Šis komentārs, kā arī piedalīšanās ceturtdienas skolotāju protesta mītiņā un piektdienas sarunas ar vidusskolēniem Cesvainē par studijām ārzemēs mudināja mani šonedēļ pameditēt par izglītību.
Latvijas izglītības sistēma nav starp pasaules "zelta standartiem". Tā nav saskaņota ar darba tirgus vajadzībām, pietiekamā skaitā neražo Latvijas tautsaimniecībai nepieciešamos speciālistus, ir relatīvi slikti finansēta un tās produkts nav konkurētspējīgs. Vairāk nekā četrdesmit procenti studējošo apgūst sociālās zinātnes, kuru absolventi nerada jaunas vērtības, bet analizē un pārdala esošās. Latvijā ir atcelts obligātais matemātikas eksāmens skolu beidzot, un obligātie dabas zinātņu kursi vidusskolā. Par spīti 200 budžeta vietām Latvijas Universitātes datorikas specialitātē, tās reti kad tiek aizpildītas. Latvijas studenti augstskolas līmenī maz apgūst svešvalodas, un latviešu vidusskolās pasliktinās krievu valodas līmenis. Prestižu ārzemju augstskolu absolventi no Latvijas netiek aicināti atpakaļ, bet kalpo Ņūjorkas bankās, Silīcija ielejas firmās un Londonas advokātu kantoros. Kalvīša dēli mācās Amerikā, bet Leiškalna meita - Maskavā. Sistēma tiek tik bieži reformēta, ka īstenībā netiek reformēts nekas. Izglītības sektors ir starp neatkarīgās Latvijas lielākajām sāpēm un neražām.
Ko vajadzētu darīt? Pirmkārt, nepieciešama politiskā griba reformēt izglītību. No nesenajiem valdības veidošanas manevriem man atmiņā palikusi "zaļā zemnieka" Brigmaņa frāze: "Ja jau neviena partija negrib izglītības nozares vadību uzņemties, mums ir labs speciālists - Koķes kundze, kas varētu darbu turpināt." Kā partijas to uzskatāmi parāda, vadīt izglītības nozari ir nepopulāri, jo nevar nopelnīt ātrus popularitātes punktus, un reformu rezultātus var ieraudzīt un izmērīt tikai pēc 5-10 gadiem, kad tagadējie vidusskolēni ieiet darba tirgū pēc augstskolas beigšanas. Reformām jātērē liels politiskais kapitāls, kuru nevar ātri atpelnīt. Sektorā, kurā procentuāli ieplūst daudz budžeta naudas, šo naudu nevar izmantot kā reitinga audzēšanas instrumentu. Diemžēl bez stingras un nelokāmas politiskās gribas tehnokrātiskas reformas vien sistēmu nesalāpīs.
Otrkārt, izglītības sistēmas mērķim ir jābūt kvalitatīvam produktam, nevis "izdzīvošanai" un "uzturēšanai". Kvalitatīvs produkts ir augsti un moderni izglītots jauns cilvēks, kurš ir lojāls Latvijai un konkurētspējīgs pasaulē. Iespējams, to var izdarīt ar mazāku, bet kvalitatīvāku skolotāju un pasniedzēju korpusu, nekā šobrīd. Iespējams, jāseko Taivānas, Singapūras un Hongkongas piemēram, un 100-200 studenti gadā ar valsts stipendijām jāsūta uz pasaules labākajām augstskolām, bet ar stingrām līgumsaistībām, ka pēc studiju beigām šiem studentiem uz noteiktu laiku jāatgriežas Latvijas valsts dienestā. Iespējams, jāspecializējas uz noteiktu specialitāšu loku, kas būs Latvijas tautsaimniecības attīstības dzinējspēks. Tas, ka Skype izgudroja Igaunijas, nevis Latvijas datorinženieri, ir uzskatāms piemērs, kā valsts līmeņa specializācija rada pasaulē konkurētspējīgu produktu.
Treškārt, valstij "izglītības procesa pārstrukturēšanas" un
"skolu tīkla optimizācijas" vietā vajadzētu nodarboties ar eksakto
zinātņu popularizēšanu un spējīgu jaunu skolotāju piesaistīšanu un
paturēšanu izglītības sistēmā. Ir jāatjauno obligātais eksāmens
matemātikā, kas veicinās Latvijas vidusskolēnu salīdzinošās
priekšrocības darba tirgū, uzlabojot konkurenci un kvalitāti
inženierzinātņu un datorzinātņu studijās.
Šobrīd ļoti daudzi jauni pedagogi un pasniedzēji nestrādā savā
specialitātē vai nestrādā Latvijā. Tas nav tikai finansējuma
jautājums, bet arī valsts attieksmes un prioritāšu jautājums.
Latvijai vajadzētu valsts līmeņa PR kampaņu, kas parādītu
perspektīvas, kas paveras eksakto zinātņu studijām. Iespējams,
palīdzētu dati par bezdarbnieku izglītību. Esmu pārliecināts, ir
vairums no viņiem ir cilvēki ar sociālo zinātņu izglītību.
Manā ģimenē visi ir skolotāji vai pasniedzēji. Tāpēc Latvijā šobrīd īstenoto budžeta apcirpšanu uz izglītības rēķina izjūtu uz savas ģimenes ādas. Tomēr neviens no maniem radiem pagājušajā nedēļā nepiedalījās protesta akcijā pie Ministru kabineta, jo mazāk naudas izglītībai nav tas sāpīgākais un lielākais ļaunums. Sāpīgākais ir reformu stagnācija un regress, slikta izglītības kvalitāte un nekonkurētspējīgi latvieši. Latvieši ir talantīgi, bet viņiem ir nepieciešama valsts ievirze. Ādama Smita "neredzamā roka" bez valsts atbalsta tā arī daudziem var palikt neredzama. Sarunā ar kādu vidusskolnieci, kas vēlējās nodarboties ar starptautisko diplomātiju un ekonomikas sakariem ar Grieķiju, piektdien Cesvainē silti ieteicu labāk mācīties matemātiku. "Tikai cenšos tevi pasargāt no bezdarba," paskaidroju.