"Pleskavas apgabala Pečoru rajona Lavru ciemata apkaimē pirmie latvieši ieradās no Smiltenes, Alūksnes, Piebalgas 1860.–1863. gadā. Vietējie muižnieki, kam bija vajadzīga nauda, lēti, par 3–5 rubļiem desetīnā, pamestās zemes pārdeva Rīgas–Pleskavas ceļa celtniekiem. Celtniecībā, ja bija savs zirgs un kaut kāda tehnika, varēja nopelnīt daudz vairāk nekā zemnieka saimniecībā. Muižu pārvaldnieki palīdzēja latviešiem dabūt lētus kredītus Rīgas, Pleskavas, Pēterburgas bankās. Pirmās 14 ģimenes sāka jaunu dzīvi "zem egles", pamazām cēla mājas, iekārtoja saimniecību un dzīvoja kā jau latvieši – viensētās.
Drīz aktuāla kļuva arī visiem kolonistiem kopēju ēku celtniecība. Te palīgā nāca barons Stakelbergs, bijušais mācītājs, un uzdāvināja 25 desetīnas novārtā atstātas zemes ar norādījumu uzcelt skolu un lūgšanas namu. Apkārt tika laisti saraksti, ikviens ziedoja pēc savām iespējām. Īsā laikā tika savākti 988 rubļi – liela nauda tam laikam. Celtniecību beidza ātri, un jau 1867. gada 15. augustā skola un lūgšanas nams tika iesvētīti. To varētu uzskatīt par Lauru latviešu kopienas dibināšanas dienu. Dievkalpojums noritēja latviešu un igauņu valodā. No Sanktpēterburgas uz ceremoniju atbraukušais ģenerālās konsistorijas pārstāvis paziņoja, ka Lavru obščina būs Pleskavas Svētā Jēkaba baznīcas kopienas filiāle."
1889. gadā Lavru skolā mācījās 250 latviešu kolonistu bērni. Taču pēc Pleskavas ierēdņu pārbaudēm | "par tur valdošo liberāli latvisko garu" skola 1894. gada 15. novembrī tika slēgta. 1897. gadā kolonisti pieņēma lēmumu skolu atjaunot. 1916. gadā pirmā skolas ēka un lūgšanu nams nodega. (Kopienā tobrīd bija jau 3500 cilvēku, kas apdzīvoja 35 km garu un 30 km platu teritoriju kopā ar igauņiem un krieviem.) Lemdami, ko celt pirmo – skolu vai baznīcu –, kolonisti izšķīrās par luterāņu baznīcu.
Līdz 1945. gadam Lavru baznīcā regulāri notika dievkalpojumi. Visbriesmīgākais kolonijai izrādījās nevis karš, bet otrais deportāciju vilnis: izveda ne vien ģimenes galvas, bet arī sievietes ar maziem bērniem, basus tieši no lauka. Piecdesmitajos gados no Sibīrijas atgriezās nedaudzi, arī raksta autores tēvs. Savas mājas viņš atrada nopostītas. Lavru kolonija saruka, cilvēki pārcēlās uz Latviju vai Igauniju.
1946. gada 16. janvārī Pečoru rajons tika pievienots Krievijai. Lavru baznīca tika slēgta, tornis sagrauts, griestu un grīdas pārsegumi noņemti, durvis un logu rāmji izcelti, ēkā tika glabāti minerālmēsli un kūtsmēsli.
"Arvien mazāk kļūst to cilvēku, kam ir pa spēkam nokārtot visus nepieciešamos dokumentus, lai šķērsotu Krievijas robežu. Arvien vecāki kļūst tie, kas paši atceras Lavru kolonijas dzīvi," 1997. gadā rakstīja Rūta Pelse. "Nezinu, vai uz tradicionālo satikšanos šai vasarā atbrauks kaut daži desmiti cilvēku," Dienas korespondentei žēlojās Lavru kapsētas vecākais Ilgvars Mieriņš. "Un tomēr mēs katru gadu nosūtām savus sarakstus latviešu, igauņu un krievu robežsargiem, kuri dažreiz atļauj atbraucējiem uz pāris stundām apmeklēt senču atdusas vietas. Taču ir bijuši gadījumi, kad automašīnām un vieglajiem autobusiem nācies griezties atpakaļ. Tā gadījies pat ar bēru procesijām – viss bija jāved tālāk uz citu kapsētu kaut kur Latvijā, jo robežsargi nelaida bēriniekus pie jau izrakta kapa Lavru kapsētā.
Pavisam nedaudz palicis pāri no pagātnes: aizauguši ne tikai māju pamati un akas, bet pat ceļi, pa kuriem kā pa asfaltu no viensētas uz viensētu kādreiz joņoja zirgu pajūgi. Vēl pirms kara starp mājām bija telefona sakari. Ģimenes izrakstīja modes žurnālus un grāmatas no Rīgas, sanāca kopā uz klavieru vakariem un dejām. Skolēni piedalījās sporta un dziesmu svētkos. Sviestu un bekonu no latviešu viensētām sūtīja uz Rīgu un Tallinu, bet no turienes pa jūru uz Angliju un citām valstīm. Visu aiznesis laiks, atstādams vienīgi atmiņas. Iedeguši sveces pie aizgājušo atdusas vietām, pagājušie atceras kā grūtās, tā priecīgās dienas. Un pārspriež, cik krāšņs būtu šis novads, ja laiku varētu pagriezt atpakaļ un vēsturi rakstīt no jauna."