Jānis Pauļuks. Brāzmainais virtuozs

Mākslinieks ir viena no visspilgtākajām personībām Latvijas glezniecībā laikā pēc Otrā pasaules kara. Viņa daiļrade atstājusi būtisku ietekmi Latvijas mākslas vēsturē, izkopjot un pilnveidojot glezniecisko paņēmienu arsenālu, sulīgos, mirdzošos krāsu toņos radot nemiera, kustības atmosfēru, vitalitāti un dzīvesprieku. Jānis Pauļuks strādājis eļļas tehnikā. Daudz eksperimentējis glezniecības tehnoloģijas jomā – krāsu šļakstīja, pilināja, vērienīgi zieda ar špakteli. Gleznojis ainavas, klusās dabas, figurālās kompozīcijas, marīnas, portretus un pašportetus. Darinājis arī abstrakcijas, nenoliedzot reālās dabas formas. Dzimis Rīgā 1906. gada 2. septembrī, lietuviešu strādnieku ģimenē, Jānis Pauļuks uzsāka darba gaitas kā kaligrāfs Zemes ierīcības departamenta mērniecības nodaļā, izpildot valsts pasūtījumus. 1938.gadā iestājies Latvijas Mākslas akadēmijā, taču ticis no tās izslēgts. Vēlāk, 1944. gadā iestājies akadēmijā vēlreiz, tomēr šoreiz labprātīgi izstājies no tās pats. 1945. gadā J. Pauļuks ticis uzņemts Mākslinieku savienībā, taču sava neparastā rakstura dēļ ticis vairakkārt gan izslēgts, gan atjaunots biedra statusā.Viņa daiļradi var iedalīt trijos posmos:•  Pirmais daiļrades posms (1930–1940. gadi) raksturīgs ar pievēršanos klasiskām mākslas vērtībām. Šis bija mākslinieka lielo meklējuma laiks. Sākotnēji tas bija vērsts pagātnē pie mākslas klasisko vērtību izmantošanas un apguves – ikonu un renesanses glezniecības formu izpētes, latviešu mākslinieku Valdemāra Tones, Jāņa Tīdemaņa, Kārļa Padega iedvesmojošiem paraugiem, kā arī pasaules klasiķu Ticiāna un Velaskēza mākslas iespaidiem. Šajā laikā Pauļuka intereses saistījās ar portretiem un pašportetiem, figurāliem darbiem. Tika gleznotas arī ainavas, tomēr mākslinieks sevi centās pierādīt kā figurālistu, uzskatīdams, ka pārāki profesionālās varēšanas apliecinātāji ir tie, kas savā daiļradē ietver cilvēka tēlojumu. Sākuma posmā nozīmīgi ir sievas Felicitas portreti, kas kļuva par sievietes tēla ideālu visas turpmākās daiļrades laikā. Šim periodam raksturīgs tumšs kolorīts un apvaldīta toņu gamma. • Otrais posms (1950–1960. gadi) iezīmīgs ar krāsas, kā galvenā formas izteiksmes līdzekļa dominanti meistara gleznās. Tomēr tas izvērtās arī par visnervozāko un neskaidrāko periodu, kad padomju ideoloģijas kuratori mēģināja ievirzīt J. Pauļuka mākslu sociālistiskā reālisma prasību normās. No šī posma saglabājies liels skaits studiju, kas apliecina mākslinieka lieliski izkopto kompozīcijas izjūtu, gleznojot padomju sistēmas atbalstītas tēmas ar futbolistiem, stafetes skrējējiem un zvejnieku personāžiem. Šajā laikā tika gleznots arī daudz ainu ar sauli, jūru un cilvēkiem liedagā. Ar laiku saule kļuva par nozīmīgu kompozicionālu un saturisku dominanti viņa mākslā. Veidojās mākslinieciskā atraisītība, kolorīts kļūst gaišs un mirdzošs. Pielietojot savas kaligrāfa iemaņas, 50.gadu otrajā pusē sāka lietot paletes nazi, ar kura palīdzību audeklos parādījās brāzmainas un vijīgas līnijas, kas izveidojās par vienu no viņa mākslas atpazīstamajām zīmēm un ienesa darbos nemiera pilnu noskaņu. Daudz tika eksperimentēs ar lakām, krāsām, radot vibrējošas un trauksmainas faktūras. 60.gadu otrajā pusē J. Pauļuks sevi apliecina kā novators latviešu mākslā, organiski saliedējot reālistiskās un modernās mākslas izteiksmes līdzekļus.• Trešais un pēdējais posms ir 1970.–1980. gadi, kad meistara daiļrade ieiet brieduma fāzē. Šajā laikā žanru un tēmu klāsts kļūst īpaši daudzveidīgs, tam raksturīga brīva, atraisīta kompozīcija un dinamiska gleznošanas maniere. 80. gados mākslinieka radošā kapacitāte pamazām pieklust un meistars publiskā telpā apliecinās vairāk kā impozanta un pretrunīga personība, kas var atļauties būt neatkarīga no apkārtējo viedokļa.Tiek uzskatīts, ka mākslinieks radījis ap 600–700 darbu, taču 1975. gadā viņa darbnīca tikusi apzagta un izdemolēta, tādēļ vairāku vērtīgu darbu atrašanas vieta nav zināma.Jānis Pauļuks miris 1984. gada 23. jūnijā Rīgā. Apbedīts Rīgā, Meža kapos.Izstāde apskatāmi darbi no Mūkusalas Mākslas salona kolekcijas dažādiem mākslinieka darbības laikiem un periodiem – 20. gs. 40. gadu urbānās ainavas, 50. gados gleznoti dabas skati, 60. gadu figurālās kompozīcijas, kuras atspoguļo mākslinieka mēģinājumu realizēt sociālisma laika tematiskās prasības, 80. gados veidotas skičveidīgās, krāsainās pilsētainavas, kā arī daži portreti. Izstāde ļaus ieskatīties ne tikai viņa daiļradē, bet arī personībā, ko palīdzēs atklāt ekspozīcijā izvietotās dokumentālās filmas no 1981. un 1987. gada Latvijas televīzijas ierakstiem.Diāna Barčevska, mākslas zinātniece