Baltijas un Ziemeļvalstu reģiona fotogrāfija potenciāli ir topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja uzmanības lokā – īpaši tāpēc, ka vēsturiski fotogrāfija lielākoties skatīta kā nošķirta vizuālās kultūras joma un maz pārstāvēta, piemēram, nacionālo mākslas muzeju kolekcijās. Mākslas stacijā Dubulti, kas tiešām ir gan stacija, gan mākslas izstāžu vieta, kuratoru Ingas Šteimanes, Mairas Dudarevas un Tūlas Alajoki sarūpētā izstāde Plūstošā daba sniedz vērtīgu ieskatu uzreiz sešu somu fotogrāfu radošajā darbā. Tas, ka izstādē pārstāvētas tikai sievietes, var gan izbrīnīt, gan vedināt uz pārdomām, cik aktuāls joprojām ir dalījums dominējošajā vīriešu un apliecināties kārajā sieviešu pasaulē, īpaši Skandināvijas kontekstā, kur daudzi dzimumu līdztiesības jautājumi ir atrisināti veiksmīgāk nekā Latvijā. Izstāde atgādina, ka ne tikai valstu simtgade, bet arī daudzas kultūras iezīmes mums ir kopīgas, un rosina vairāk interesēties par kaimiņiem.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Mākslas stacijā Dubulti apskatāma Somijas laikmetīgās fotogrāfijas izstāde Plūstošā daba. Viena no sešām izstādes māksliniecēm – Herta Kīski – Rīgā bija ieradusies vairākas dienas pirms izstādes atklāšanas, lai veidotu darbu īpaši Dubultiem. Kīski savus darbus sauc par vietjutīgām instalācijām, kurās satiekas cilvēki, citas dzīvas būtnes un arī lietas. Viņa vēlas pavadīt izstāžu norises vietās tik daudz laika, cik vien iespējams, mēģinot piemērot darbus konkrētajai telpai un iekļaujot instalācijās tādus uz vietas atrastus objektus – kā rozīgos Jūrmalas gliemežvākus, jūraszāles un istabas augus, kas sasaucas ar fotogrāfijas redzamajiem.
Esi teikusi, ka savos darbos vēlies runāt par dzīvnieku tiesībām, empātiju cilvēku un citu dzīvu būtņu starpā. Taču šķiet, ka esi ieinteresēta arī pašā fotogrāfijas medijā. Tā materialitātē un veidos, kā divdimensionālu objektu padarīt trīsdimensionālu.
Jā, sākumā es studēju fotogrāfiju Turku un pēc tam vizuālo mākslu Helsinku Mākslas universitātes maģistra programmā. Kad sāku fotografēt, biju patiešām iemīlējusies fotogrāfijā, negatīvos, visā tajā materialitātē. Taču visai drīz sāku domāt, ka labākais veids, kā parādīt fotogrāfiju, ir žurnālos un internetā. Ja cilvēki ziedo savu laiku, lai nāktu uz izstādi, gribu viņiem dot kaut ko vairāk. Negribu, lai viņi domātu – ak, internetā izskatījās labāk! Pati tā esmu jutusies ļoti daudzās izstādēs. Tāpēc gribu izmantot fotogrāfiju, taču tai kaut ko pievienot. Mēs uzlūkojam fotogrāfijas un objektus atšķirīgi, un man patīk spriedze, kas rodas, tos savienojot. Izmantojot vienus un tos pašus materiālus fotogrāfijās un objektos, gribu aktivizēt ne tikai skatienu, bet arī citas maņas. Man tā vienmēr pietrūcis fotogrāfijā. Tā ir tik plakana, glancēta un divdimensionāla.
Vai tev šķiet, ka izstāde sniedz visaptverošu ieskatu Somijas laikmetīgajā fotogrāfijā?
Es domāju, ka šī izstāde ir diezgan precīzs skatījums uz Somijas fotogrāfiju, jo tā aptver ļoti dažādas pieejas. Noras Sandgrenas darbi ir tuvi abstrakcijai, tiem piemīt spēcīga performatīvā domāšana. Lai arī teorētiski tie ir ļoti skaisti. Noras Isoeskeli darbi ir konstruēti attēli, uzņemti studijā, ļoti pārdomāti. Un tad ir dokumentālā fotogrāfija. Nebūšu īstais cilvēks, lai runātu par šiem darbiem, jo neko daudz par tiem nezinu, taču arvien vairāk fotožurnālistu izstāda savus darbus mākslas kontekstā. Man arī šķiet, ka cilvēki arvien vairāk sāk domāt trīsdimensionāli un izmanto dažādus materiālus, audumus vai ko citu. Fotogrāfija Somijā gadiem ilgi bijusi ļoti spēcīga, mums ir lieliskas fotogrāfijas skolas.
Ilgu laiku Somijas fotogrāfija pārsvarā tika saistīta ar Helsinku skolu – poētisku, estetizētu fotogrāfiju.
Jā, skaistiem attēliem. Domāju, ka tagad ir vairāk dažādības. Nav vairs tikai Helsinku skola, kā varbūt bija pirms desmit gadiem. Es pati vairs nesaku, ka esmu fotogrāfe. Saku, ka esmu māksliniece, kas izmanto fotogrāfiju. Man ir izglītība fotogrāfijā, bet ir arī daudz cilvēku, kuriem nav fotogrāfiskās izglītības, taču viņi dara ļoti interesantas lietas.
Taču ko tu domā par šo dalījumu? Vai tev šķiet, ka jānodala fotogrāfi no māksliniekiem, kas izmanto fotogrāfiju?
Es teiktu, ka mēs visi esam mākslinieki, kuri vēlas izmantot savām idejām piemērotāko mediju. Taču daži cilvēki ir ļoti pieķērušies savam medijam. Es mīlu fotogrāfiju, bet mums nevajadzētu būt pārāk piesaistītiem konkrētam medijam vai kaut kādiem noteikumiem, kas ir labs attēls vai ir pietiekami daudz pikseļu. Dažas tēmas ir tik vecmodīgas, ka nesaprotu, kāpēc šie attēli vēl tiek rādīti. Piemēram, melnbalti sieviešu akti. Fotogrāfijā ir pārāk daudz noteikumu. Es tos vairs neņemu vērā. Tas sniedz atvieglojumu.
Es teiktu, ka mans medijs ir izstāde – kā skatītājs tiek vadīts pa telpu, atmosfēra, skaņas, smaržas – viss šis kopums. Bet es pieprotu fotogrāfiju, un daudzas lietas, par ko vēlos runāt, vislabāk var parādīt ar fotogrāfijas palīdzību. Man nav nekāda iemesla atteikties no fotogrāfijas.
Šai izstādē Somijas laikmetīgo fotogrāfiju pārstāv vienīgi sievietes.
Neesmu vaicājusi, vai tā ir vienkārši sagadījies, ka visas esam sievietes, jo Somijā ir tik daudz labu fotogrāfu sieviešu, ka šis varētu būt tas gadījums. Bet man nav problēmu būt sieviešu izstādē, jo ir tik daudz izstāžu, kurās piedalās tikai vīrieši! Pat Somijā, kur ir tik daudz mākslinieču sieviešu, joprojām mākslinieki vīrieši tiek izstādīti vairāk, viņu darbi ir dārgāki, viņi ieņem labākas pozīcijas mākslas pasaulē. Ceru, ka pienāks laiks, kad viena dzimuma izstādes vairs nebūs vajadzīgas, bet pagaidām mums to joprojām vajag darīt. Esmu priecīga būt sieviešu izstādē.
Esam pieraduši domāt par Ziemeļvalstīm kā par vienu veselumu, bet vai Somijas fotogrāfijas, mākslas vide kaut kā atšķiras no pārējās Skandināvijas?
Domāju, ka visās Skandināvijas valstīs ir ļoti līdzīgas tēmas, tehnikas. Bet viena no atšķirībām, kas ietekmē mākslu, – Somijā ir ļoti dīvaina galeriju sistēma. Māksliniekiem ir jāmaksā par galerijas telpām, lai parādītu savus darbus. Pat mākslinieku vadītās galerijās, kur bieži vien pašam ir jāpieskata izstāde un nav neviena, kas tirgotu darbus. Mums ir laba dotāciju sistēma, māksliniekiem ir visai viegli dabūt finansiālu atbalstu, tomēr ir ļoti muļķīgi, ka mums jāmaksā par izstādēm. Esam sākuši tam pretoties, mēģināt mainīt sistēmu. Taču, no otras puses, tā kā Somijā gandrīz neviens nepārdod darbus, mēs esam ļoti eksperimentāli. Visi domā, ka tāpat neviens nepirks, tāpēc mākslinieki ir brīvi darīt, ko vien vēlas. Helsinku skolā ir citādi.
Visus darbus, kurus esmu pārdevusi, ir iegādājušās institūcijas. Pārdevu kādu lielu instalāciju ar desmit sporta zāles bumbām, lieliem telpaugiem, saldenu dušas želejas smaržu un video. Neviens to negribētu turēt mājās. Taču es nedomāju par pārdošanu, kad veidoju darbus. Man šķiet, es tik un tā nezinātu, kā to panākt. Tāpat kā katru reizi, kad iepērkos, izrādās, drēbes jau ir ar atlaidi.
Minēji, ka Rīgā tas nebija iespējams, bet bieži, veidojot darbus, sadarbojies ar savām meitām. Jā, pagājušā gada rudenī vācu izdevniecībā Kehrer Verlag kopā ar viņām iznāca grāmata. Tajā redzams, kā viņas pieaug un arī kā mainās mans fotografēšanas veids. Sākumā man ir Hasselblad kamera ar statīvu, viņas pozē, ļoti piedomāts par kompozīciju. Vēlāk grāmatā mans fotografēšanas veids kļūst arvien atbrīvotāks un arī viņas kameras priekšā jūtas arvien brīvāk. Līdz ar to, kad es iemācījos labāk fotografēt un viņas – labāk pozēt, kļuva garlaicīgi, jo vairs nebija pārsteiguma. Fotogrāfijā man patīk pārsteiguma moments. Taču tad es jau iepriekš zināju, kā attēls izskatīsies. Tad mēs sākām veidot video. Un es atkal nezināju, kas notiks. Īpaši veidojot video vietās, kur darbi tiks rādīti. Man patīk, ka līdz ar to izstādē ienāk laika jēdziens, jo laiks ir svarīga fotogrāfijas sastāvdaļa, kā arī klātbūtne un prombūtne.
Esmu sākusi strādāt arvien vairāk arī ar saviem suņiem un gribētu tos iesaistīt izstādēs. Pēdējā laikā esmu veidojusi darbus ar dzīvniekiem arī publiskajā telpā. Kādā parkā Helsinkos izveidoju vīna bāru taureņiem. Viņiem ļoti patīk sarkanvīns kopā ar veciem banāniem, apelsīniem un nedaudz medus.
Vai taureņi piedzērās?
Nezinu, bet es uztraucos, ka piedzersies vāveres vai bites un sāks uzbrukt cilvēkiem.
Cik gadu ir tavām meitām?
Vienpadsmit un četrpadsmit.
Vai viņas joprojām ir ieinteresētas iesaistīties tavos projektos?
Jā, jaunākā vienmēr ir ar mieru. Tas ir kā darba uzdevums. Mēs vienojamies par datumu un algu. Kad viņas bija mazākas, viņas gribēja saldējumu. Tagad viņām gribas iet uz spa. Taču man šķiet labi, ka tas ir kā darba uzdevums, jo viņām nav mājās jājūtas tā, it kā es viņas visu laiku izspiegotu. Ja esam vienojušās, ka strādāsim, un viņām negribas to darīt, varu atgādināt, ka tas ir darbs. Vecākā jau ir tīne un arvien vairāk pievērš uzmanību tam, kā viņa izskatās. Iepriekš varēju teikt, ko viņām vilkt mugurā, bet tagad vecākā meita saka, ka nevilks to vai šo. Man ir kaut kā jāvienojas. Taču man šķiet, ka viņas ir lepnas, ka viņu bildes ir avīzē vai grāmatā.
Bija dažas ļoti jaukas fotogrāfijas, kuras gribēju iekļaut grāmatā, bet meitenes tam nepiekrita, jo īpaši vecākā. Viņai nepatika, kā izskatās viņas mati vai kas cits, un, protams, man vajadzēja atteikties no tiem attēliem. Nevaru ietekmēt, kā viņas jutīsies vēlāk, bet vismaz varu nodrošināt, ka viņas ir apmierinātas tai mirklī. Taču, kad sūtīju grāmatu uz tipogrāfiju, jaunākā meita mani mierināja – mammu, tu taču saproti, ka neviens to grāmatu tāpat nekad nepirks!
Vai Somijā tavi darbi lielākoties tiek izstādīti laikmetīgās mākslas vai fotogrāfijas kontekstā?
Pusi uz pusi. Ir ļoti izdevīgi būt māksliniecei fotogrāfei, jo sacensība mākslas pasaulē ir daudz lielāka. Taču es varu sacensties abās sfērās – gan fotogrāfijā, gan laikmetīgajā mākslā. Turklāt, tā kā fotogrāfijas pasaule ir visai konservatīva, vari būt mazliet atšķirīgs no citiem un jau izcelties pārējo vidū.
Taču es vienmēr vēlos, lai manu darbu redzētu dažādi cilvēki un kaut ko no tā iegūtu. Tāpēc man patīk Dubulti. Piemēram, uz mākslinieku vadītām galerijām nāk tikai mākslinieki vai kuratori, bet te ir tik jauki, ka nāk sīciņas vecmāmuļas un interesējas, kas tas ir.
Es to vienmēr ņemu vērā, veidojot darbus. Lai arī tie ietvertu kaut ko tik teorētisku kā spēli ar fotogrāfijas mediju vai tā vēsturi, gribu izmantot spilgtas krāsas vai kaut ko skaistu, kas notvertu apmeklētāja skatienu. Lai visi varētu kaut ko iegūt, vai tas būtu gadu vecs bērns, cilvēks ar Alcheimera slimību vai kurators. Lai darbam būtu vairāki līmeņi. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc esmu izvēlējusies fotogrāfiju par savu mediju, jo man šķiet, ka cilvēki tik ļoti ir pie tās pieraduši, ka viņiem ir viegli uz to skatīties. Savos darbos izmantoju daudz attēlu, lai piespiestu cilvēkus pienākt tuvāk. Instalācijā ir arī dzīvnieku tiesību aktīvistu attēli. Ja tur būtu tikai attēls ar mirušām cūkām, cilvēki vienkārši aizgrieztos, bet šādā veidā esmu viņus ievilinājusi uz tiem paskatīties.