Par Mikija Rurka, nepārspīlējot, sensacionālo atgriešanos, "piecelšanos no miroņiem", pret kuriem kino bizness ir — ai, cik nežēlīgs, jau sajūsmināta rakstīju septembrī. Filma Cīkstonis bija ne tikai viens no Venēcijas kinofestivāla labākajiem konkursa darbiem un pelnīti ieguva tā galveno balvu Zelta lauva, bet arī iemesls būt klāt brīdim, kad rodas notikums. Teiksiet, baigais nu brīdis, kad žurnālistu priekšā iznāk pusmūža vīrietis ar saņurkātu ģīmi un daiļrunīgu piedzīvotā/pārdzīvotā "patinu" ikvienā savā žestā, mīmikas grimasē... Taisnība jau būs, jo brīdis, precīzāk, Darena Aronofska filma Cīkstonis ar fanātisko Rurka aktierdarbu jau bija notikusi, uzfilmēta, samontēta, atlasīta festivālam, pirmizrādīta, bet visa šī gozēšanās, plaukšķieni un jūsma — tās ir vien piedevas. Tomēr — ai, cik aizkustinošs bija mirklis, kad Rurks ienāca "preseņu" zālē, — kolēģu kritiķu pūlis, kuri nav uz mutes krituši un ar komplimentiem lieki nebārstās, piecēlās kājās un ilgi, jūsmīgi aplaudēja. Rurks, par spīti brutālajai faktūrai, vēl brutālākai reputācijai, teju apraudājās kā sentimentāla kundzīte, un, jāsaka, raudāja arī neviena vien kundzīte. Ir taču tik aizkustinoši, ja tavā acu priekšā no (radošās) nebūtības ir izkārpījusies un atgriezusies tava jaunība, persona, par kuru, iespējams, kādreiz tālajos 80.gados jūsmoji — tad, kad Mikijs Rurks bija jauns, skaists un talantīgs un kopā ar Kimu Beisingeri provocēja erotiskajās 9 1/2 nedēļās vai biedēja nevīžīga dumpinieka ampluā — filmās Eņģeļa sirds, Drakona gads u.c. Izbijušas zvaigznes drāma Beigšu liriski emocionālo atkāpi, lai ķertos pie lietas — filmas Cīkstonis, par kuru, iespējams, jau būsiet lasījuši/dzirdējuši. Kā jau tas pienākas parādībai, kas iecelta šovbiznesa sensāciju kārtā, par Rurku jūsmo uz nebēdu — sākotnēji Eiropā, Venēcijā, tagad jau arī ASV, kur filma ir palaista tautā. Cīkstonis stāsta par Rendiju — izbijušu zvaigzni. Tā dīvainā sporta un brutālās izklaides veida reslinga zvaigzni, kurš savas saknes dzenot frīkšovu un seno tirgus izklaižu tradīcijā. Viņš joprojām cenšas būt biznesā, joprojām alkst spozmes un histēriskā sajūsmā rēcoša pūļa, viņš joprojām apmeklē solāriju, lai būtu pievilcīgi brūns, un uztur formā ķermeni, joprojām pārlapo vecus avīžu izgriezumus, kas liecina par Rendija slavas laiku — pirms gadiem divdesmit trīsdesmit. Tas sausais atlikums no Rendija lielās slavas ir žēlīgs — dzīve treilerā, izjukusi ģimene un pusaugu meita, ar kuru Rendijs ir nolēmis sakārtot attiecības un dara to visai neveikli, gadījuma draudzenītes, arī jēdzīga starp viņām — ne pirmā jaunības svaiguma striptīza dejotāja (M.Tomeja). Vārdu sakot, vientulība, pagājušās slavas caur pirkstiem šķīstošie pīšļi un slimība, kas Rendijam liedz turpināt karjeru reslingā. Kaut kādu tur vairs karjeru — slimība vienkārši nogriež viņa vienīgo un īsto esamību — tur, pūlī, starmešu gaismā, brutālā cīņā un šovā. Ko darīt, ja Rendijs par savu vienīgo pašrealizācijas veidu uzskata ringu, nevis mierīgu eksistenci un normālu darbu — salātiņu pārdošanu un gaļiņas griešanu kādā supermārketā, kur i balta mice un higiēnisks ķitelītis? Filmas Cīkstonis lielā veiksme ir tās absolūtajā patiesumā un absolūtajā personiskumā. Nav jābūt īpaši viedam, lai filmā saskatītu paralēles ne tikai ar paša Rurka dzīvi (tev ir pāri piecdesmit, tava jaunība un karjeras kulminācija ir pagātnē, arī tava profesija nav palīdzējusi tikt pie uzkrājumiem, kas ļautu baudīt "cilvēka cienīgu dzīvi"), bet arī ļautos ar Rendiju identificēties nevienam vien bēdubrālim — lokālai "zvaigznei" — tuvu pusmūžam, ar iedragātu veselību un bez apdrošinājuma nākotnei. Labi, šajā vietā nesāksim slaucīt asaras un žēlot sevi, nabadziņus! Kaut gribas. Pataupīsim emocijas Cīkstonim, kuru talantīgais Darens Aronofskis ir veidojis gudri, rafinēti profesionāli un tajā pašā laikā cilvēcīgi un emocionāli uzrunājoši. Tas, ka Aronofskis ir talantīgs, nav jaunums — viņam pieder gan viena no visu laiku labākajām filmām par narkotiku postu Amerikāņu sapnis/Requiem for a Dream (2000), gan ambiciozā, fantasmagoriskā Strūklaka/The Fountain (2006) ar paša sievu oskaroto britu aktrisi Reičelu Veisu un "seksīgo" austrālieti Hjū Džekmenu galvenajās lomās, ko Latvijā tā arī neviens kinoteātros neparādīja — nobijās. Personības spēks Cīkstoņa spēks un dvēsele nav scenārijā, kas gan veiksmīgi reflektē 80.gadu boksa filmu brutalitāti, cīņas azartu un teju eksistenciālo nolemtību, ko, izrādās, tik lieliski personificē rings — šī ierobežotā telpa, kur vienam no diviem ir "jātiek sakautam". Aronofska oriģinalitāte slēpjas apstāklī, ka no boksa viņš pievērsies reslingam (paradoksāli, bet amerikāņu kino, kurā boksam ir veltīta neviena vien filma, līdz šim nebija tapusi filma par reslingu), savukārt viņa unikālā intuīcija ir faktā, ka viņš šo filmu ir būvējis uz viena aktiera — Mikija Rurka — talanta, arī aktiera un varoņa likteņa sakritībām. (Izrādās, Rurkam ar boksu ir senas attiecības, viņš trenējas kopš bērnības, taču 20 gadu vecumā ārsti viņam silti ieteica mest boksu pie malas.) Rurkam Cīkstonis ir noslēdzis 15 gadu ilgu "maldu ceļu", kurā viņš apzināti izšķieda savus veiksmīga Holivudas aktiera slavas uzkrājumus (skandāli, neprognozējama uzvedība, konsekventa aiziešana no kino un mēģinājums atgriezties boksā 90.gadu sākumā). Vienu laiku viņš nefilmējās nemaz, pēcāk — 90.gados un vēl nesen — filmējās sliktās vai mazpamanītās filmās. Jāteic, ka pēdējos gados Rurks par sevi atgādināja divās kvalitatīvās amerikāņu filmās — Domino (rež. T.Skots) un Grēku pilsēta (rež. R.Rodrigess), tomēr nevienā no šīm filmām viņa loma nebija tik liela, lai par to runātu atdzimšanas, balvu, triumfa, sensācijas skaļajās kategorijās. Tagad tas ir noticis. Turklāt lieliskā filmā, kas savā izteiksmes spēkā, naturālismā un lakonismā atgādina tā laika filmas, kad Darens Aronofskis (1969) vēl bija mazs puika, bet Mikijs Rurks (1956) pamazām sāka filmēties, — 80.gadu drāmas. Domāju, Mārtins Skorsēze neapvainotos, ja Cīkstoni mēģinātu salīdzināt ar viņa 80.gadu šedevru Saniknotais vērsis/The Raging Bull (1980), kurā destruktīva boksera Džeika La Motas tēlu satriecoši nospēlēja Roberts de Niro. Bet pagaidām palīdzēsim Mikijam! Turam īkšķus, lai pirmajā kino balvu piešķiršanas raundā Zelta globusos viņam tiek tas prieciņš — globusiņš! Viņš ir to pelnījis!
***
Tiešā runa
Venēcijā 2008.gada septembrī
Jūs esat bijis profesionāls bokseris, kāda ir jūsu attieksme pret reslingu?
Mikijs Rurks: "Es nekad īpaši neesmu cienījis reslingu, mana sportiskā
pieredze ir bokss, tālab reslingu vienmēr esmu vērtējis mazliet nicīgi,
kā izklaidi, vienmēr esmu skatījies uz šiem sportistiem no augšas. Visa
mana uzpūtība beidzās, kad Darens (režisors Aronofskis) mani aizdzina
uz reslinga skolu, kur es divus mēnešus biju spiests cītīgi trenēties.
Tad gan es sāku cienīt šos puišus. Reslingā ir daudz iestudējuma
elementu, savādas cīņu horeogrāfijas, taču, ja nezin cik pudu smags
vīrs sviež tevi pa gaisu pāri visai telpai, tu tiec ievainots.
Grēku pilsēta bija pirmā zīme, ka jūs vēlaties atgriezties? Cīkstonis ir triumfāla atgriešanās. Ko jums pašam tā nozīmē?
Mikijs Rurks: "Atgriešanās… Daudzi lieto šo vārdu, runājot par filmu
Cīkstonis. Tam ir tik daudz nozīmju — tu vari atgriezties no kara ar
zaudētām kājām. Tu vari atgriezties no vakariņām, kurās būsi apēdis
šķiņķmaizīti, tu vari atgriezties no vēl kaut kurienes… No kurienes es
esmu atgriezies, zinās vien mans suns."
Vai filmas Cīkstonis baigais stāsts — par novecošanu, nespēju vairs būt
savā profesijā — ir apzināti personisks vai tas ir kniebiens izklaides
industrijai, kas izmanto un aizsviež? Kā sadzīvojāt ar sava varoņa
reslinga cīkstoņa Rendija vientulību?
Mikijs Rurks: "Ar vientulību man nav problēmu. Pats gadiem ilgi tā esmu
dzīvojis un juties. Kas attiecas uz biznesu — vai tas būtu reslings,
balets vai sports —, zinu, kas notiek ar profesionāliem sportistiem,
arī baletdejotājiem, kad tie sasniedz vecumu, kad vairs nevar uzstāties
tādā līmenī kā agrāk. Kad visu mūžu trenējies sportā, atnāk diena, kad
kāds — parasti ne tu pats, bet kāds cits — norāda, ka tev ir laiks iet,
pazust. Un parasti jau nav kur iet. Sapratāt mani? Ja?"
Vai Rendijā redzat paralēles ar savu dzīvi?
Mikijs Rurks: "Tas ir puisis, kurš dzīvo treilerā, kuru sieva ir
pametusi, kura meita ir narkomāne. Viņš ir sapņotājs, kurš dzīvo kā
mēsls. Jā, es varu vilkt paralēles ar savu dzīvi, ar to, ko es pats
izdarīju ar savējo pirms daudziem gadiem. Es ilgi biju bez darba. Tagad
esmu pārliecināts, ka nav labākas lomas dzīvē, kā būt labam vīram,
citādi var nākties nemitīgi kaunēties un nožēlot. Tā ir stulba sajūta,
turklāt nevienu jau tu nevari vainot, tikai pats sevi. Jā, Rendijs,
nabags, ir mēsls…"