Droši vien tas atkarīgs no situācijas. Vēl vienkāršāk ievērot satiksmes noteikumus, kur teikts, ka signāls jāieslēdz tieši pirms manevra un jāizslēdz tūliņ pēc tā veikšanas. Tiesa, reizēm to ir vieglāk pateikt nekā izdarīt, sevišķi pilsētā. Satiksmes eksperti uzskata, ka satiksmes plūsmu un mūsu nervu sistēmu bojā tieši nevērība pret pagriezienu signāliem, stāvot krustojumā ar vairākām joslām. "Es cenšos prognozēt situāciju uz ceļa," saka CSDD Informātikas daļas priekšnieka vietnieks Aldis Lāma, "taču tas nav iespējams, jo automašīna man priekšā pēkšņi dara kaut ko pavisam citu, nekā esmu gaidījis. Paskatieties uz sabiedrisko trans-portu. Trolejbusi un autobusi pagrieziena signālu ieslēdz, vēl stāvot pieturā." Domāju gan, citādi trolejbusam nebūtu ne mazāko izredžu izbraukt no pieturas. Domas dalās arī par spontāni dzimušo "paldies" ar avārijas gaismām. A.Lāma šo ieradumu uzskata pa diskutablu: "Labāk tomēr pamāt ar roku vai galvu. Ne visur Eiropā šo signālu saprot tā kā pie mums, turklāt acu kontakts vienmēr ir labāks, kaut arī caur atpakaļskata spoguli." Arī autoram tikko bija iespēja pārliecināties, ka Vācijā un Austrijā braucēji dod priekšroku žestu, nevis elektronikas valodai. Viņiem tas darbojas, jo tur nav tumšo stiklu, bet Latvijā? Laikam nāksies palikt pie pamirkšķināšanas. No otras puses, ja pārāk daudz eksperimentēsim, nāksies izdot Pieklājības signālu rokasgrāmatu.
Ezīši miglā
Liksim mierā nabaga mazās oranžās uguntiņas un ieskatīsimies "acīs"
tām, kas deg nepārtraukti. Pat pārlieku nepārtraukti, piemēram,
aizmugurējie miglas lukturi gaišā dienas laikā. Šim dabas fenomenam
ir atšķirīga izcelsme, kas saknē saistīta ar ieradumu dienā braukt
ar ieslēgtiem miglas lukturiem pamatlukturu vietā. Daži tā taupa
tuvās gaismas spuldzītes, citiem tā braukt šķiet vienkārši
stilīgāk. Dažu automobiļu vadības ierīču īpatnības patiešām ļauj
nejauši ieslēgt arī pakaļējos miglas lukturus, taču tas neattiecas
uz dažu gadagājumu BMW un citiem auto, kuru vadītāji ar sarkanu
spozmi dibengalā grēko visbiežāk. Nav svarīgi, vai šāda uzvedība
saistīta ar izrādīšanos, bailēm pazust vai nesekmīgiem centieniem
pievilināt pretējā dzimuma īpatņus, kā to dara paviāni,
demonstrējot mātītēm košu pakaļu. Svarīgi, ka šī dekorācija var
pavērsties pret pašu braucēju. "Aizmugurējo miglas lukturu
spuldzītes ir daudz jaudīgākas nekā bremžu ugunīm," skaidro
žurnālists un satiksmes speciālists Pauls Timrots. "Tātad pastāv
risks, ka aizmugurē braucošais spilgtā saulē bremžu ugunis var arī
nepamanīt." Stulbi, vai ne? Taču stulbākais ir tas, ka pēc
izšķaidītās "paviāna" pēcpuses nebūs iespējams pierādīt, kas tur
dega vai nedega. Vainīgs būs tas, kas brauca aiz muguras, jo
neievēroja distanci.
Tumšo briežu stress
Tātad, braucot pa pilsētu, padomāsim, vai tiešām mums vajag ieslēgt
visu iespējamo. Starp citu, kvēlspuldzes pamatīgi palielina
automobiļa degvielas patēriņu. Bet uz šosejas un tumsā? Tur gan
gribas saslēgt visas iespējamās un neiespējamās gaismas, bet rudens
slapjdraņķī, medību sezonas un auru laikā vēl palaist pa priekšu
izlūku - lai aizgaiņā no ceļa stirnas un briežus. Ņirgāties par
šādu "fobiju" spēj tikai tie, kas nekad nav uzbraukuši briedim,
mežacūkai vai labākajā gadījumā - stirnai. Valstī, kur ceļa
apzīmējumi bieži ir tik slikti, ka to nemaz nav, tāpat kā žogu meža
dzīvnieku norobežošanai, un vismaz četrus mēnešus gadā regulāri ir
slikta redzamība, katram otrajam auto vajadzētu būt aprīkotam ar
papild-lukturiem. Diemžēl automobiļu dizains kļūst arvien
nepiemērotāks papildlukturu uzstādīšanai. Pat visvienkāršākajam
auto vai nu jāsagraiza bamperis, vai jāpērk ūberdārgs
aizsargstienis, ar kuru tehniskajā apskatē nav ko meklēt. Izņēmums
ir džipi, no kuriem puse TA arī dabū vilka pasi, jo brauc ar miglas
papildlukturiem, kaut mašīnai ir pašai savi. Savukārt tālās gaismas
papildlukturu lietošanu radikāli ierobežo mūsu priekšstati par
tuvo/tālo gaismu pārslēgšanu tumsā.
Kad pārslēgties?
"Tālās gaismas lukturus uz tuvajām vajadzētu pārslēgt 150 m, nevis
kilometra attālumā starp automašīnām," uzskata Auto akadēmijas
direktors Atis Jansons, "vai arī samazināt ātrumu posmā, kuru brauc
ar tuvajām gaismām." Mēs nedarām ne vienu, ne otru. Tālās gaismas
izslēdzam, tiklīdz kaut kur tālā kalna galā parādās pretimnākošs
auto, un turpinām "vilkt" tumsā ar 100 km/h. Vismaz. Iespējams, ka
150 m attālumā vēl arvien braukt ar tālajām gaismām ir "pārāk
skarbi", kā to raksturo P. Timrots. Moderno biksenona lukturu
"tālie" no tik mazas distances jau spiež tā, ka tūliņ izkusīs
smadzenes. Ķīniešu "9000 kelvinu" ksenons un vecie lukturi, kur
apsūbējuša reflektora dēļ ieskrūvēta 100-vatīga spuldze, nav
labāki. Un pamēģiniet vien nepārslēgt tālos, kad pretim brauc kāds
no lielajiem vilcējiem. Viņš ar savām divpadsmit "Hellām" uz jumta
izceps jūs dzīvus. Kad nakts mācas virsū, tad braukšanas kultūra
nav prātā.
Viens, divi - tīrs!
Lai cik dīvaini, bet glābiņš ir visparastākā.... lupata. "Retais
ceļā no Rīgas uz Liepāju trīsreiz stāsies un kāps ārā notīrīt
lukturus," apgalvo A.Jansons. Taču, ja laiks nav ideāli sauss,
lukturi palēnām aizlīp. Pat plāna "migliņa" uz stikla ievērojami
samazina gaismas atdevi un efektivitāti, turklāt tas attiecas arī
uz daudziem jaunajiem auto, kuru lukturi nebūt nav ideāli. Tātad
nesacentīsimies, kam stiprāki nervi, un pārslēgsim tālās gaismas
laikus, samazināsim ātrumu un turēsim "acis" sausas un tīras. Un,
ja arī kas misējas, tas tomēr nebūs tik muļķīgi kā sastrēguma
stundā iebraukt krustojuma vidū un tur arī palikt - visiem par
apsmieklu un dusmām. Bet par to nākamnedēļ.