Lai atbildētu – vai jāveido jauna nācija, būtu derīgi saprast, kas ir nācija un kāds ir tās mērķis. Iztiekot bez liekvārdības un runājot vienkāršos vārdos – nācija ir teritoriāli, vēsturiski, saimnieciski un kulturāli saistīta cilvēku grupa, kuras briedums sasniedzis spēju būt arī politiskiem saimniekiem savā valstī. Nācijas būtība ir izmantot kopīgās emocionālās un pragmātiskās grupas saites, lai veiksmīgāk pastāvētu par savām interesēm un spētu efektīvāk mobilizēties to aizstāvībai. Iekšpolitiski tas nozīmē spēju apzināties kopīgās intereses, ap kurām saskaņot visu grupas dalībnieku atsevišķās intereses. Ārpolitiski – aizstāvēt savas grupas intereses attiecībās ar jebkāda veida citām ārējām grupām.
Pie emocionālajām saitēm jāmin: kopīgas vēsturiskas atmiņas, līdzīgas rakstura iezīmes, kopīga valoda un kultūra, līdzīgas vērtības u.tml. Pragmātiskās saites: tiesiskā sistēma, saimnieciskās intereses, militārā aizstāvība u.c. Jo ciešākas ir šīs saites, jo lielākas iespējas nācijai būt stiprai un spēt aizstāvēt savas intereses.
Jaunas nācijas veidošanās ir loģisks notikums tādā brīdī, kad esošās grupas ir zaudējušas savas emocionālās un pragmātiskās saites un dabiski veidojas kāda jauna grupa ar daudz izteiktākām kopīgām saitēm. Šodien varam runāt tikai un vienīgi par to, ka pieminētās saites nav tik stipras, kādām tām vajadzētu būt. Taču teikt, ka pastāv kādas jaunas, nācijas pazīmēm atbilstošas grupas ar ciešākām saitēm, ir pagalam aplami. Par kādām vēsturiskām, līdzīgu vērtību, līdzīgas valodas vai kultūras saitēm varam runāt, ja vienā katlā samestu pilnīgi visus šodienas Latvijas iedzīvotājus? Kāda vēsturiskā atmiņa vai gadsimteņiem izkoptais kopīgais raksturs var piemist 11. novembra un 9. maija svinētājiem?
Taisnība, tā kā visi šobrīd dzīvojam vienā valstī, tad visiem ir zināmas kopīgas pragmātiskās intereses. Tomēr pragmātisko interešu sakritība ir strauji mainīga un īslaicīga salīdzinājumā ar emocionālajām saitēm. Ja labi paēst ir izdevīgi gan 11. novembra, gan 9. maija svinētājam, tad 9. maija svinētājs šodien ēst gribēs Latvijā, rīt varbūt jau citviet pasaulē. Pragmātiskās intereses mainās strauji, emocionālās – stiprinās daudzu gadu un vēsturisku pārbaudījumu rezultātā. Un tieši pēdējās nācijai dod spēku vienoti paveikt visgrūtākos uzdevumus.
Latvijā jau ir nācija. Etniskā izpratnē tā ir latviešu tauta ar savu vēsturi, valodu, kultūru, raksturu un caurmērā arī ar vēlmi visu to saglabāt. Politiskā izpratnē nācija ir latvieši + tie citu tautību Latvijas pilsoņi, kas atzīst Latviju kā latvisku valsti, ciena latviešu tautas emocionālās saites un pakāpeniski pieņem tās arī kā savējās. Piedāvāt jaunu nāciju nozīmētu dzēst esošās saites un sākt visu „no nulles” – atteikties no senču dotā mantojuma un kļūt par savstarpēji vāji saistītu baru kopā ar svešiem cilvēkiem.
Lai sāk no nulles tie, kam nekas nepieder! Mums pieder sava latviešu valoda, sava sena un bagāta kultūra, savas uzvaras kaujas laukos un valsts dzīvē, mums pieder lepnums par to, kas mums ir, un tas mūs dara stiprākus par ikvienu, kurš atrodas „pie nulles”. Latvijai jābūt latviskai. Šai atziņai jākļūst par ikviena politiķa un arī jaunā pilsoņa pamatu – pirms viņš saņem uzticības kredītu no mūsu valsts.