Jāsaka, ka īpaši lielus pārsteigumus Metallica mūziķi nesagādāja - ar nelieliem izņēmumiem, Rīgā spēlēto programmu pavisam mierīgi varēja salīdzināt ar pirms pāris gadiem Tallinā skanējušo. Bet, ja tā reālistiski paskatās - ko gan var gribēt, ja kopš St. Anger nav izlaists vēl neviens jauns albums, un Metallica jaunā albuma popularizēšanas mājaslapā atrodama vien uzkrītoša koķetērija, ļaujot faniem palūkoties uz vienu simto daļu no tā, kas jau rudenī iznāks kā Death Magnetic... Jā, žēl, ka tomēr solījums tūres otrajā daļā nospēlēt kaut vienu dziesmu no gaidāmā albuma netika realizēts. No otras puses - ir, ko gaidīt, un par ko domāt.
Bet, par koncertu - jau Creeping Death pirmās taktis, ar ko iesākās Metallica koncerts Rīgā, paņēma vismaz daļu publikas savā varā, un neatlaida līdz pat koncerta beigām. Tiesa gan, īpašā sajūta bija ļoti atkarīga no vietas, kur atradies - ja, mēģinot piekļūt pirmajām rindām, varēja sajust īstenu cieņu pret uz skatuves notiekošo, tad, izmēģinot stāvvietas vēl aiz skaņu pults (jāpiebilst, pilnīgi nejēdzīgi novietotās), radās sajūta, kāpēc gan kāds ir maksājis par iespēju paskatīties kāda koncerta DVD ieraksta projekciju uz ekrāniem. Bet viss jau no attieksmes atkarīgs.
Visvairāk publika saviļņojās koncerta beigu daļā, kad tika nospēlēti visu gaidītie hiti - Nothing Else Matters, One un Enter Sandman-, ja arī kāds nepratās sajusties pacilāti mūzikas dēļ vien, tad piepalīdzēja ugunsmēles abpus skatuvei. Un, skanot Seek And Destroy bija sarežģīti pamanīt kādu, kurš sirsnīgi nedziedātu līdzi.
Atliek vien cerēt, ka mistērijas ap Mežaparka estrādi (potenciāli labāko brīvdabas koncertu vietu Rīgā) atrisināsies, un Rīgā viesosies arvien vairāk pasaules līmeņa grupu.