[Mūrniece] Kā vērtējat politiķu iniciatīvu piešķirt dubultpilsonību ārzemēs dzimušajiem Latvijas pilsoņu bērniem?
[Aldermane] Bērnu pilsonības jautājumi likumā tiešām nav sakārtoti. Mēs zinām, ka no valsts pēdējo gadu laikā izbraucis ievērojams skaits Latvijas pilsoņu un viņiem dzimst bērni visdažādākajās pasaules valstīs. Diskusijās par ārzemēs dzimušo bērnu pilsonību ir arī viedoklis -- un tādu pauž arī Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde --, ka grozījumi Pilsonības likumā nav nepieciešami, jo ir cits veids, kā Latvijas pilsoņu bērns var tikt pie divu valstu pilsonības. Jā, praktiski to var nokārtot, ja ārvalstīs piedzimušam bērnam vecāki vispirms reģistrē Latvijas pilsonību un tikai pēc tam vecāki bērnam reģistrē tās valsts pilsonību, kurā bērns piedzimis. Tad Latvijas valsts institūcijas tā arī var neuzzināt, ka bērnam izveidojusies dubultpilsonība, ko, jāpiebilst, Latvijas Pilsonības likums strikti aizliedz. Bet nepilngadīgam bērnam pilsonību atņemt mēs atkal nedrīkstam.
[Mūrniece] Pat ja pārkāpts Pilsonības likums?
[Aldermane] Jā, tik un tā nedrīkst.
Uzreiz gribu teikt, ka manuprāt Naturalizācijas pārvalde ir viena no salīdzinoši retajām instancēm Latvijas valdošajā aparātā, kura savu darbu gadu gaitā ir veikusi sekmīgi, ne bez atsevišķiem skandāliem un skandāliņiem, bet kopumā veiksmīgi. To pašu var teikt arī par Eiženiju Aldermani, viņa ne bez pamata ir viena no Latvijas Civildienesta ilgdzīvotājām.
Bet nu gan ir par traku. Naturalizācijas pārvaldes priekšniecei atklātā tekstā ļaudīm stāstīt, kā apiet likumu un apšmaukt valsti?! "Tad Latvijas valsts institūcijas tā arī var neuzzināt, ka bērnam izveidojusies dubultpilsonība." Tā ir nodaļa no tās pašas grāmatas, kurā lasāmi tādi jēdzieni, kā "Valsts ieņēmumu dienests tā arī var neuzzināt, kādi ir bijuši ārsta ienākumi" un "Sabiedrība tā arī var neuzzināt, ka sertifikātu izmantošana kādreiz aizliegtās kāpu zemes privatizēšanai novedīs pie tā, ka valdošās bandas sponsori kāpās drīz vien sāks sliet augšā savus namus un pilis." Kārtējo reizi Temīdai jānokar galva, un vēl pa pāris pakāpēm paaugstinās iespēja ņirgāties par Ministru kabineta sēžu telpas sienā iecirstajiem vārdiem "Viens likums, viena taisnība visiem."
Nav šaubu, ka valstij ir jādomā par tiem pietiekami daudzajiem Latvijas pilsoņu bērniem, kuri ir dzimuši ārvalstīs, turklāt atceroties arī to, ka daudzos gadījumos bērniņam māte ir Latvijas pilsone, bet tēvs -- brits, īrs vai zviedrs, vai arī otrādi. Ja valsts vēlas "savus" bērnus paturēt pie sevis, tad būs jāatrod veids, kā viņiem nodrošināt pavalstniecību un ar to saistītās iespējas un pienākumus. Taču tas neizbēgami nozīmēs Pilsonības likuma revidēšanu, par kuru tik ļoti nervozē Tēvzemieši. Tik vien, kā pamirkšķināt ar aci un teikt, "Klau, Tu jau tagad vari savam bērnam nodrošināt dubultpilsonību, īsti likumīgi tas nebūs, un visu mūžu bērns būs pakļauts riskam, ka kādā dienā, kad mūsu valstī patvaļa būs samazinājusies, kāds to arī konstatēs" -- tas nav civilizētas valsts cienīgi. Jēziņ -- cik ilgi man būs jāturpina rakstīt tieši tos vārdus?
Jauku visiem dienu!