Es priecājos, ka 3. marta raidījumā „Kas notiek Latvijā?”, runājot par nodokļiem, beidzot publiski sadzirdēju priekšlikumu par to, ka zināma daļa iekasētā uzņēmējdarbības nodokļa būtu jāatstāj pašvaldībām. Tās smakas, trokšņus un vides piesārņojumu bez šaubām ir jāierobežo ar likumu, lai tas tiktu mazināts tādā līmenī, kā attīstītajās Eiropas valstīs, taču vienlaikus mums jāatzīst, ka tieši reģionos ir ļoti nepieciešamas mūsdienīgas ražotnes ar mūsdienīgu infrastruktūru un darbavietām. Arī jaunos speciālistus reģioniem būtu vieglāk piesaistīt tieši mūsdienīgās un rentablās ražotnēs.
Ja pašvaldībām paliktu finanšu līdzekļi no šo uzņēmumu darbības, ar ko rūpēties par iedzīvotāju vajadzībām, tad ļaudis jau ar citām acīm skatītos uz šādiem megaprojektiem. Ja par iegūtajiem finanšu līdzekļiem varētu saglabāt vietējo skolu vai slimnīcu, tad iedzīvotāji būtu pielaidīgāki pieciest arī kādas neērtības, kas nāk līdzi jebkurai lielai ražotnei.
Droši vien līdz ar viena liela cūku kompleksa smakas draudiem cilvēkus satrauc arī tas, kas notiks ar mazajām saimniecībām. Šeit noderētu kāds valstisks aizsardzības mehānisms. Taču tikai un vienīgi ar izvairīšanos no visa lielā un modernā mēs diez vai nokļūsim tajā attīstītajā, labklājīgajā Latvijā, kurā mēs visi vēlamies būt. Mums vajag attīstītus un stiprus reģionus, kuros jaunieši redzētu mūsdienīgas darba iespējas un vēlētos atgriezties tēvamājās pēc studijām.