Bruņinieku ielā 14 jau pāris nedēļu ir atdzimis viens no daudzajiem aizmirstajiem Rīgas "braunijiem". Par "braunijiem" rīdzinieki mēdz dēvēt neapdzīvotas koka mājas pilsētas vēsturiskās apbūves zonā, kurām kārtībā uzturēta tikai fasāde. XIX gadsimta pirmās puses koka ēku apgleznojusi Helsinkos dzīvojošā latviešu māksliniece Inga Meldere. Viņa ir studējusi gan pedagoģiju, gan restaurāciju, un abas šīs disciplīnas savienojas viņas mākslinieciskajā darbībā. Inga Meldere stāsta, ka viņas prakse lielā mērā ir saistīta ar atsaucēm uz mākslas vēsturi, kā arī veidiem, kā to izgaismot citādi, kā, strādājot ar jau eksistējošu attēlu un nozīmju kopumu, iespējams pateikt kaut ko jaunu.
Mākslinieces darbs ievada Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles RIBOCA starpgadu programmu microRIBOCA, kuras kurators ir Kaspars Vanags. Mēs satiekamies ar Ingu pie "braunija" un sākam tā apskati no iekšpuses. Inga pastāsta, ka nav zināms ne konkrēts ēkas celšanas gads, ne arhitekts. Tā ir vairākas reizes pārbūvēta un pēc Otrā pasaules kara sadalīta atsevišķos dzīvokļos, kuros mitinājušās astoņas ģimenes. Namu pārvaldes pieliktajā iedzīvotāju tāfelē, kas joprojām atrodas pie nama sānu durvīm, redzams, ka, piemēram, dzīvoklī 1a mitinājušās četras ģimenes. Iecerēts, ka gaisma divos ēkas fasādes logos degs 24 stundas diennaktī, lai pievērstu pilsētas iedzīvotāju un atbildīgo instanču uzmanību diezgan kritiskajam stāvoklim, kādā pašlaik atrodas Rīgas vēsturiskā koka apbūve.
Kāds ir šī projekta aizsākums?
Par darba centru ir kļuvusi namu pārvaldes uzstādītā iedzīvotāju tāfele, kas atrodama pie "braunija" sānu durvīm. Ja to izpētām, redzams, ka nama trijos dzīvokļos ir mitinājušās astoņas ģimenes. Pēc rakstības stila, kāds ticis izmantots tāfeles sastādīšanā, spriedām, ka tas varētu būt tas pats laiks, kad arhitekte Marta Staņa turpat netālu, Brīvības ielā, plānoja Dailes teātra un tā teritorijas izbūvi. Viņas plānos ietilpa arī Brīvības ielas un ietvju paplašināšana līdz pat Rīgas modēm. Likās interesanti, ka blakus šīm telpas un vietas vērienīguma idejām un to realizācijai turpat piecu minūšu attālumā ir atrodams pavisam kontrastējošs piemērs – namiņš ar astoņām ģimenēm.
Kas bija šie cilvēki?
Visus mēs nevarējām "saguglēt", bet ļoti nozīmīgs ir viens ēkas iedzīvotājs – Perelmans, ebreju izcelsmes krievu matemātiķis, ģēnijs. Lai padarītu stāstu krāšņāku, radījām fikciju, ka viņš šeit ir dzīvojis, un kāpēc ne, jo cik gan daudz mēs patiesi zinām par Rīgas vēsturi?! Veltīju matemātiķim trīs zīmējumus uz ēkas fasādes, un arī pirmā stāva istabiņa ir viņa. Man patīk pieņemt, ka Perelmana matemātiski atrisinātais vieš citu skaidrību par paralēlas telpas esamību, patīk to saukt par dvēseles eksistences pierādījumu.
Domājot par konkrēto namu Bruņinieku ielā, likās, ka tas jau labu laiku dzīvo kādu savu paralēlo dzīvi un tikai tā redzamā, brūnā ielas fasāde ir daļa no pilsētas redzamās apbūves. Ja runājam par vizuālo pusi, to tēlu izvēli, kuri ieraugāmi uz nama sienām, nedaudz amizanta šķita ideja – vai visi iedzīvotāji, kuri kādreiz dzīvojuši namiņā, paši nevarētu būt bijuši bruņinieki. Tāpēc arī atsauces uz viduslaiku un agrīnās renesanses mākslu. Zirgi, balts sermulītis, kas simbolizē – labāk mirt nekā sacūkot savu glauno kažoku –, un augšāmcēlušos nokauto bruņinieku dejas, jau skeletu izskatā. Ēkas frontonā ir iemitinājies sikspārnīša tēls. Mums šķita cilvēcīgi un dabiski to ielikt tieši tur, jo sikspārņi dzīvo bēniņos. Kurators Kaspars Vanags smējās, ka bēniņi ir atdoti māksliniekiem. Bet būtībā sikspārņiem Rīgas centrā vairs nav vietas, jo šeit tiem ir daudz par skaļu un gaišu. Tos varētu salīdzināt ar "tageriem", kuri galvenokārt darbojas tumsas aizsegā. Attēlotā bruņinieku cīņa arī simboliski nedaudz atgādina pilsētas koka namu īpašnieku stīvēšanos ar pašvaldību.
Vai tie ir pašradīti tēli?
Varbūt tā ir pašradīta darba metode, kurā tiek atlasīti un izmantoti aizgūti tēli. Tie tiek strukturēti apjomīgās kolāžās un jaunās kombinācijās iegūst pavisam citas nozīmes.
Kādā veidā šajā darbā savienojas tavas kā restauratores un mākslinieces intereses? Būtībā tu zināmā mērā iejaucies senajā koka arhitektūrā, jaunradi pati savus Bruņinieku ielas 14 mītus.
Kad sākām projektu, man ļoti būtiski likās atrast koka ēku, ar kuru man būtu interesanti strādāt. Jau no sākta gala bija zināms, ka sarakstā būs tikai tās, kas ir neapdzīvotas un tādas ir jau ilgāku laiku vai kļuvušas pavisam nesen. Šķita pārsteidzoši, ka to ir tik daudz! Nākamais posms bija noskaidrot, cik tās ir pieejamas, cik pretimnākoši ir īpašnieki un vai ir droši tajās atrasties, ja gribam ko veidot iekštelpās.
Konkrētais "braunijs" Bruņinieku ielā uzrunāja ar savu kompakto un vienkāršo būvapjomu, un tas bija tik interesanti, ka darba procesā atklājās aizvien jaunas, iepriekš nepamanītas arhitektoniskās detaļas un dažādi izceļami elementi – to arī pēc iespējas darījām. Strādājot man tik ļoti iepatikās mājiņu glaudīt gan ar otu, gan roku!
Viens no mūsu intervences mērķiem ir uzsvērt un pievērst uzmanību koka namu statusam un stāvoklim Rīgā. Varbūt pat liekas, ka, ietērpjot māju krāšņā bēru kleitā, tai tiek iedota arī cerība uz augšāmcelšanos. Tai it kā ņemot nost, mēs iedodam vēl vairāk.
Starp citu, tieši pirms desmit gadiem gatavoju Latvijas Mākslas akadēmijā izstādi Izglāb!, kas bija veltīta arhitektūras saglabāšanai un videi ap to. Par to biju pilnīgi aizmirsusi, bet "braunijs" atgādināja un pat sagādāja negaidītu déjà vu sajūtu. Tolaik bija tik daudz absurdu piemēru, gan jau tie ir arī tagad, bet varbūt mazāk pamanāmi. Piemēram, viena mājas puse nokrāsota citā krāsā nekā otra, jo īpašnieki nevar vienoties. Un tad vēl kādā Latgales baznīcā eņģeļi bija pārkrāsoti gluži kā tie, kas ceļo pa interneta ārēm DIY manierē...
Daudz domāju par empātiju un to, ka tieši ar tādu attieksmi mēs darbojāmies ar māju. Visu laiku lietoju «mēs», jo komandas darbs bija ļoti svarīgs.
Šķiet, ka šis darbs organiski turpina tavus iepriekšējos projektus.
Darbs noteikti turpina manus iepriekšējos projektus, tas pat nedaudz atgrieza mani atpakaļ pie tā, kas mani interesēja mazliet agrāk. Pilnīgi noteikti arī šim projektam ir starpdisciplinārs raksturs, kurā pārklājās manas zināšanas restaurācijā, pedagoģijā un interesē par mākslas vēsturi un glezniecību. Ļoti saista naivais un autsaideriski no nozīmīgiem mākslas stiliem aizgūtais, tādējādi mākslā folklorizētais, jo tas viss bez augstprātības tuvina tam skatītājam, kas mākslā varbūt nav tik izglītots, bet ir pilntiesīgs tās baudītājs.
Kā uz projektu Braunijs reaģē cilvēki? Vai jums ir izdevies pievērst uzmanību problēmai?
Viens no projekta mērķiem ir uzrunāt cilvēku uz ielas, garāmgājēju, Bruņinieku ielā dzīvojošo palūkoties, kas ir tavi kaimiņi un vai jūs varat atrast kopīgu valodu. Cilvēki bieži nāca garām, vaicāja, vai tas ir oriģināls vai jauns gleznojums. Interesanti bija vērot dažādu paaudžu reakciju. Daži nāca klāt ar stāstiem un atmiņām par laiku, kad nams bija apdzīvots un Rīgas iekšpagalmi nebija slēgtas privātās teritorijas, bet visiem atvērtas satikšanās vietas. Daļu nama fasādes ar nolūku atstājām brūnā krāsā, jo mēs dalām kopēju telpu ar pilsētas grafiti māksliniekiem.
Kādas šobrīd veidojas attiecības ar grafiti māksliniekiem, tageriem?
Es skatos, ka pirmajā naktī jau ir pārpūstas izstādes anotācijas. Es tiešām nezinu, kādi ir tageru likumi, bet ceru, ka tas paliks ilgāku laiku neskarts un respektēts kā autonoms darbs, kuram nevajag nekādus papildinājumus. Helsinkos, piemēram, tageriem ir ierādītas īpašas teritorijas brīvām vēstījuma izpausmēm. Citādi tagošana tiek bargi sodīta, un, ja vienreiz esi pieķerts, tev diez vai pietiks naudas, lai sodu nosegtu. Tāpat domāju, vai liktu vienlīdzības zīmi starp vārdu "tagers" un "grafiti mākslinieks".
Cik liela nozīme pilsētvidē ir kvalitatīvai publiskajai mākslai? Kā Somijā veidojas publiskās mākslas politika?
Kvalitatīva publiskā māksla, manuprāt, var būt rosinoša, attiecīgo vidi izceļoša – pozitīvi vai negatīvi –, tā noteikti nav muļķīgi kaitinoša un neiederīga. Ir tik daudz aspektu, uz kuriem skatīties katrā konkrētā gadījumā, jo, arī mērķtiecīgi un ilgi plānota, publiskā māksla beigu beigās var izrādīties katastrofāli neveiksmīga.
Ja runājam par Somiju, "oficiālā" publiskā māksla ir stingri, profesionāli, ja tā var teikt, pārraudzīta. Katra valsts apmaksāta būve vienu procentu no sava budžeta atvēl publiskajai mākslai. Tiek izsludināts konkurss ar iepriekš zināmiem nosacījumiem, darbam paredzētu vietu, kas var būt gan teritorija pie būves, gan arī tajā iekļauts darbs. Pieteikties konkursā var jebkurš Somijā rezidējošs, profesionāls mākslinieks, vai arī var tikt īpaši uzaicināts kāds konkrēts. Skices izskata profesionāla žūrija, kuras sastāvā ir profesionāli mākslinieki, diplomēti arhitekti, restauratori, mākslas zinātnieki u. c.
Šādi publiskie darbi ir manāmi gan pie skolām, slimnīcām, ceļu krustojumos un pārvados, gan pilsētvidē, metro pieturās un parkos. Ir pat mājaslapa, kurā var atrast visus realizētos darbus un to autorus. Ļoti būtiska ir projektu izvēles kritēriju caurredzamība, proti, viss ir publisks, izsekojams, ikvienam pieejams, nekas netiek slēpts. Tieši tāpat kā tava ieņēmumu deklarācija valsts nodokļu inspekcijai.
Kāda bija kuratora loma Braunija projektā?
Darbs ar kuratoru bija veselīga simbioze. Kaspars Vanags ļoti precīzi zināja, ko viņš ar šo konkrēto projektu grib pavēstīt. Pirms darba tapšanas un tā laikā mēs daudz apmainījāmies ar idejām par to, kādā virzienā projekts varētu doties, uzplaukt un izvirst. Ļoti ātri bija skaidrs, ka gleznojumiem uz nama sienām ir jābūt kā jaunatklātiem atsegumiem, jo cik gan daudz mēs patiešām zinām par pilsētas vēsturi?! Man liekas, ka mēs diezgan auglīgi papildinājām viens otra idejas un ierosinājumus. Kasparam piemīt ģeniālas spējas visu kontekstualizēt un padarīt saprotamu, un ar lielisku humoru var lauzties jebkurās durvīs.
Kādi ir tavi nākotnes plāni?
Novembrī gatavošu izstādi Helsinkos kopā ar Miko Hincu. Man atkal sanāks strādāt ar mākslas vēsturi, un avots ir Anrī Matisa pēdējā modele krieviete Lidija Delektorska, kura pie Matisa strādāja vairākas desmitgades, viņa bija gan asistente viņa darbnīcā, gan modele. Pēc meistara nāves Lidija savu atlikušo mūžu pašaizliedzīgi veltīja viņam, veidodama katalogus, gatavodama pētījumus un izstādes. Darbu kolekciju, kuru viņai bija uzdāvinājis Matiss, Lidija Delektorska atdāvināja muzejiem Krievijā. Uz šīs bāzes es gribētu radīt nelielu darbu sēriju par viņas realizēto neredzamo mūzas darbu.
Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu
