Vietējā ražojuma šarmu Inspektorā uz saviem pleciem kopā turēja aktieris Andris Keišs un vilku sugas suns. Smīkņājām par austriešu ikonas atdarinājumu, bet skatījāmies, jo aktieris un suns bija smuki. Tāpēc tikai labi, ka beidzot vietējo seriālu vidū parādās kaut kas vairāk par samudžinātām personisko attiecību peripetijām ar dažu noziegumiņu piparu vietā. Spriedzes shēma No daudzajām kriminālintrigu variācijām Ēnu spēlēs ir izvēlēta vienkāršākā un vienlaikus tāda, kas mēdz būt arī interesantākā. Noziegums notiek skatītāju un seriāla izmeklētāju acu priekšā – tātad tu vari sekot katrai detaļai, domāt līdzi, kas varētu būt vainīgais, kāpēc noticis noziegums, kā strādā izmeklētāji. No skatītāja viedokļa tā ir ļoti cienījama loma – būt par līdzvērtīgu izmeklēšanas procesa dalībnieku, bet pārāk nepūlēties. Prieks, ka ikviena Ēnu spēļu sērija veidota tradicionālā kriminālražojumu stilā un skatītājs ikreiz tiek apbalvots ar pilnu sižetu – noziegums notiek un tiek atklāts. Ja patīk izmeklētājs un viņa unikālā metode, vērts gaidīt nākamo stāstu, piedodiet, noziegumu. Noslēpumi ir valdzinoša lieta, bet nozieguma šķetināšana palīdz iemācīties loģiku, likumsakarību ieraudzīšanu un liek darbināt prātu. Ēnu spēlēs pagaidām no tā visa ir tikai neliela daļa, ja vien kā īpašā izmeklēšanas metode nav paredzēta abu galveno detektīvu koķetēšanas pilna kašķēšanās. Lai gan divi varoņi, kas savā starpā raisa "tu man nepatīc, bet esi seksīga" spriedzi, arī der laba seriāla noskaņai.Pazīstams rokrakstsPirmās sērijas sākumā likās, ka nozieguma nemaz nebūs, lai gan titros rādītais sprādziens neļāva atmest cerības. Kad parādījās tipiska viesību aina ar viegli pustraku radu un draugu pulciņu, šķita, ka tas viss iecerēts kā iemesls smieties par latviski sadzīvisko ņemšanos. Vai vismaz jaunais seriāls ir iemesls, lai nedaudz pasmaidītu par to, kā mēs veidojam seriālus. Nē, atkal viss pa vecam, arī šajā seriālā galvenajā lomā ir virspusējas cilvēku attiecības, kas tiek uztvertas nāvīgi nopietni. Piedodiet, no «citātiem» te nevar atkauties.Seriāla UgunsGrēks atkarība man gājusi secen, taču es cienu apmēram ceturtdaļu regulāro TV skatītāju, kas savu dzīvi saista tieši ar šo Latvijas produktu. Arī Ēnu spēlēs viss notiek viesu namā, tajā darbojas vairāki varoņi, kam ir kopīga pagātne, pa kuru lodā neatrisināti problēmu tarakāni. Jaunā seriāla ainu dinamika un attēla stils ļoti atgādina tās pašas komandas vecāko un panākumiem tik bagāto brāli. To visu var saukt par zināmu rokrakstu. Tā labās īpašības ir spraigie darbības pavērsieni un raksturīgie varoņi.Nozieguma mudžināšanaDomāju, ka labiem seriāliem reizēm vajag ļauties un noziegumu izmeklēšana nav izņēmums. Tomēr... Ko darīt, ja domas klejo no nozieguma un tā izmeklēšanas kaut kur apkārt? Kāpēc auto deg un deg, bet veselam baram cilvēku nenāk ne prātā to dzēst un censties glābt cilvēku? Nē, galvenais varonis kā tāds "mobilo reportieru" laikmeta apmātais filmē ugunsgrēku, iegūstot tālākajam sižetam un tāpat arī nekam nederīgu attēlu. Ja esat piemirsuši, paparaci tieksme fotografēt autoavārijā smagi cietušo un mirstošo princesi Diānu, nevis viņai palīdzēt pieder pie tumšākajām mediju ētikas pārkāpumu lappusēm. Ko darīt, ja seriālā apmēram 20 cilvēku gaida policiju, tai zvana un gatavojas sagaidīt, tomēr pilsoņu oficiālie drošības sargi neparādās pat pēc nozieguma atklāšanas? Ko darīt, ja vienīgais īstais nozieguma upuris tiek aizmirsts uzreiz pēc tam, kad izrādās – «galvenākam» seriāla varonim nekas nekaiš? Tas nav labi. Pasmaidīt lika aina ar beidzot pēc neveiksmīgas slepkavības saķerto un krietni sagurušo varoni, kura vienā elpas vilcienā izklāsta slepkavības motīvus, bet veiksmīgie izmeklētāji aizmirst atklāt spridzekļa ielikšanas noslēpumu, ap kuru paši pavadījuši vai pusi pirmās sērijas.
Stilam ir nozīme, precīzas detaļas ir kā seriālu līme. Būs jāskatās vien tālāk!