Taču sauklis Neticamā Indija, kas grezno visus krāsainos šīs valsts reklāmas bukletus, šai vietai ir tiešām atbilstošs. Kaulaini bērneļi uz ielām, lūdzoši pastieptas rokas pēc naudiņas, pussabrukušas ēkas un grezni tempļi uz nabadzības un posta fona - Indija vienlaikus spēj uzdzīt skumjas, gan arī izraisīt pārdomas par to, ka iespējams dzīvot un justies apmierinātam arī bez siltā ūdens un nereti pat elektrības.
Smoga ēnā
Pēc iznākšanas no tualetes pie ūdens krāna noskaloju rokas un taisnā ceļā dodos atpakaļ uz autobusu. Neesmu pieradusi pie tik neslēptas uzmanības, kādu izrāda vietējie indieši. Sastājušies ap autobusu, tumši brūni jaunekļi sūta gaisa bučas, rāda victory zīmi un izsaka vēlmi nofotografēties. Tirgotājus, kas parasti pilsētās šādos brīžos salīp apkārt kā mušas, nemana. Esam nenosakāmā apvidū pusceļā starp Deli un Agru - pilsētām, kas kopā ar Džaipūru veido Indijas tūrisma Zelta trijstūri.
Apmēram 200 km garo ceļa posmu autobuss pieveic sešās stundās. Lai arī ceļš ir asfaltēts, satiksmi kavē daudzās smagās mašīnas spīdīgām papīru lentēm pie spoguļiem, pārbāzti autobusi, kur pāri palikušie pasažieri pieķērušies pie ārpusē piestiprinātām trepītēm, un kāda laiska govs, kas lēni pārvelkas šosejai.
Abpus šosejai ir novākti lauki un kaudzēs sakrauti salmi. No salmiem sakrautas arī mazas būdiņas, kurās dzīvo laukstrādnieki - izskatās līdzīgi kā pasakā par trim sivēntiņiem. Tikai šī ir realitāte. Līdzīgas būdiņas, tikai no zariem un lupatām, veseliem kvartāliem slejas arī pilsētās. Par guļvietu tajās kalpo dēļu lāviņas ar pāris lupatu segām, toties dažās no tām vīd zili televizora ekrāni. Un dažiem indiešu puišiem nošmulētās biksēs un apdriskātos kreklos ir mobilie telefoni.
Es jūtos kā ellē, pārsteigts par apkārtējo ainavu ir žurnālists no Pēterburgas. Dažbrīd viņam piekrītu. It sevišķi Deli, kur smogs pilsētu ietinis pelēkā miglā, un grūti elpot. Caur tumšajām debesīm vīd blāvi oranža saule. Gaiss ir neciešami sutīgs. Svīstu. Braucot autobusā, vēroju, kā uz katra stūra čurā kāds indietis. Tas liekas tik dabiski. Līdzīgi kā nospļauties. Kādas lielas ielas malā ierīkota pat tualete, bez durvīm. Trīs starpsieniņas un caurumi zemē. Tas nekas, ka turpat garām staigā cilvēki. Pāris metru tālāk ir ūdens krāns, kur sievietes iesmeļ šķidrumu spaiņos un aiznes uz mājām. Vēl tālāk - pārdevējs meistarīgi griež zaļus, citroniem līdzīgus augļus un spiež sulu. Pircēju netrūkst. Un dīkdieņu arī.
Profesionāļi
Mis, mis, give me some tips - izkāpjot no autobusa, apkārt salīp naudiņu diedelējoši ubagi un dažādu nieciņu tirgotāji. Pārdevēji grūž sejā sudraba krāsas žvadzošas kāju sprādzes, piedāvā apdrupušas ziloņu figūriņas un vēl citus dažādus niekus. Nez no kurienes uzrodas maza meitenīte un pavadošu bungu ritmā sāk locīties prātam neaptverama veidā.
"Tūrists mums ir dievs, jo vietējie saprot, ka bez viņiem daudzi nomirtu badā," pirmajā ceļojumu dienā mums, dažādu valstu žurnālistu grupai, paskaidro gids. Izejot ielās, saprotu, ka teiktais bija domāts burtiskā nozīmē. Tādu godbijību nebiju sastapusi nekur iepriekš, un nekaunību - arī.
Sākotnēji, ieraugot milzīgo nabadzību, roka pati stiepās pēc maciņa, lai iedotu naudiņu. Jūtos vainīga, ka man ir tik daudz - tīra gulta, ēdiens un iespēja braukt kondicionētā autobusā. It sevišķi kā baltais ekspluatators sajūtos, kad kopā ar paliela auguma dāni Klausu apsēžamies velorikšā, bet sīka auguma indietis, pacēlies kājās, minas pret kalnu.
Pēc pāris dienām mana vainas sajūta zūd. Saprotu, ka manu nespēju atteikt vienkārši izmanto. Kad, pat ieejot ikvienā tualetē (arī piecu zvaigžņu viesnīcā), indietes iztapīgi pastiepj papīru roku noslaucīšanai un lūdzošām acīm liek saprast, ka vajadzētu samaksāt, uznāk dusmas. Cik nu var! Pēc gida teiktā: strādāt par profesionālu ubagu ir ienesīgi. Mēnesī var nopelnīt tikpat, cik strādājot, piemēram, par sargu kādā kultūras objektā - ap 30 latu mēnesī.
Visstraujāk augošā ekonomika pasaulē; katru gadu augstākās izglītības diplomu iegūst četri miljoni absolventu; kastu dalījums tiek izskausts; sievietes ir vienlīdzīgas ar vīriešiem - kā leiputrijā, tik skaistus faktus par Indiju kā no pārpilnības raga ceļojumu sākumā mums nober kāds vietējās varas pārstāvis. Kad brauciens tuvojas beigām, mēs ironiski nosmejam: ja vien tagad tiktu klāt tam ierēdnim... Tagad mums būtu daudz asu jautājumu.
Vienīgie amati, kur tiešām redzu sievietes, ir papīru pasniegšana tualetē un smagu mālu atlūzu nešana uz galvas lielās bļodās Džaipūrā, restaurējot milzīgu pils kompleksu kalnā.
Lai nokļūtu pilī, tūristiem tiek piedāvāta kārtējā atrakcija - brauciens uz ziloņa muguras. Ceļa sākumā, līdzīgi kā pārpildītā Latvijas autostāvvietā pie iepirkšanās centriem, drūzmējas vairāki desmiti šo lielo dzīvnieku. Viņu pieres un daļa snuķa izkrāsotas košiem krītiņiem. Apkārt skan balsu murdoņa, bet degunā sitas ass, kodīgs dzīvnieku ādas un izkārnījumu sajaukumu smārds. Lai gan jāatzīst, gaiss Džaipūrā ir daudz svaigāks nekā Deli. Smogs ir atkāpies.
Pats brauciens gan nav nekas īpašs. Tevi iesēdina padomju laiku slimnīcas gultai līdzīgā metāla kastē, un lēnā gaitā dodies uz priekšu. Vilinoša šķiet pati apziņa, ka esi braucis ar ziloni. Gala punktā, protams, jāsamaksā vedējam. Tas nekas, ka esi nopircis biļeti. Tu esi Indijā. Par ziloņa pakasīšanu jāpiemaksā vēl.
Kurš laimīgāks?
Brauciena laikā mani nomoka dīvaina sajūta, un tikai beigās saprotu, kas tas ir. Mani pārsteidz indiešu spēja priecāties par dzīvi, kas brīžiem robežojas ar tādu kā dzīvniecisku vienkāršību. Vai spējat iedomāties, ka kādā Eiropas pilsētā centrālajā laukumā pie strūklakas ieziepējat kājas vai arī parkā, laistot zāli, pie reizes izmazgājat ar šampūnu matus? Vai varat iedomāties mūžīgu dzīvi teltī vai salmu būdā? Es - ne. Bet indieši var. Nepretendējot uz šīs valsts kultūras un tradīciju pazinējas statusu, man šķiet: viņi ne tikai var, bet pat izskatās ar dzīvi apmierināti.
Autore bija Finnair viesis. Finnair no Helsinkiem uz Deli lido trīs reizes nedēļā (ceļš no Rīgas abos virzienos - Ls 512)