Visvairāk optimizācijas briesmas skars Latgali. Piemēram, Rēzeknes rajona Nagļu pagasta skolā ir 45 skolēni; ja šo skolu slēgs, tad skolēni būs spiesti pa dubļainiem un bieži neizbraucamiem ceļiem pārvarēt 14-15 kilometrus līdz citai skolai. Preiļu rajonā ir apdraudētas Vārkavas un Riebiņu skolas. Daugavpils rajonā var tikt atbrīvoti no darba aptuveni 60 pedagogi, jo riska zonā tur atrodas aptuveni 19 skolas, katrā no kurām mācās aptuveni 100 skolēni. Rēzeknes rajonā var tikt likvidētas 28 skolas. 22 Ludzas skolās tiek apsvērts jautājums par skolotāju likmju, tātad arī algu, samazināšanu. Optimizācija var skart Liepājas rajona Durbes un Rucavas skolas un daudzas citas.
Ko šajā situācijā darīt bilingvālajām skolām? Šajās skolās vieni bērni mācās pēc latviešu skolu programmām, savukārt citi pēc mazākumtautību programmām. Apvienot šīs programmas nav iespējams. Jebkuras Latvijā realizētas mazākumtautību izglītības programmas uzdevums ir sekmēt izglītojamā integrāciju Latvijas sabiedrībā un nodrošināt latviešu valodas apguvi tādā līmenī, lai varētu turpināt izglītību latviešu valodā, vienlaicīgi dodot izglītojamajam iespēju apgūt dzimto valodu un kultūru. Piemēram, Tukumā šādas tiesības bērniem jau ir liegtas, jo Dome atsakās 15 pie mazākumtautībām piederošiem bērniem atklāt 1.klasi.
Laukos skolas bieži ir vienīgais izglītības, kultūras, zinātnes un sporta centrs. Atklāts paliek arī jautājums par to, vai šīs „optimizācijas” rezultātā kaut kādi līdzekļi beigu beigās tiks sataupīti, jo nāksies papildus tērēt skolēnu transportēšanai uz attālākām skolām, tas, savukārt, nozīmē algas šoferiem, maksu par autobusu (kas visdrīzāk nav labā tehniskajā stāvoklī) remontu un degvielu. Vai kāds ir parēķinājis, cik izmaksās pamesto skolu ēku apkure? Vai šī ēkas jau ir norakstītas kā mājas apkārt Černobiļas reaktoram un vai apkārtne ap pamesto skolu drīz nesāks atgādināt ainas no dokumentālajām filmām par šo katastrofu?
Katram ir skaidrs, ka, jo mazāka skola, jo dārgāk izmaksā viena izglītojamā apmācība. Jā - Latvijā uz vienu skolotāja likmi ir 6,3 skolēni, savukārt Eiropā vidējais rādītājs ir 11-14 izglītojamie, tomēr neaizmirsīsim, ka Latvijā arī iedzīvotāju blīvums uz 1 kvadrātkilometru ir 35 cilvēki, bet Eiropā – 115. Pie mums šāda finansēšanas modeļa ieviešana ir iespējama tikai nosakot atšķirīgus skolu finansēšanas koeficientus, kas balstās uz reģionālajām īpatnībām, skolēnu skaitu skolās un, iespējams, arī citiem faktoriem. Zviedrijā, Somijā un Norvēģijā šāds skolu finansēšanas modelis jau veiksmīgi darbojas.
Vai kāds no IZM ierēdņiem ir padomājis, ka ilgajā ceļā uz skolu, stundu kratoties autobusā, bērns vairāk nogurs, viņam atliks mazāk laika mājasdarbiem un ārpusskolas nodarbībām. Vai kāds ir padomājis, ka, atgriežoties no skolas autobusā, kas piestās pagasta centrā, skolēnam būs līdz mājām jāmēro 2 – 3 kilometri laikā, kad valstī strauji pieaug noziedzība.
Vairums no skolām, kurām tagad draud slēgšana, strādāja gan Ulmaņa laikā, gan Hitlera laikā, gan Staļina laikā, gan Hruščova laikā, gan Brežņeva laikā. Nu mums ir pienācis Šlesera laiks, kad grīdā iespiestais gāzes pedālis mūs ir novedis pie katastrofas izglītības sistēmā, un gribas uzdot jautājumu, cik lauku skolas varētu glābt, ja „gāzētāju” komandas biedrs Bertolds Fliks nesaņemtu tādu astronomisku algu.