Atgriezies uz Latvijas populārās mūzikas skatuves pārpildītā koncertā aizpagājušā gada rudenī Palladium Rīga, Uldis Dirnēns, kurš vairāk ir pazīstams ar skatuves vārdu Detlefs (tas pielipis kopš televīzijas šova Talantu fabrika laikiem), ir izdevis jaunu albumu Atmiņas par nenotikušiem notikumiem. "Palladium koncerts 2023. gadā radīja interesantas pārdomas – it kā es darītu kādu svešu profesiju. Būt mūzikā ir viens, bet uz skatuves – kaut kas no citas planētas. Vēroju to ar lielu interesi," saka Detlefs par pirmo koncertu pēc ilgas pauzes, kurā viņš daudz gadu pavadījis Londonā un Ņujorkā, bet tagad pārsvarā dzīvo Valkā, kur sievas Daces (viņa savulaik darbojās mūzikas menedžmentā) pašu atjaunotās vecāku mājas otrajā stāvā iekārtojis studiju. Tajā lielākoties tapis gan jaunais albums, gan arī sirsnīgs, TikTok publicēts sveiciens pagājušajos Ziemassvētkos – Ulda iedziedāta bērnības laika dziesmiņa: "Zaķēns mežā ezi sauc: / Kur gan palicis mans draugs? / Sniegi snieg un puteņo, / Kā lai tagad atrod to?"
Koncertu šajos dažos gados pēc atgriešanās Detlefam nav bijis daudz, bet gan kultūras namā Wiktorija Ulda dzimtajā Liepājā, gan pērn festivālā Positivus Lucavsalā klausītāju netrūka. 5. aprīlī Detlefs aicina uz sava jaunā albuma atvēršanas svētkiem – šoreiz Tallinas ielas kvartāla Angārā. Tiekamies ar Uldi brīdī, kas neplānoti iekritis ne vien jaunā albuma virtuālās izdošanas, bet arī vinila plates testa preses pirmās noklausīšanās dienā – melnais dižripulis jau skan uz atskaņotāja, sagatavota dzirkstošā vīna pudele, lai ar grupas biedriem šo notikumu nosvinētu mēģinājumu telpā kādas Baznīcas ielas biroju mājas pagrabtelpā.
Atgādinu māksliniekam mūsu iepriekšējo tikšanos Radio NABA studijā nozīmīgāko latviešu mūzikas ierakstu apskata raidījumā Zibens pa dibenu, kurā runājām par Detlefa 2004. gada albumu Tu izliecies par sevi. Laikam jau tas būtiskākais pat gadu desmitos nemainās – Uldis joprojām ir tikpat kautrīgs kā mūsu pirmajā intervijā, kas savukārt notika aptuveni pirms divdesmit gadiem. Viņš skaidro, ka tas laikam no Liepājas vēja, kas izpūtis visas domas no galvas ārā jau bērnībā, jo kā vēl divus bezcerīgus intervējamos, no kuriem katrs vārds "ar stangām jāvelk ārā", atceramies arī divus liepājniekus – Vilni Krieviņu un Modri Šternu no Līviem.
Jaunajā albumā, kā vēstī jau tā nosaukums, skan atmiņas par notikumiem, kuru nemaz nav bijis. Varbūt mūsu abu un sarunas arī nemaz nav un mēs tikai izliekamies, ka esam Rīgā, redzam bungu komplektu, plati uz atskaņotāja un neattaisīto šampanieša pudeli? Varbūt vispār Detlefs ir baigais pļāpa un izliekas par tādu, kurš nerunā?
Kāpēc vispār tu pirms tiem daudzajiem gadiem pazudi? Pārējie no tavas grupas turpināja veiksmīgi darboties: Kaspars Ansons kļuva par vienu no Latvijas pieprasītākajiem producentiem, Mareks Ameriks vada džeza mūzikas ierakstu kompāniju Jersika Records, spēlē grupās Satellites LV un Rīgas modes.
Es pat vairs neatceros, kad man toreiz notika pēdējais koncerts. Tas varētu būt kāds no grupas Detlef Zoo albuma Skapī (2007) turnejas koncertiem. 2008. gada globālā finanšu krīze sakrita ar Detlef Zoo beigām, un kā viens no šķietamiem risinājumiem bija Sprīdīša scenārijs – doties pasaulē! Paralēli mūzikai jau pašā sākumā biju sācis aizrauties ar videolietām – primitīvas 2D animācijas, videomontāža, kaut kādi reklāmas rullīši –, vēlāk arī pats sāku filmēt. Meklēju iespējas, kā attīstīties tajā virzienā.
Iestājos Braitonas filmu skolā, es gan to nesauktu par skolu, drīzāk interešu grupu, kurā savācas entuziasti un kaut ko mēģina darīt gada garumā. Sieva tika praksē mūzikas menedžmenta kompānijā. Tā nu arī sākās dzīvošanās pa ārzemēm. Ar filmēšanu tā arī nekur tālu netiku – kaut kādas īsfilmas un savi lidojumi, bet nekā nopietna. Tāda radikāla nodarbes maiņa uz īsu brīdi labi izvēdina galvu. Tikai vēlāk sapratu, ka šajā industrijā pa logu iekāpt nevar, bet pieredze, protams, noderīga arī šodien, darbojoties mūzikā. Pēc tam nāca Ņujorka, un droši vien Londona tiktu izlaista, ja būtu iespējams uzreiz tikt uz Ņujorku. Dace vinnēja zaļo karti, un tad aizbraucām. Ņujorka pēc Anglijas bija kā diena pret nakti. Pārvācāmies uz Bruklinu un sākām lēnām iedzīvoties. Svētdienas mēdzu pavadīt kādā Bruklinas veļas mazgātavā, lasot žurnālu Tape Op, kas bija nonācis manā redzeslokā jau Latvijā ap 2005. gadu, kad to abonēju. Parādījās dažādi gadījuma darbi filmēšanā, montāžā, fotosesiju asistēšanā. Biju praksē pie diezgan pazīstama fotogrāfa Džesija Fromena, kurš ir viens no pēdējiem, kurš bildēja Kobeinu un Nirvana. Vēlāk arī piedalījos viņa grāmatas Kurt Cobain: The Last Session tapšanā, esmu tajā arī pieminēts. Grāmatā Kurta Kobeina pēdējā fotosesija tiek atrādīta gandrīz pilnā garumā – skraidīju ar negatīviem uz laboratoriju un pēc printera kārtridžiem, jo sākumā tapšanas posmā grāmata tika printēta mājās un likta kopā uz grīdas, lai saprastu izkārtojumu un secību tam visam. Ļoti interesants laiks.
Ņujorkā nemēģināji kādā krogā uzspēlēt, kaut par aliņiem? Daudzi vēlāk slaveni mūziķi, piemēram, The Police, sākumā spēlējuši tukšos klubos un krogos.
Tas bija cits laiks. Tolaik bija jāiet uz koncertiem, lai kaut ko vispār sadzirdētu. Tagad cilvēkiem pietiek ar YouTube piektdienas vakarā, to mājās skaļi uzgriežot. Nedomāju, ka, šādu ceļu ejot, tagad vispār kaut kur var nokļūt, ja nu vienīgi esi kaut kāds brīnumbērns. Uz Ņujorku tādi sabrauc no visas pasaules un tad tur cīnās, mēģinot izsisties. Mūzikas ir daudz, bet lielākā daļa iepazīt kaut ko jaunu nemaz nealkst.
Tā jau laikam ir, ka aptuveni deviņdesmit procentiem pietiek ar to, ko jau zina. Bet paliek tie desmit procenti, kam tomēr patīk jaunatklājuma prieks, kad tu ieraugi nepazīstamu mūziķi un kaifo no tā.
Pārsvarā jau tikai jauni cilvēki vēl kaut ko meklē. Man pašam tolaik mūzika bija kļuvusi tāda iekšēji svarīga, ne tik daudz kaut kur izsisties un kādam par katru cenu kaut ko parādīt. Esmu diezgan pašpietiekams cilvēks mūzikā, varu sēdēt, pats rakstīt dziesmas un būt apmierināts ar to vien. Dziesmas es rakstīju visu laiku, tāpēc tagad nav grūti kaut ko arī ierakstīt un izdot, jo ir sakrājies un arī ar laiku izsijājies, kas ir izturējis laika kritiku un kas ne. Mūzika mani nebija pametusi, pa rokai bija viss, kas vajadzīgs. Vispār jau vide diezgan daudz ar tevi izdara. Izjutu to, gan rakstot mūziku, gan vispār – kas galvā darās. Tieši Bruklinas dzīvoklī arī pirmo reizi mūžā izmēģināju savas galdnieka spējas. Man bija balts IKEA galds, uz kura stāvēja laptops. Tā plastmasa tik ļoti bojāja garastāvokli, ka izlēmu no paletēm uztaisīt sev galdu, kas arī būtu vairāk piemērots darbam ar mūziku. Pa ceturtā stāva logu redzēju, ka mājas iekšpagalmā stāv paletes. Ēkas uzraugs bija kāds meksikāņu zēns, kurš ar prieku piekrita man tās paletes pārdot par pieciem dolāriem ar piegādi līdz durvīm! Nopirku dažus instrumentus, slīpmašīnu un... Vēlāk, kad izvācāmies, pārdevu galdu kādai ierakstu studijai par 400 dolāriem.
Uz koncertiem tur gāji?
Man diez kā nepatīk būt pūlī, tāpēc uz koncertiem pats baigi neraujos iet, bet no Anglijas posma iespiedies atmiņā Šineidas O’Konoras koncerts Bārbikena centrā, šķiet, 2013. gadā. Ņujorkā uz Future Islands bijām.
Atgriešanās iemesls bija ilgas pēc Latvijas?
Kaut kā likās, ka pietiek un pienācis laiks. Tādu tīņa dzīvi jau mūžīgi nevar dzīvot. Ir jādomā par bērniem. Bet arī morāli jau pietika. Trīs gadi Ņujorkā ir pietiekams laiks, lai to visu izdzīvotu, un ļoti organiski nonācām pie domas par atgriešanos.
Jaunajā albumā esi pavisam citāds nekā agrākajos ierakstos. Pat balsi tā uzreiz nevar atpazīt. Vienīgais tāds ņiprāks gabals – 1998.
Laiks pagājis. "1998" ir gadskaitlis, kad tā dziesma tika sarakstīta kādā šķūnītī, kur mēs sākām.
Tad te ir ne tikai Londonā un Ņujorkā pa vakariem sacerētās, bet arī vecākas?
Šajā albumā ir dziesmas, kuras man obligāti bija jādabū no sevis projām. Man tās vienkārši nelika mieru un visu laiku bakstīja, skanot galvā. Tagad, kad pabeigtas, tās pārstāj skanēt.
Kad burka piepildīta ar saturu, vari skrūvēt virsū vāku?
Jā, tu esi tās tā kā iekonservējis un pie šīs burkas vairs neatgriezies.
Bet, lai koncertā spēlētu, vāks atkal jārauj vaļā.
Tu tur vairs neko neliec klāt un nepapildini. Jau zini, kas tas ir, un daļēji arī pats to patērē.
Tā kā uz produktiem rakstīts – gatavs lietošanai? Vairs nav jāvāra, jāliek garšvielas.
Tas arī tiesa. Līdz ar to nebija arī būtiski, kā šo dziesmu skanējums iekļausies šodienā. Tas pilnīgi nebija svarīgi šajā gadījumā. Man nav nekas pretī, ka tie nav hiti vai kas kādam var likties šo dziesmu sakarā. Galvenais bija tās dziesmas dabūt prom. Ne jau tikai sliktā nozīmē.
Albuma nosaukums ir Atmiņas par nenotikušiem notikumiem. Citreiz jau nemaz nevar atšķirt, kas ir atmiņas un kas ir tas, ko tu gribētu, lai tās būtu atmiņas.
Smadzenes jau aizsardzības nolūkos, iespējams, arī šad tad kaut ko pamaina tavās atmiņās. Vispār jau citi apgalvo, ka atceras tikai labo. Tās dziesmas ir piesietas kaut kādam konkrētam brīdim vai laika posmam, Londonai vai Ņujorkai. Tās ir man nozīmīgas dziesmas, līdz ar to nelika mieru. Ja nav astoņpadsmit gadu pauzes starp albumiem, tu tās vēl nepaspēj ieraudzīt tādā pavisam "dabīgā krāsā". Respektīvi, laika gaitā tās nobriest, un tev vairs nav šaubu, tu nedomā par to, kā tas izklausās. Par jaunu dziesmu tu vēl līdz galam nezini, kas tas tāds ir. Ja tu to noklausīsies pēc gada, iespējams, to vairs negribēsi savā jaunajā albumā. Gandrīz astoņpadsmit gadus domājot, diezgan viegli bija tās dziesmas albumam izvēlēties. Arī žanrs un mode – dažreiz esi piesiets tam, kas tajā brīdī aktuāls, bet pēc diviem gadiem vairs ne, un tad likumsakarīgi to vairs negribi.
Zinu, ka ar tevi tagad spēlē viens no pieprasītākajiem bundziniekiem – Pēcis (Pēteris Lunde no Pienvedēja piedzīvojumiem un The Sound Poets).
Pēcis ir diezgan aizņemts. Ierakstā ir viņš, bet koncertos jāskatās, kā tiks. Lielāko daļu basu ir iespēlējis Martins, un pārējo es pats – ģitāras, sintezatorus un stīgas. Ne dzīvās, bet būvētas datorā. Lielākā daļa sadziedāta un principā viss pārējais sabūvēts manā mājas studijā Valkā, tikai bungas rakstījām citur. Uznāca nostalģija – nopirku tādu vecu Yamaha digitālo pulti, kāda man bija arī agrāk pirms Anglijas, ar to toreiz rakstīju demo. Uz tās arī ierakstīju ģitāras un sadziedāju. Likās, ka tā vajag. Koncertā ģitāru spēlēs Elvijs Pārpucis (Laika suns).
Esi pavērojis, kas tagad Latvijas mūzikā notiek? Kaut kas patīk vai nepatīk?
Nē, es diezgan apzināti neko neklausījos, vismaz šajā periodā, kad strādāju pie albuma, lai būtu miers no jebkādām ietekmēm. Ja kaut kas labs ir, kas man ir jādzird, tas pats pie manis nonāk. Ļauju, lai pats nāk. Es arī ārzemju mūziku tikai tā ķeru. Ir tāda meitene no Ņujorkas, viņa spēlē grupā Pretty Sick, ko tagad klausos.
Koncerti būs vēl?
Pagaidām šis viens. Man vispār koncerti ir ļoti grūts pasākums. Mēģinu sevi tagad pieradināt nebaidīties spēlēt.
Nejūties komfortabli?
Jā. Jūtos pietiekami komfortabli, kad spēlēju savas dziesmas, bet tas, ka jāstāv uz skatuves, man ir bijis murgs no pirmās dienas. Esmu arī muguru griezis pret skatītājiem kā Morisons, to man agrāk pārmeta.
Bet tā ielīšana televizora "fabrikā" nepadarīja visu vienkāršāku un bailes mazākas?
Tur cilvēki tevi vēro nepārtraukti – tu esi kā pats sevi iemetis ūdenī, taču vēl neproti peldēt. Tam vispār nebija nekāda sakara ar mūziku. Es jau nemaz pats nepieteicos tam šovam. Mani pieteica. Pats nekad mūžā to nedarītu.
Koncertā gan jau būs arī vecās dziesmas?
Jā, tās skaļākās, protams, būs. Es ļoti labi saprotu tos cilvēkus, kuri grib dzirdēt Stils nevainīgs. Tās dziesmas viņiem ir piesietas kaut kādām emocijām, laikam un notikumiem. Tās nav manas tiesības tagad izlemt, ka tā dziesma vairs nav laba. Ir interesanti būt aktīvi atpakaļ mūzikā. Parādās kaut kādi termiņi atkal. Tāda kā pirmā albuma brīvība, kad nevienam nav jāatskaitās. Ir svarīgi, lai tu savā mūzikā, klausoties arī pēc daudziem gadiem, sadzirdētu sevi. Nav būtiski, vai tā ir laba vai slikta, galvenais, lai tā atspoguļotu tevi pašu, cik vien iespējams precīzi. Nevis būt topā šodien, bet skaidri sevi tur saredzēt, klausoties arī pēc desmit gadiem.
Detlefs
Tallinas kvartāla Angārā 5.IV plkst. 20
Biļetes eKase.lv EUR 30