Vladimira Gaiļa asistenti savu kino gaitu sākumā bijuši tādi pazīstami kinooperatori kā Ivars Seleckis, Gvido Skulte, Kalvis Zalcmanis, Sergejs Nikolajevs, Andris Seleckis, Andrejs Apsītis u.c. Lai arī Vladimirs Gailis piederēja tā sauktajai frontes operatoru paaudzei, kas pirmās pēckara hronikas veidoja elementāri informatīvā stilā ar padomju viltus patosa piedevu, viņš no citiem atšķīrās kā savrupa, neatkarīga, radoša personība ar tieksmi vēstīt pasaulei savu īpašo pasaules redzējumu. Viņa skolnieki uzsver, ka starptautiski pazīstamā "latviešu poētiskā dokumentālā kino skola" aizsākusies, "bosa Gaiļa" audzēkņiem mācoties saskatīt tēlus dzīves reālajās un ikdienišķajās norisēs. Tēlainības meklējumi izpaudās ne tikai Vladimira Gaiļa dokumentālajos kino kadros, bet it īpaši fotogrāfijās, kur V.Gailis bija "pats sev kungs", brīvs no cenzūras, no svešām ietekmēm. Ar fotogrāfiju viņš nodarbojās līdz pat pēdējam brīdim — vēl deviņdesmit gadu vecumā uzņēma klusās dabas un mainīgos skatus pa savas mājas logu. Vladimirs Gailis dzimis Ukrainā, Zaporožjes apgabalā, mācījies aviācijas tehnikumā, izstaigājis smagos kara ceļus. Daudz viņam nācies ciest kā "tautas ienaidnieka" dēlam. Arī ceļu uz kinooperatora profesiju Vladimirs Gailis bija spiests apgūt patstāvīgi. No 1946.gada viņš strādājis Rīgas hronikāli dokumentālo filmu studijā, vēlāk — Rīgas kinostudijā. Vladimirs Gailis atstājis Latvijas vēsturei vairāk nekā 1400 kinožurnālu sižetu, bezbailīgi filmējis ekstremālos apstākļos, izcēlies ar drosmi un pamatīgumu. Vladimirs Gailis ir arī trīsdesmit dokumentālo filmu operators — pieminēsim dažas: Mana Rīga, TTT, Latvijas grafika, Nemierīgās sirdis, Baltijas melodijas, Ja mīl u.c. Taču kolēģu apziņā "boss Gailis" vispirms ir Skolotājs un fotomākslinieks. Un godīgi nodzīvots mūžs. Lai Tev vieglas smiltis, Bos! Līdzjūtība uzticamajai dzīvesbiedrei Irēnai un tuviniekiem. Kolēģi Latvijas Kinematogrāfistu savienībā Atvadīšanās no kinooperatora Vladimira Gaiļa trešdien, 18.februārī, plkst.13 Miķeļa kapu kapličā.
Vladimirs Gailis 18.V 1917.—12.II 2009.
Rīgas dokumentālo filmu studijas draudzīgajā saimē Vladimirs Gailis bija atzīta un mīlēta autoritāte. Jaunākie kolēģi viņu dēvēja par "bosu Gaili". Tas bija ne tikai diženā auguma dēļ, kas bija tuvu diviem metriem, bet arī un galvenokārt tāpēc, ka viņš ar tēvišķīgu padomu atbalstīja jebkuru jauno kino censoni, vienmēr dalījās pieredzē, bija prasīgs un reizē sirsnīgs cilvēks ar lielu taisnības izjūtu.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.