekami daudz laimes hormona.
Papildu pētījumā vācieši noskaidroja, ka eiforijas sajūta paaugstina sāpju slieksni. Kamēr smadzenēs "vārās" laimes hormons, cilvēks vieglāk pārcieš sasitumus un pat asiņojošas brūces.
Ar projektu nesaistītais nervu pētnieks Zālamans Snaiders, kurš 70.gados atklāja endorfīnu, atklājumu komentēja vienā vārdā: "Iespaidīgi.".