Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Grāmatas Patiesība recenzija. Tās būs dziedinošas sāpes

Rīkas Pulkinenas darbs Patiesība ir grāmata, kuras korektais vāks nekādi neatspoguļo tajā aprakstītās cilvēciskās kaislības un attiecību nepasakāmo dziļumu, trauslumu un vienreizību, kas še vienlaikus ir absolūti universāla

Sākšu ar citātu. Viena no grāmatas galvenajām iemītniecēm saka: "Es ilgojos pēc saturīgiem piemiņas vārdiem. Tur būtu lasāms: Elsa Ālkvista, bumbierfigūra, izņemot pašu mūža nogali, atzīstamas krūtis līdz kapa malai. Māte, vecāmāte un emerita, nemaldīga kurpju gaume. Dzīvoja nebaidīdamās, nomira laimīga, nekad nepalaida garām nevienu saldējuma porciju."

Šī ir sirdsgrāmata. To lasot, iespējams, sāpēs. Iespējams, paraus vaļā kādu vēl nesadzijušu brūci – un, iespējams, paraus vaļā brūci, kas jums jau gadiem likusies kā izbalojusi rēta. Taču tās būs dziedinošas sāpes.

Grāmata, kuras korektais vāks nekādi neatspoguļo tajā aprakstītās cilvēciskās kaislības un attiecību nepasakāmo dziļumu, trauslumu un vienreizību, kas še vienlaikus ir absolūti universāla.

Grāmata, kuras pretenciozais nosaukums tiešām ir vietā un iespējams. Pareizs. Grāmata, kuru absolūti neiespējamā veidā ir sarakstījusi ļoti jauna un ļoti vieda sieviete.

Un te nu ir pienākusi reize, kad man svarīgumam un ticamībai jācitē viena brīnišķīga un sirdsgudra sieviete Silvija Brice: "Satriecoša grāmata. Kā tik jauns skuķis var tik vareni uzrakstīt! [..] Grāmata par nāvi un mīlestību; par cilvēka trauslumu; par to, ka mēs katrs esam mūžam viens. Autore pratusi atrast vārdus nepasakāmām lietām un niansēm. Gudra grāmata, lasīšu vēl kādu reizi vēlāk." Šādus vārdus par romānu Patiesība Silvija paudusi savā Facebook profilā.

Dziedu slavas dziesmas, bet potenciālais lasītājs uzsit ar pirkstu pa galda malu un rūc: "Konkrētību, konkrētību, cienītā!" Un tā nu es nokāpju no mazajām, ēnainajām aplinku taciņām un apsēstos kādas vasarnīcas verandā, lai īsumā pastāstītu, kas gaidāms.

Viena vasara

Lasītājs teju ikvienu niansi izjūt kā paša piedzīvotu. Talantīga autore še sastapusi sevis cienīgu tulkotāju – un Maimai Grīnbergai izdevies kārtējais meistarstiķis, turklāt gribas piebilst – pašu Maimu tekstā nemana. Tikai Rīku Pulkinenu.

Grāmatā ir diezgan daudz iemītnieku jeb, citiem vārdiem sakot, varoņu. Elsa, populāra ģimenes psiholoģe un vecmāmiņa, kurai diagnosticēts vēzis. Marti, gleznotājs, viņas vīrs. Eleonora, abu vienīgā meita, Marija un Anna, mazmeitas. Un Ēva. Gleznas un kleitas. Parīze un Helsinki pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Bohēma un ikdiena. Krāšņas teorijas un jūtu uzplūdi. Cilvēciska nevarība kaislības priekšā – jo, tāpat kā rāmums un mērenība, arī kaislība un nerimtība ir dzīves sastāvdaļas.

Kopā ar grāmatas iedzīvotājiem lasītājs nokļūst vasarā. Vienā vasarā. Elsai tā ir pēdējā, toties caur Elsas atmiņām mums tā ir vasara – maiņveide. Tā ir gan kāda sena pagātnes vasara Elsas, Eleonoras un Marti dzīvē, gan Elsas mūža beidzamā vasara, gan Annai svarīga vasara, kurā jaunā sieviete iegūst brīvību, gan tā zīmīgā vasara, kuru kaut kad savā mūžā esam piedzīvojuši ikviens. Vasara, kurā bija iespējams itin viss. Vai arī vasara, kurā viss sabruka. Izvēlieties īsto paši.

Jo – "Mīlestība nav tavs cietums un nav šķērslis tavai brīvībai. Tev neviens nevar atņemt ne mīlestību, ne pasauli. Tās ir tavas" (R. Pulkinena).

Nejaušību nav

Viss sākas ar kleitu. Kad Anna nejauši atrod kleitu un vecāmāte Elsa to viņai atdod, stāsts sāk atvērties. Izrādās, Elsas un Marti kopdzīvē reiz ir bijusi pamatīga, sprigana plaisa – Eleonoras auklīte, vārdā Ēva. Kur nu vēl klasiskāk? Piecdesmit gadu vēlāk kaislības ir apdzisušas un vienīgā būtne, kas seno stāstu uztver emocionāli, ir Anna. Viņa kā īsta detektīve izzina, dunkā un pēta savecējušos vecmāmiņas, vectētiņa un mammas dēmonus, mēģinot tiem piedot formu, krāsu, smaržu, nozīmi un visādas citas dzīvām būtnēm svarīgas īpašības. Atmiņām nododas arī Marti un Eleonora. Skeleti, kas izveļas no ģimenes skapja, ir putekļaini, tomēr reiz tie braši dancājuši riņķī, laužot sirdis un lēkājot pa tām – nemanot, ka bradā arī paši pa savām jūtām.

Izklausās pēc tīrās bēdu lejas? Ak nē, nekā tamlīdzīga, brašās triju paaudžu sievietes ir spriganas un ņipras, viņu attiecības ir humorīgas un cieņpilnas vienlaikus. "Sievietei dzīvē vajadzīgas divas lietas: humors un sarkanas papēžkurpes. Doktora grāds nekaitē, taču nav obligāts," – arī šos vārdus saka Elsa. Savukārt viņas meita Eleonora atzīst: "Laimīgs cilvēks jūtas labi, priecājas un vienlaikus maina pasauli, itin kā garāmejot."

Marti Annai atklāj Ēvas attieksmi pret dzīvi. "Vienīgais veids, kā pasauli padarīt par patiesību, ir mīlēt, tā reizēm teica Ēva. Viņa sacīja: "Uz to nav spējīga neviena revolūcija.""

Un no šīm atziņām un sentencēm kā ēnu teātrī vai darbīgā bērnudārza grupiņā top kolāža. Tieši tā – kolāža, nevis monolīta eļļas glezna. Tajā ir visādi krikumi: nopūta rēnā pavasara rītā, paļāvīga bērna roķele lielā plaukstā, terpentīna un tabakas dūmu smarža lielajā istabā, ipomeju stādi aiz loga, drusku apdzeltējusi kleita un sen aizmirstas fotogrāfijas. Un šī kolāža arī ir romāns Patiesība. Esenciāls vēstījums par svarīgo. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja