Ielīšana skatlogā
Ātrvilciena biļete
no Lisabonas uz Portu maksā aptuveni 30 eiro. Piecas stundas aiz
loga slīd vīnoglauku rindas, akurātas kā afrikāņu bizītes. Iepretim
sēž kāds kungs, līdzīgs
Man aizraujas elpa. Pēkšņi esmu augstu, augstu virs upes. Gabaliņu tālāk stiepjas iespaidīgs tilts kā loks. Lūk, tā ir pilsēta - Portu ir klāt. Diviem lieliem kalniem pa vidu tek Doru upe, pilna baltu buru trijstūrīšu un četrstūrīšu. Stacijas interneta centrā izpētām hosteļus. Kad ierodamies uzmeklētajā, brīva ir lieliska istaba ar balkonu un brīnumjauku skatu. Vakarā ieņemam Doru krasta kafejnīcas - zaļais vīns joprojām formā. Vēss, sauss. Izlien mēness. Iegarens kā nogriezts nags. Piekrastē mazs puisēns ar tēti dzenā zelta krāsas futbolbumbu. Blakus kafejnīcā ik pa laikam nodziest elektrība un apmeklētāji sajūsmā kliedz. Ir labi.
Nākamajā rītā ar ceļabiedreni katra ejam savu ceļu. Dodos apskatīt baznīcas, tirgu un nopirkt vizuli. Tirgus saista vairāk nekā baznīcas, kurās nemāku uzvesties. Prātā nāk nepiemērotas domas. Pie visa vainīga grāmata.
Olīvu mucas, vītināta šķiņķa stilbi, asinsdesu luņķi. Vislabāk man patīk ķiploku pārdevēja. Viņa sēž savdabīgā ķiploku "istabā" un skumji skatās seriālu. No citu pārdevējiem būceņiem viņu atdala ķiploku virtenes. Gaļas paviljona skatlogs ir kas īpašs. Tajā izlikta cīsiņu konservbundža un blakus rotaļlieta sieviete-cūka, rozā augums tērpts melnā apakšveļā un zābaciņos. Kāds vecs vīrs tirgo zaļus liliju pumpurus, maisiņu pārdevēja ir aizmigusi. Izošņāju siera stendu. Uz kāda siera etiķetes attēlota govs, kazas un aitas galva. Visas trīs profilā. Kas tā par savienību? Ceļvedī izlasu, ka gatavot sieru no dažādiem pieniem ir ierasts. Garām aizšļūc sieviete ar tīģergarneļu šķīvi, un es vēlreiz saprotu, cik ļoti man patīk tirgus.
Esmu nostaigājusies pa stāvajām ielām, līdz beidzot atrodu makšķerlietu veikalu. Draugam jāaizved vizulis. Saimnieks saprot tikai portugāliski. Bezcerīgi vicinos, līdz izlemju doties pie skatloga un rādu uz vizuli. Saimnieks iekāpj skatlogā un visa instalācija ar jūras ainavu sabrūk. Vienubrīd atjēdzos, ka skatlogā esmu iekāpusi arī es, un mēs pa abiem zaļo vizuli esam dabūjuši. Es viņam uzdāvinu latu.
No viesnīcnieces uzzinu, ka reizi mēnesī Portu ir lielā tirgus diena - jau naktī iedzīvotāji ieņem uz ielas placi un izliek mantas, ko vēlas pārdod. Žēl, ka nevaru palikt ilgāk. Ķepainītis tiek jauniņajai viesnīcniecei. "Es mīlu šokolādi," viņa iesaucas un, šķiet, aiz sajūsmas konfekti apēdīs ar papīru.
Okeāns un Spānija
Augšup uz Spānijas pierobežu, uz pilsētu Kamiņu. Tieši tās tuvumā esot labākās pludmales - tā ceļabiedrenei solījis kāds pazīstams portugāļu dīdžejs. Kamiņu ir maza un mīlīga. Pa hosteļa logu redzam vecpilsētas skvēru un Spānijas kalnus. Te hostelis lētāks, pa 20 eiro no katras. Saimnieki ir tik sirsnīgi, ka Ķepainītis pats lien no somas ārā.
Dodamies uz okeānu peldēt. Pa ceļam "izrunājos" ar makšķernieku, kurš noķēris plaukstas lieluma zivteli un izskatās sapīcis. Okeāns ir spirdzinošs un skaļš. Viļņi - milzīgi. Debess zila, jo zila.
Kamiņu slavena ar baznīcu Igreja Matriz, kas celta XV gs. Ārpusē, virs sānu durvīm redzamas dažādas figūras - apustuļi, Jaunava, citi svētie. Ceļvedis ziņo, ka turpat blakus jābūt kādam vīram, kurš novilcis bikses un rāda pliku dibenu Spānijas virzienā. Līkumojam ap baznīcu, nekā. "Āīī," ceļabiedrene iespurdzas un iekož lūpā, it kā viņai tuvotos striptīzšova dejotājs. Arī es ieraugu kundziņu. Kungs novilcis bikses, pagriezis dibenu pret Spāniju un caur kājstarpi skatās uz mums. Mēs uzņemam kursu dibena norādītajā virzienā, sēžamies prāmī un dodamies raudzīt spāņu zemi. Teju desmit minūtēs nonākam Galīcijā.
Ejot uz Gvardas centru, pamanu kādu dīvainu telpu - garāža, kas savulaik bijis ofiss. Skats sirreāls. Plaukti salīkuši no mapju smaguma, krēslu vietā automašīnas aizmugurējais beņķis. Lēkā zvirbuļi, aizskrien ķirzaka. Gvardā es mēģinu peldēt, taču neizdodas - pilns jūraszālēm.
Vakarā esam atpakaļ Kamiņu. Pieeju pie hosteļa loga un iekliedzos. Spānijas kalni ir tīti miglā. Neprātīgi skaisti! Vecpilsētas skvērā ceļ skatuvi, jo vakarā vietējie bērni dejos sporta dejas. Pasadoble, samba, čačača mazuļu izpildījumā ir samērā neveikla un sirsnīga. Dejo pusaudži, tomēr pēc kaisles tas neizskatās. Ejam uz krogu. Tas ir patukšs. Kaiparinja dzesē labāk nekā zeltainais portvīns. Krogā ir savdabīgs altāris - no pudelēm veidota piramīda, kuras apakšā mirdz izgaismota futbolbumba.
Es par visām varēm gribu nokļūt vīna darītavā Monsau. Tūrisma informācijas centrā atčivina: "Tas ir privātīpašums, iekšā nelaiž. Vīnu varat nopirkt supermārketā." Atliek doties uz Valensu pie pašas Spānijas robežas. Pilsētu ieskauj nocietinājumi, un izskatās, ka cilvēki mīt greznā karaļa kronī. Valensas tirdziņā ir pikanti dvieļi ar kailām sievietēm, kurām ir uzbudināti krūšu gali. Dvieli rotā uzraksts Portugāle.
Valensas stacijas ēstuvē jeb ūķī asarainu seriālu skatās kāds liels, bārdains kungs un triepj iekšā mazītiņu espresso. Šeit mēs dabūnam gardākās pusdienas Portugālē - lielu, kūpošu bļodu rīsu, kuros sagulušas mīdijas, tīģergarneles, astoņkājīši un citi jūras iemītnieki.
Atpakaļ uz Lisabonu, no tās beidzot uz Rokas ragu. Vispirms ar mazu vilcieniņu uz Kaskaišu - kūrortpilsētu ar glītu pludmali. Tikko izkāpju stacijā, man garām paiet zāles zaļā apģērbā tērps vīrs, kuram seko pieci, lieli, balti, pufīgi suņi. Viņi izskatās kā staigājošas cukurvates.
Satiksmes autobuss mūs nogādā Rokas ragā. Tā šķiet kā pasaules mala. Klintis bez nožogojuma, lejā trako okeāns. Migla skrien sejā, mēs ejam, cik tālu vien varam. Pieliecos, lai gūtu glītu kadru un paslīdu. Akmeņi nočarkst, attopos garšļaukus. Paspēju nobīties un atcerēties, ka uz ugunsdzēsēju auto bija rakstīts bombeiros. Vairs nestaigāju tik tuvu malai. Rokas rags man paliks atmiņā ar diviem vīriešiem. Viens tērpts viscaur melnā, otrs baltā. Abi stāv pašā kraujas malā un viens otru pārmaiņus fotografē.
Naudas viesnīcai Lisabonā mums vairs nav. Par vienu Ķepainīti tiek piesargātas vien mūsu somas. Atlicis pēdējais Ķepainītis. Došu plušķainajam sunim, kurš man uzticīgi sekojis vai pusi nakts. Viņš to nosmādē.