Tā tas notiek. Pēc neveiksmīga, patiesībā pilnīgi stulba pašnāvības mēģinājuma (tā iemesli tā arī netiek skatītājiem trīsreiz paskaidroti vienkāršiem nepaplašinātiem teikumiem, kā tas notiktu "normālā" Holivudas melodrāmā), pēc pretdepresijas tabletīšu ēšanas sirsnīgās mammas vērīgo acu uzraudzībā, pēc ilgstošas lūrēšanas uz bijušās līgavas foto (paša uzņemts - lai arī filmas galvenais varonis Leo strādā par palīgu mazā tēva veļas mazgātavā Ņujorkas ebreju/krievu imigrantu blīvi apdzīvotajā rajonā - leģendārajā Braitonbīčā -, savā dvēselē džeks jūtas liels mākslinieks - fotogrāfs: pietiek palūkoties uz viņa augstprātīgi filosofiskā nicinājumā savaibstīto ģīmi, kad kāds fotogrāfam naivi pavaicā, kādēļ tajās bildēs nekad nav neviena dzīva cilvēka), pēc dīkas zvilnēšanas gultā līdz pusdienlaikam paša šaurajā bērnu dienu istabā likteņa nejaušība dāvā Leonardam Kreditoram (izrādās, sens Ņujorkas ebreju augļotāju uzvārds) virkni notikumu, kuri citos apstākļos kalpotu par iemeslu kardināli mainīt dzīvi jeb, kā pierasts teikt, lai mierinātu sevi, "sāktu dzīvi no baltas lapas".
Saplānota mīlestība
Vispirms vecāki noorganizē dēlam tikšanos ar pulka veiksmīgāko tēta biznesa partneri, kurš nākotnē gribētu apvienot (pievienot jeb "aprīt") mazās veļas mazgātavas milzīgā ķīmisko tīrītavu konglomerātā, par veiksmīgā darījuma ķīlu izdodot savu meitu Sandru Leonardam par sievu. Un brunete Sandra (Vinesa Šova) nudien ir jauka, glīta, ideāli piemīlīga meitene, kura jau pirmajā tikšanās reizē pāraugušajam zīdainim Leo sola "rūpēties par viņu" (šo frāzi kā refrēnu dzirdēsim filmā vairākkārt, līdz šīs "rūpes" sāks tracināt kā neciešamas galvassāpes), un nepaiet ilgs laiks, kad Leo gluži kā apzinīgs, bet garlaikots sportists rutīnas treniņos ar Sandru pārguļ.
Paralēli šai vecāku saplānotajai "veiksmīgajai mīlestībai" ebreju ģimenes biznesa lokā Leo (Vākīna Fīniksa ģeniāli smalkā tēlojumā - šī noteikti ir aktiera labākā loma pirms pēkšņā pavasara paziņojuma, ka viņš pamet kinobiznesu, lai pievērstos R&B mūziķa gaitām) kāpņu telpā satiek Mišelu - blondo kaimiņieni, kura viņam gan patīk, bet kura Leo izvēlas par savu konfidentu/draugu, uz kura pleca paraudāt par pašas nelaimīgo dzīvi.
Mikrodrāmu režģis
Mišelu uztur bagāts, vecāks, protams, precēts vīrietis; ar viņu ne sevišķi apķērīgā blondīnīte apmeklē Metropolitēna operu un dārgus restorānus. Ak jā, vēl - Mišelu tēlo Gvineta Paltrova, un tas nav mazsvarīgi šajā mikrodrāmu režģī - filmā, kas burtiski iztamborēta no literāru un kinematogrāfisku zīmju alūzijām, kuras meistarīgi lieto režisors Džeimss Grejs - Venēcijas un Kannu kinofestivāla un jo sevišķi franču kinointelektuāļu izdevuma Cahiers du Cinéma kritiķu favorīts (ir jau arī pamats - visi iepriekšējie Greja darbi jeb t.s. Braitonbīčas triloģija - Mazā Odesa/Littlle Odessa, Jardi/Yards, Mums pieder nakts/We Own the Night - ir profesionāli stiprs, emocionāli spēcīgs un... tipisks sinefilu kino).
Pirmās acīs krīt sižeta paralēles ar Dostojevska stāstu Baltās naktis un slaveno Viskonti filmu (arī tajā iemīlējies jauneklis spiests samierināties ar "tikai tuva drauga" lomu, lai remdētu sava mīlas objekta sāpes), kaut gan Grejs šo tradīciju "būt trešajam liekajam" lauž ar spēcīgu seksa ainu uz Braitonbīčas nama jumta, kad prāts aiz izmisuma nekontrolē jūtas nedz Mišelai, nedz Leonardam (te savukārt atsauce uz Viskonti slaveno Milānas katedrāles ainu no Roko un viņa brāļiem). Vēl svarīgi paturēt prātā, ka visi trīs mīlas trijstūra dalībnieki ir, maigi sakot, psihiski nestabilas, neadekvātas būtnes (neveiklais suicīda veicējs Leo tup uz antidepresantiem, Mišela lieto kaut ko stiprāku par medikamentiem - par to liecina viņas atslēgšanās naktskluba atejā -, turklāt viņai ir arī ginekoloģiskas problēmas, dievgosniņas Sandras ārkārtīgi mulsinošais klusais padevīgums arī šķiet kādas psiholoģiskas traumas sekas...).
No vienas puses - Leonards mīl Mišelu, kura mīl citu (mērglīgā ciniķa lomā Eliass Koteass), Sandra mīl Leo, kurš nemīl viņu, - visi kādu mīl bezcerīgi, bez atbildes, nolemtības trulumā. Tā gadās, tā notiek.
Nodevību gūzmā
Ilūzija, ka kādu mīli tik ļoti, ka nevari bez šā cilvēka dzīvot, sairst ikdienišķo nodevību gūzmā - pret sevi, pret vecākiem, kuri taču "vienmēr grib tikai to labāko" (gādīgā mammiņa fantastiskā Izabellas Rosellīni tēlojumā, kura tupus rāpus spiego dēliņu aiz durvīm, ko viņš tur čukst pa telefonu, un izrādās vienīgais cilvēks, kurš spējīgs saprast sava infantilā puisēna dvēseles smalkās kustības), ka šķiet - šos pārlieku uzmanīgos vecākus varētu nožņaugt paša rokām...
Kas ir Leonards - pieaudzis bērns, infantils vīrietis, kurš savos trīsdesmit piecos joprojām atkarīgs no papiņa un mammiņas gādības, kaut šis slogs viņu acīmredzami nomoka, jo Leonards nebūt nav muļķis vai prasts egocentrisks parazīts.
Kas ir Sandra, un cik liels ir viņas izturības mērs - regulāri redzēt, ka viņas jūtu objekts "atrodas citā dimensijā", bet turpināt mīlēt? Dvēseliskā mazohisma veids? Tukšums sirdī, ka labāk aizpildīt ar ilūziju nekā sadzīvot ar "nulles stāvokli"?
Patiesi, sāpīgi
Leonards emocionālā lidojumā izkaļ burvīgu plānu - mukt prom no Ņujorkas ar Mišelu. Kā parasti - uz "siltajām zemēm". Viņš slepšus no vecāku modrās acs pārdod visu nevajadzīgo (fotoaparātu ne), slepeni izsviež pa logu mugursomu un sētā gaida savu sapņu meiteni. Tālāk - mobilais telefons, okeāna izskalots cimdiņš, Ziemassvētki un mammas acu skatiens.
Jo tikai māte ir spējīga saprast, kas darās viņas dēla sirsniņā, - mātei pat piecdesmit gadu vecumā Leonards būs mīļais jaukais puisītis. Džeimsa Greja filma Divi mīlētāji (ko nozīmē šis nosaukums - kuri divi?) ir šā gada labākā repertuāra vienība, kas cilvēkiem, kuriem kino ir nopietna sevis, savu dvēseles tumšo bedru pētīšanas forma, liks sajūsmā un riebumā nodrebēt. Pārāk patiesi, tāpēc sāpīgi. Kino kā smalku, nesaudzīgi intīmu detaļu tīklojums, kas smacē ar savu idiotiski nepārvaramo eksistenciālo bezcerību.