Latvijai pasaules gals tomēr varētu iestāties - 2009. un 2010 gada ziemā. Ik pa brīdim dzirdam, ka tūlīt jau sasniegsim ekonomikas krīzes dibenu. Nu ir skaidrs, ka ziemā tas dibens jau būs tā sasniegts, ka būs tik tumšs, kā „melnajam pa….. „
Saulainā vasara beigsies, sāksies psiholoģiski nomācošie ziemas vakari, bezdarbnieki vairs nevarēs pavadīt dienu saulainā pludmalē un sēdēs uz kredīta pirktajos mājokļos, par kuru apkuri, iespējams, nevarēs samaksāt un ik pa brīdim virinās tukšā ledusskapja durvis, mēģinot tur atrast kaut ko ēdamu...
Cilvēku nīgrums un niknums varētu pieaugt, bet valdība šobrīd vēl apspriež idejas pielikt nodokli par nekustamo īpašumu un paaugstināt PVN. Šis šoka līmenis pēc salīdzinoši lielākas pārticības gadiem daudziem var izrādīties par smagu. Valdībai steidzami ir jārīkojas un kā labam psihologam cilvēkiem jādod arī labas ziņas. Piemēram, samazināt, nevis paaugstināt nodokļus, samazināt sodu apmērus par sīkiem, nebūtiskiem pārkāpumiem, un tamlīdzīgi, lai cilvēki justu, ka valsts spēj viņiem arī palīdzēt un atvieglot dzīvi, nevis censties izspiest pēdējos līdzekļus savas neefektīvās pārvaldes uzturēšanai. Jo viss īstenībā ir vienkārši - bez ticības valstij pašas valsts nebūs. Tāpēc pirmais, ko vajadzētu panākt, ir nevis matemātiska budžeta nocirpšana, bet ticība cilvēku prātos un sirdīs. Būs ticība, būs arī nodokļi valsts kasē.
Esmu novērojis, ka pēdējā laikā sāk veidoties arvien jaunas tendences un kustības. Cilvēki arvien vairāk organizējas komūnās un interešu klubos, tādējādi, iespējams, aizstājot valsti. Cilvēki veido jaunu apkārtējo vidi, kurā valsts diemžēl šobrīd ir ļoti negaidīts ciemiņš. Iespējams, šī organizēšanās ir izeja no pesimisma un apātijas, kas ar laiku pāraugs kustībās, kas pārveidos vai izmainīs valsti. Vismaz ar tādām cerībām ir vieglāk gaidīt rudeni.
Tādēļ jāpieliek katram pašam roka savas apkārtējās vides sakārtošanā, atbalstā draugam vai vecākiem, saviem kaimiņiem, savai pilsētai. Jāsāk viss ir no pamatiem - ar sevi.