Laika ziņas
Šodien
Migla

Toska Sanseta bulvārī

Ēksanprovansas festivālā franču režisors Kristofs Onorē aizrautīgi atsvaidzina Džakomo Pučīni operu Toska un satuvina to ar klasisko filmu Sanseta bulvāris

Jau septiņdesmit vienu gadu Francijas dienvidu pilsētā Ēksanprovansā notiek operas festivāls, kas katru vasaru iepriecina skatītājus ar mūsdienīgiem, konceptuāliem klasikas iestudējumiem un laikmetīgā muzikālā teātra jaundarbiem. Viens no šā gada programmas hitiem ir Džakomo Pučīni grāvējs Toska, kas ir franču režisora Kristofa Onorē un itāļu diriģenta Daniēles Rustioni kopdarbs. Izrāde notiek brīvdabas teātrī Théâtre de l’Archevêché, kas ierīkots bijušās arhibīskapa pils pagalmā, un labi, ka tieši tur – spirdzinošs vakara vējiņš palīdz uztvert režisora drosmīgo koncepciju un nezaudēt samaņu viskonservatīvāk noskaņotajai publikas daļai. Ēksanprovansas festivāls turpināsies līdz pirmdienai, 22. jūlijam.

Kundze, viesi ir klāt!

Kristofs Onorē Toskā pievēršas dīvu mitoloģijai – tas ir cieņas apliecinājums visām primadonnām, visām Toskas atveidotājām. Šis ir krāšņs, izaicinoši teatrāls Toskas uzvedums. "Kundze, jūsu viesi ir klāt. Viņi gaida jau pusotru stundu. Tiks uzņemta dokumentāla filma par jūsu karjeru," izrādes prologā greznas villas saimniecei – izbijušai operdīvai – saka viņas elegantais sulainis un asistents. "Drīz ieradīsies bērnu koris," viņš piebilst. "Negribu!" atbild saimniece.

Dīvu Kristofa Onorē izrādē atveido Katrīna Malfitāno – slavenais amerikāņu soprāns, viena no izcilākajām XX gadsimta beigu Toskas tēlotājām. Viņa ir iestudējuma dvēsele un emocionālais centrs. Šajā lomā ir daudz smeldzīgu, aizkustinošu autobiogrāfisku motīvu: ko nozīmē atgriezties uz skatuves, kad dziedātājas karjera jau ir beigusies? Ko jūt dižā māksliniece, kad viņas kroņa lomu – Tosku – dzied jaunākās paaudzes pārstāve? Kā šajā situācijā ir jāuzvedas? Kā tikt galā ar emociju un atmiņu uzplūdiem? Kā cieņpilni atvadīties no operas, kurā visu mūžu esi mirdzējusi? Ko ar mums visiem dara laiks?

Iemiesoties šādā tēlā var tikai aktrise, kura to visu ir piedzīvojusi. Kristofs Onorē Toskas varoņu sarakstu papildina ar primadonnas lomu un vēl dažiem otrā plāna personāžiem. Sākotnēji Ēksanprovansas festivāla izrādes veidotājiem esot bijusi ideja iesaistīt projektā leģendāro bulgāru dīvu, ikonisko Toskas lomas atveidotāju Rainu Kabaivansku, bet viņa esot atteikusi. Taču piedāvājumam ir piekritusi cita prīma – Katrīna Malfitāno.  

Izrādes preambulai izmantots citāts no Marijas Kallasas pēdējās intervijas, kuru viņa sniedza 1976. gada aprīlī: "Primadonna ir jārespektē. Tie ir upurēšanās un darba gadi, tā ir dzīve, kas pavadīta ar partitūru mazā, tumšā telpā. Tā ir ļoti smaga profesija, tāpēc lepojos, ka esmu primadonna." Toskas programmiņā režisors pateicas par iedvesmu Sārai Bernārai, Marijai Kallasai, Režīnai Krespēnai, Rainai Kabaivanskai, Marselam Prustam, Renātai Tebaldi un Šērlijai Veretai.

No Romas uz Holivudu

Kristofs Onorē satuvina Džakomo Pučīni operu ar Billija Vaildera filmu Sanseta bulvāris (1950). Režisors ir pārliecināts, ka abu darbu sižetā ir dramaturģisks kopsaucējs. Sanseta bulvāra stāsts risinās mēmā kino zvaigznes villā Losandželosā – pusmūža aktrise fantazē par atgriešanos kino, kurā viss jau ir mainījies. Tagadne izposta pagātnes slavu. Dīva dzīvo ilūzijās un bezcerīgi cenšas pielāgoties Holivudas jaunajai realitātei. Sanseta bulvāris ir skarba, nežēlīga un ironiska film noir drāma, turklāt, kā uzskata Kristofs Onorē, "filmas autori nemetas ceļos pagātnes elku priekšā, un attieksme pret primadonnu manā izrādē ir līdzīga".

Vēl viens būtisks aspekts gan filmā, gan operas izrādē ir galvenās lomas atveidotājas attiecības ar savu varoni – dīva tēlo dīvu! Sanseta bulvāra sižetā ir ievītas aktrises Glorijas Svensones un filmas varones Normas Desmondas biogrāfijas paralēles, Toskas jauniestudējumā ir dramatiska līdzība starp Katrīnas Malfitāno un viņas tēlotās primadonnas karjeras gaitu. Kristofa Onorē ieviestajā tēlā spoguļojas arī citu prīmu – pirmām kārtām Marijas Kallasas – liktenis.

Pašā izrādes sākumā skan Toskas otrā cēliena ārijas Vissi d’arte ieraksts – mēs dzirdam Katrīnas Malfitāno balsi. Vakarā būs vēl vairākas atsauces uz 1992. gada ierakstu, kurā viņas partneris Mario Kavaradosi lomā bija Plasido Domingo. Tajā gadā Romā maestro Zubina Metas vadībā tapa vēsturisks Toskas uzvedums – katrs cēliens tika iestudēts precīzi tajā vietā un laikā, kā norādīts operas libretā; izrāde tika demonstrēta televīzijas tiešraidē, tā ir pieejama arī filmas formātā. Filmas fragmenti iekļauti Kristofa Onorē iestudējumā.

Kults izraisa reiboni

Primadonna klausās Vissi d’arte, viņa dzird savu balsi – kā tā skanējusi jaunībā. Dīva ir satraukta, viņas villas lielajā zālē tūlīt notiks Toskas koncertiestudējuma mēģinājums un meistarklase, kuru vadīs pati primadonna. Katrīna Malfitāno pienāk tuvāk orķestra bedrei, lai sveicinātu izrādes diriģentu Daniēli Rustioni un Lionas Nacionālās operas orķestri. Uz skatuves uznāk primadonnas viesi – dziedātāji, kuriem būs jātēlo lomas. Toska var sākties.

Visiem operas varoņiem mugurā ir ikdienišķas drēbes (tas ir tikai mēģinājums!). Toskas lomas tēlotāja – jaunais amerikāņu soprāns Endžela Blū – ir ģērbusies džinsos, T kreklā un džemperī ar kapuci. Ja primadonna ar kaut ko nav apmierināta, viņa mierīgi aptur mēģinājumu/izrādi. Pirmajā cēlienā viņa pamāca Endželas Blū Tosku: "Neesi tik meitenīga! Lūdzu, vairāk sievišķīga jutekliskuma un seksualitātes!" Endžela Blū sāk dziedāt no jauna, un uzreiz izdodas labāk.    

Mario Kavaradosi lomas atveidotājs maltiešu tenors Džozefs Kaleja, apzinoties primadonnas diženumu un ietekmi, vēlas komunicēt ar viņu – pieredzes bagāto Tosku, tāpēc jaunā Toska izskatās greizsirdīga, kad dažas rindas duetā ar Kavaradosi dzied Katrīna Malfitāno. Mēģinājumā prīmai ir grūti, gandrīz neiespējami nedziedāt līdzi partiju, kuru viņa tik labi zina. Primadonna nespēj aizmirst triumfa mirkļus, viņa ir pārņemta ar pagātni, par ko atgādina villas muzejiskais interjers.

Dīvas galvā nepārtraukti skan viņas pašas Toska ar Plasido Domingo (to, kas notiek dīvas apziņā un zemapziņā, skatītājiem palīdz saprast videoekrāni). Māksliniece iegrimst atmiņās, viņa rāda jaunajai Toskai savu fotoalbumu. Pirmā cēliena fināls – Te Deum – ir nevis dievkalpojums baznīcā, bet Toskas slavināšanas rituāls. Koris jeb fanu pūlis pieprasa autogrāfus un selfijus, ikonu un krucifiksu vietā ir autentisks Toskas plakāts ar Katrīnas Malfitāno portretu no Londonas Karaliskās operas izrādes. Dīvai reibst galva, pat viņai šādu dievināšanas apliecinājumu ir par daudz.

Varas spēles buduārā

Izrādes pirmajā cēlienā nav baznīcas, otrajā cēlienā nav Farnēzes pils. Otrajā cēlienā darbība risinās vienlaikus vairākās primadonnas villas telpās. Dīva un jaunā Toska turpina mēģinājumu buduārā, jaunā dziedātāja masē nogurušajai zvaigznei rokas, sulainis mazgā kundzei kājas. Mario Kavaradosi lomas atveidotājs, barona Skarpijas lomas atveidotājs  un pārējie dziedātāji "čilo" virtuvē (libretā rakstīts: Romas policijas priekšnieks barons Skarpija ietur vakariņas savos apartamentos).

Spīdzināšana nenotiek, Toskas mīļoto neviens nesit. Kristofa Onorē versijā tiek mocīti citi personāži, šeit notiek dīvainas spēles ar varas ļaunprātīgu izmantošanu. No Skarpijam pietuvināto drošībnieku vardarbības cieš ne tikai Toska, bet arī primadonnas glītais asistents, kuru Skarpijas sliktie puiši mēģina izvarot vai vismaz izģērbt. Varbūt šīs daudzslāņainās izrādes kontekstā tie nav Skarpijas sliktie puiši, bet dziedātāji, kuriem ieilgušā mēģinājuma laikā nav ko darīt, un viņi demonstrē savu varu pār dīvas asistentu. Iespējams, vardarbība tiek vērsta ne tikai pret Tosku, bet arī pret dziedātāju, kurai ir uzticēta šī loma, – neaizmirsīsim, ka #MeToo norises ir skārušas arī klasiskās mūzikas pasauli. Interpretāciju ir daudz, un Kristofa Onorē iestudējumā robežas starp tēliem un to atveidotājiem ir ļoti trauslas.  

Villas saimniece to visu neredz: primadonnas buduārā nonāk Mario Kavaradosi (varbūt jāsaka – Džozefs Kaleja) un aizmieg viņas gultā. Šausmas, kas ar viņu notiek Toskas sižetā, Mario/Džozefs redz sapnī. Primadonna viņu mierina, erotiski glāstot. Režisors Kristofs Onorē virtuozi savieno fantāziju un realitāti. Sagatavošanās koncertiestudējumam vecās Toskas villā attīstās negaidīti, daži mākslinieki pārāk dziļi iemiesojas lomā. Pamostoties Mario kaislīgi skūpsta primadonnu. Intīmus pakalpojumus viņai ir gatavs sniegt sulainis. Dīva par mīlestību viņam maksā skaidrā naudā. Paralēli zvaigzne "režisē" Toskas un Skarpijas divkaujas ainu.      

Tiesības nogalināt

Izrādē tiek integrēti arhīva videomateriāli – XX gadsimta dižāko Tosku parāde ar Mariju Kallasu centrā. Kā svētās relikvijas uz skatuves tiek iznesti primadonnas tēloto varoņu kostīmi: Lučijas di Lammermūras asinīm aptraipītais tērps, Čo-Čo-sanas kimono un galvasrota, Salomes tērps un aksesuārs – pravieša Johanāna galva. Primadonna pasniedz jaunajai dziedātājai Marijas Kallasas kanonisko Toskas kostīmu no Franko Dzefirelli iestudētās izrādes – sarkano samta kleitu ar zelta apdari.

Endžela Blū atbrīvojas no savām ikdienas drēbēm, uzvelk Kallasas kleitu un beidzot pārvēršas par īsto Tosku. Šajā brīdī varone pilnībā mainās. Tagad arī viņa var dzīvot mākslas un mīlestības vārdā, tagad arī viņai ir tiesības dziedāt Vissi d’arte un artistiski nogalināt Skarpiju (krievu baritons Aleksejs Markovs). Kad jaunās Toskas rokas ir aptraipītas ar nelieša asinīm, viņa tās noslauka, pieskaroties primadonnas sejai un baltajam naktskreklam.   

Dīva pamazām zaudē veselo saprātu un sāk identificēties ar visiem galvenajiem operas varoņiem. Režisors Kristofs Onorē ironizē par tradīcijām un kanoniem: ir zināms, ka pēc Skarpijas slepkavības Toskai ir jānovieto sveces pie viņa līķa. Ar svečturiem uz skatuves ierodas primadonna un mirušo Skarpiju notēlo pati; Skarpijas lomas atveidotājam droši vien jau ir apnicis šis nebeidzamais mēģinājums, un viņš ir devies prom.

Biedējošā pašatdeve

Kristofs Onorē sagādā pārsteigumu trešajā cēlienā: tas ir uzvests kā koncertiestudējums, kuram primadonnas mājā gatavojusies dziedātāju komanda. Orķestris ir uz skatuves. Endželai Blū mugurā ir žilbinoša zelta koncertkleita, Džozefam Kalejam – smokings. Skatuves kreisajā pusē kā Toskas simbols ir novietots Santandželo cietokšņa makets (operas fināls risinās šajā Romas cietoksnī). Pie maketa meditē saposusies primadonna, viņai šis ir ļoti dramatisks pārdzīvojums. Katrīna Malfitāno svinīgi iziet cauri skatītāju zālei, kameras filmē katru viņas sejas vaibstu. Dziedātājas acīs plosās nemiera, neprāta vētra. Viņa ir afekta stāvoklī. Priekšnesuma laikā dīva kā mēnessērdzīga staigā starp orķestra mūziķiem.

Toskas koncertversijas izpildītājus izcili tēlo Endžela Blū un Džozefs Kaleja – šis ir priekšnesums, kas uzlādēts ar neviltotu kaisli, tas vairs nav mēģinājums, ko redzējām divos iepriekšējos cēlienos. Dziedātāji meistarīgi pilda savu aktierisko un vokālo uzdevumu. Operas beigās nedārd zalves, Džozefs Kaleja netēlo mironi. Kad Kavaradosi partija ir nodziedāta, viņš paiet skatuves malā un nostājas pie Santandželo cietokšņa maketa. Primadonna – tāpat kā mēs – zina, kā beidzas šis stāsts. Kad Toskas mīļotais zaudē dzīvību, mēs dzirdam Katrīnas Malfitāno vaidus – primadonna, uzkāpusi uz paaugstinājuma virs orķestra, pārgriež sev vēnas.  

Katrīna Malfitāno spēlē ar neticamu, biedējošu pašatdevi. Šī izrāde ir viņas benefice. Cik lielā mērā operas leģenda tēlo lomu un cik lielā mērā – pati sevi? Pēc Toskas pirmizrādes Ēksanprovansā Katrīna Malfitāno sarunā ar KDi atzīst, ka šī ir ārkārtīgi emocionāla pieredze – atkal būt uz skatuves un dalīties savā radošumā. Pēdējos gados viņa pati iestudē izrādes un sniedz meistarklases, taču atkal sajust skatuves smaržu, būt pārpildītas skatītāju zāles priekšā ir kaut kas pavisam cits nekā strādāt ar jaunajiem talantiem mēģinājumu telpā.

"Kad pienāk dziedātāja aktīvās karjeras beigas, mums katram ir sajūta, ka vēl varam dot tik daudz... Kad spēlēju šajā Toskā, atgriežas atmiņas. Atceros ne tikai savu Tosku, bet arī Lulu, Mcenskas apriņķa lēdiju Makbetu, lomas Leoša Janāčeka operās. Tagad es to daru ne tikai sevis, bet arī visu citu savas paaudzes mākslinieku dēļ," apgalvo Katrīna Malfitāno.     

Elki spoguļu valstībā

"Toska drīzāk ir melodrāma, nevis traģēdija, un Toskas nāve beigās ir vairāk patētiska, nevis traģiska. Nevar teikt, ka pār Tosku un viņas mīļoto Mario valda kāds fatāls spēks. Taču stāsts ir diezgan brutāls, un tas to padara modernu," uzsver režisors Kristofs Onorē. Viņš ir radījis apstākļus, kuros gan Endžela Blū, gan Katrīna Malfitāno Toskas lomā var ieraudzīt savu atspulgu.

Jaunajai dziedātājai Endželai Blū šī ir debija Pučīni operas titullomā. Savukārt Katrīna Malfitāno karjeras laikā ir nodziedājusi vairāk nekā septiņdesmit lomu 1500 izrādēs. "Endžela Blū un Katrīna Malfitāno ir amerikāņu mākslinieces, kuras tik ļoti neizjūt Eiropas kultūras mantojuma spiedienu," atgādina Kristofs Onorē. "Šīm dziedātājām ir vieglāka, brīvāka attieksme pret Tosku nekā eiropiešiem. Mums Toska ir opermākslas mantojuma stūrakmens, ar kuru brīžiem ir grūti tikt galā. Kultūrmantojums ir smags. Endželas Blū un Katrīnas Malfitāno sniegumā Toskas lomā ir jūtama brīvība, un man bija interesanti ar to strādāt. Mēs gribējām satricināt priekšstatu par dīvas tēlu un padarīt varoni cilvēcīgāku, maigāku," skaidro režisors.

Skatītāju atmiņā paliek Katrīnas Malfitāno lielās, skaistās acis un sejas izteiksme, ko redzam ekrānā uz skatuves. Esam pieraduši, ka šādas detaļas spēj nodrošināt tikai kino, un Kristofa Onorē pieredze šajā jomā ir noderīga: operas varoņi tiek filmēti reālā laika režīmā, taču tiek izmantoti arī iepriekš uzņemti materiāli ar izrādes dalībniekiem. Turklāt uz skatuves rosās filmēšanas grupa, kas gatavo filmu par koncertiestudējuma tapšanu.

Iestudējumā izmantotie videoarhīva materiāli ļauj izveidot saikni ar pagātni. "Ja jūs redzat kāda pazīstama dziedātāja videoierakstu, galvā uzreiz sāk skanēt viņa balss. Šajā ierakstā balss nemaz nav jādzird, pietiek ar attēlu. Tas pats par sevi izraisa emocijas," uzskata Kristofs Onorē. "Video palīdz izstāstīt dziedātāja stāstu – izrādē mēs it kā veidojam dokumentālu filmu par primadonnu. Viņa ir izdomāts personāžs, kurā, protams, ir atsauces uz Katrīnas Malfitāno karjeru, jo īpaši tāpēc, ka mēs demonstrējam viņas ierakstus un tie iedarbina skatītāju atmiņu, fantāzijas. Visi šie informācijas slāņi ir kā spoguļi, kas vērsti cits pret citu. Tie parāda dažādas vienas personas šķautnes, kuras mēdz būt grūti savienojamas."

Kristofs Onorē ir prominents franču režisors, rakstnieks un scenārists, kurš mākslā pievēršas provokatīvām tēmām. Viņa filmas tiek izrādītas Kannu, Venēcijas un Lokarno kinofestivālā. Šogad Kannu festivāla sadaļā Īpašais skatiens/Un certain regard demonstrētā Kristofa Onorē filma Chambre 212/On a Magical Night atnesa balvu aktrisei Kjarai Mastrojāni. Viņa kinodarbos ir redzamas zvaigznes – Izabella Ipēra, Katrīna Denēva un Luijs Garels.

Par Kristofa Onorē veiksmīgāko drāmas izrādi ir kļuvis iestudējums Elki/Les Idoles, kurš pērn rudenī tapis Lozannas Théâtre Vidy-Lausanne, pēc tam devies Francijas turnejā un noenkurojies Parīzes Odéon-Théâtre de l'Europe repertuārā. Šis uzvedums ir Kristofa Onorē veltījums sešām franču kultūras ikonām – AIDS upuriem. Viņu vidū ir Žaks Demī, Bernārs Marī Koltess, Ervē Gibērs, Sirils Kolārs, Seržs Danē un Žans Liks Lagarss. Izrāde ir novērtēta ar vairākām prestižām balvām. Parīzē tā tiks spēlēta arī nākamajā sezonā 2020. gada jūnijā.

Uz Parīzes Comédie-Française skatuves 2020. gada pavasarī Kristofs Onorē uzvedīs Marsela Prusta romānu cikla Zudušo laiku meklējot trešo grāmatu Germantu lokā.

Toska ir piektais režisora darbs operā, iepriekš viņš ir veidojis Karmelīšu dialogus, Peleasu un Melizandi, Così fan tutte un Donu Karlosu. 2020. gada janvārī un februārī šis Toskas iestudējums būs skatāms Lionas operteātrī.

Toska
Diriģents Daniēle Rustioni, režisors Kristofs Onorē
Ēksanprovansas festivālā 20. un 22. jūlijā
festival-aix.com

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Burova kļūšanu par Rīgas mēru vērtēju

Kopā nobalsojuši: 1164

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Pašlaik ir svarīgi būt mierīgam

Džeimsa Džoisa bailes, Edipa komplekss un daudz laikmetīgās mākslas. Zalcburgas festivāla notikumos mūzika un teātris organiski mijiedarbojas ar aktuālo vizuālo kultūru

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja