Mišelas un Marī Klodas draudzība nosaka filmas Kad pienāk rudens emocionālo temperatūru. Aktrises Elēna Vensāna un Žoziana Balasko piepilda šīs lomas ar siltumu, gudrību un pieredzi. Viņas ir daudzpusīgas mākslinieces – daudz spēlējušas kino un teātrī, kā arī pašas izmēģinājušas spēkus režijā. Elēnas Vensānas karjera ilgst jau sešdesmit gadu, Žozianas Balasko karjera – piecdesmit gadu.
Par galveno lomu filmā Kad pienāk rudens Elēna Vensāna ir izvirzīta Francijas augstākajai kinobalvai Cēzars. Viņas kontā jau ir Cēzars par labāko otrā plāna lomu režisora Etjēna Šatiljē komēdijā Dzīve ir gara, klusa upe/La vie est un long fleuve tranquille (1988). Savukārt Žoziana Balasko 1996. gadā ieguva Cēzaru par labāko scenāriju (filma Nolādētais zāliens/Gazon maudit, 1995; viņa ir arī filmas režisore un aktrise). 2000. gadā Žoziana Balasko saņēma goda Cēzaru par mūža ieguldījumu kinomākslā.
"Elēnai Vensānai piemīt vienkāršs skaistums, kuru ir aizraujoši pētīt," savas filmas galvenās varones atveidotāju raksturo režisors Fransuā Ozons. Publicitātes foto
Režisoram Fransuā Ozonam iepatikās strādāt ar Elēnu Vensānu un Žozianu Balasko drāmas Dieva žēlastība/Grâce à Dieu (2019) uzņemšanā, un viņš vēlējās turpināt. "Elēnai Vensānai kino nav bijis daudz galveno lomu. Viņa ir lieliska aktrise, kura spēj izpaust iekšējo spēku līdzās maigumam. Viņai piemīt vienkāršs skaistums, kuru ir aizraujoši pētīt. Filmā Kad pienāk rudens Elēna Vensāna pilnībā iejūtas savā tēlā, turklāt aktrise dzīvo Burgundijā netālu no vietas, kur mēs uzņēmām šo filmu,» galvenās lomas tēlotāju raksturo Fransuā Ozons. "Žoziana Balasko iemieso Marī Klodas vainas apziņu, šai varonei ir pieticīgāki izpausmes līdzekļi nekā Elēnas Vensānas Mišelai, taču tie ir jaušami katrā viņas kustībā. Žozianas Balasko ķermenis un seja izstaro dziļu cilvēcību," piebilst režisors.
Šī ir jau otrā reize, kad strādājat ar Fransuā Ozonu. Kāpēc viņš jums ir īpašs?
Žoziana Balasko. Viņš ir tik smuks! Fransuā ir izskatīgs un gudrs puisis. Ļoti, ļoti gudrs. Viņš strādā ātri, zibenīgi. Filmēšanas laukumā viņš vienmēr ir blakus galvenajam operatoram. Viņš ir scenārija autors, viņš režisē, viņš kontrolē visu procesu. Strādāt ar viņu ir kā skriet maratonu. Fransuā precīzi zina, ko vēlas panākt, taču viņš režisē ļoti maigi. Viņš liek mums atkārtot ainas un filmē arvien jaunus dublus līdz brīdim, kad iegūst vēlamo rezultātu.
Elēna Vensāna. Fransuā ir prasīgs, taču vienmēr laipns. Uzņemšanas laukumā viņš ir ļoti tuvu aktieriem. Mums ir sajūta, ka viņš ir kopā ar mums. Tas ir kā dejot tango ar viņu.
Žoziana Balasko. Fransuā ir izcila, spilgta personība un ļoti labs cilvēks. Tas ir vissvarīgākais. Vēl pirms mūsu sadarbības man vienmēr bija patikušas viņa filmas: nav daudz tādu kinoautoru – režisoru un scenāristu –, kuri konsekventi rada skaistas lomas sievietēm. Jau kopš pašiem daiļrades pirmsākumiem Fransuā raksta brīnišķīgas lomas sievietēm.
Ar ko jūs visvairāk uzrunā tēli, kurus atveidojat filmā Kad pienāk rudens? Kas jūs pārliecināja piekrist šim piedāvājumam?
Elēna Vensāna. Man visinteresantākā šķiet Mišelas neticamā apņēmība dzīvot un neko nelaist garām, viņas izturība.
Žoziana Balasko. Mani piesaistīja režisora personība. Es piekritu šim projektam Fransuā Ozona dēļ. Es uzticos Fransuā un lepojos, ka spēlēju viņa jaunākajā filmā. Turklāt man bija ļoti interesanti iepazīt savu jauno ekrāna partneri Elēnu Vensānu. Vislielākās grūtības filmēšanas laukumā man sagādāja smēķēšana – es nesen pārtraucu smēķēt. Mana varone filmā daudz smēķē un nomirst, zaudējot cīņu ar vēzi. Filmēšanā smēķēju viltotas cigaretes, kas bija pildītas ar Provansas garšaugiem.
Fransuā Ozona filmā Dieva žēlastība (2019) jūsu lomas ir mazākas. Ar ko vēl atšķīrās darbs toreiz un tagad?
Žoziana Balasko. Atšķirība tikai tāda, ka šoreiz mēs kopā ar Fransuā pavadījām daudz vairāk laika. Lomas ir lielākas, un tas nozīmē, ka mums ir vairāk iespēju parādīt, ko spējam. Mums bija milzīgs prieks būt kopā ar viņu filmēšanas laukumā.
Elēna Vensāna. Nedomāju, ka daudz kas ir mainījies. Tas ir tāds pats darbs. Protams, mūsu sadarbība filmas Kad pienāk rudens uzņemšanā bija plašāka, bija vairāk telpas līdzdarbībai. Man ir cildena loma!
Žoziana Balasko. Vēl ir jāuzsver, ka abās Fransuā Ozona filmās mēs spēlējam mātes, kurām ir problēmas ar bērniem. Un arī bērniem ir savas problēmas.
Jūsu varoņu draudzība ir viens no filmas emocionālajiem pīlāriem. Vai draudzējaties arī dzīvē?
Žoziana Balasko. Mēs ar Elēnu iepriekš nebijām pazīstamas. Filmēšanās bija kā "sarunāta laulība". Uzņemšanas laukumā es sapratu: man ļoti patīk šī sieviete, viņa ir apbrīnojama! Mēs uzreiz sadraudzējāmies. Ir ļoti svarīgi, lai būtu patiesas attiecības arī reālajā dzīvē, – jūs labāk spēlējat kopā, ja esat īsti draugi.
Elēna Vensāna. Mūs vieno abpusējas simpātijas no pirmā acu uzmetiena. Darba procesā valdīja mīlestība un smiekli. Mēs daudz smējāmies. Parasti aktrises ir sāncenses, tāpēc kļūt par draudzenēm ir īpaši jauki. Tas notiek diezgan reti, un tā ir brīnišķīga sajūta – satikt domubiedri uzņemšanas laukumā un sadraudzēties.
Mišelas un Marī Klodas draudzības pamatā ir viņu kopīgā pagātne un iepriekšējā nodarbošanās. Filma pievēršas aizspriedumiem, kas ir saistīti ar seksa pakalpojumu sniedzēju likteni, kā arī šīs profesijas sekām sieviešu dzīvē. Ko jūs pašas par to domājat?
Žoziana Balasko. Par savu bijušo profesiju mūsu varones runā ļoti diskrēti un cieņpilni. Manas varones bērēs atkal satiekas visas bijušās draudzenes un kādreizējās kolēģes.
Elēna Vensāna. Skatītāji diezgan vēlu uzzina, ka varones agrāk bijušas prostitūtas. Mišela un Marī Kloda līdz pēdējam turpina atbalstīt viena otru, viņas vieno solidaritātes izjūta.
Jūs esat izpaudušās ne tikai aktierspēlē, bet arī režijā. Kā jūsos sadzīvo aktrise un režisore? Kā šīs profesijas bagātina viena otru?
Elēna Vensāna. Režisores darbā esmu sapratusi, cik ārkārtīgi svarīga ir aktieru uzticēšanās – bez tās neko nevar sasniegt. Līdz brīdim, kad aktieri patiesi iesaistās projektā – vai tā būtu izrāde vai filma –, režisors neko nav spējīgs izdarīt. Par to esmu pārliecinājusies savā režisores darbībā, dažkārt ļoti sāpīgā veidā. Šī pieredze man liek vēl pamatīgāk veltīt savus spēkus katram projektam, būt uzticīgai kopējam darbam, maksimāli iesaistīties no paša sākuma, neko netaupot un atdodot sevi visu. Kamēr aktieris nav režisora pusē, nekas nevar notikt.
Žoziana Balasko. Mācība, ko esmu guvusi, – ļaujiet režisoram strādāt! Ziniet, katram var būt ideja par ideju, viedoklis un komentārs. Režisors uzņemas lielu atbildību. Aktieriem atliek godprātīgi darīt savu darbu – spēlēt! Un man patīk spēlēt, jo man kā aktrisei nav nekādas atbildības. Neviens man neuzdos jautājumu, kas mums jādara rīt, par kameru novietojumu vai jebko citu. Esmu mazliet slinka, tāpēc esmu apmierināta ar aktrises darbu. Tagad pati vairs nerežisēju, bet man ļoti patīk tēlot citu režisoru darbos.
Elēna Vensāna. Mani kaitina aktieri, kuri procesā deklarē, ka viņiem ir savas idejas par režiju, sava vīzija. Teātrī ir arī tādi, kuri atļaujas teikt: "Pagaidi tikai – es tev parādīšu pirmizrādes vakarā, visu izdarīšu pa savam!" Tas ir vissliktākais gadījums.
Jūs esat nospēlējušas ļoti daudz dažādu lomu – no klasiskās dramaturģijas līdz mūsdienu stāstiem. Vai kino un teātrī izdzīvotie tēli jums ir palīdzējuši izprast arī savu dzīvi ārpus mākslas?
Žoziana Balasko. Nē! Kad tēloju filmēšanas laukumā vai uz skatuves, tā neesmu es, tā ir persona, vārdā Žoziana Balasko. Tā neesmu es. Tajā mirklī es nezinu, kur un kas es esmu.
Elēna Vensāna. Esmu iemācījusies un uzzinājusi par dzīvi pilnīgi visu, spēlējot šīs lomas un iegaumējot dižāko autoru svarīgākos tekstus. Tas vienmēr ir fantastiski. Teātris un šie teksti ir mana dzīves universitāte. No tiem esmu iemācījusies visu.
Žoziana Balasko. Vienīgais, ko man ir iemācījis gan aktrises, gan režisores darbs, ir strādāt komandā. Tas ir ļoti svarīgi – spēlēt komandā. Šajā darbā tu neesi viens pats. Filma un izrāde ir daudzu cilvēku sadarbības rezultāts. Man patīk būt komandā.
Kā jau minējāt, divās Fransuā Ozona filmās spēlējat mātes, kurām ir problēmas ar bērniem. Kā jums ir gājis personīgajā dzīvē – kā izdevās līdzsvarot mātes un aktīvi strādājošas, pieprasītas mākslinieces pienākumus?
Žoziana Balasko. Man allaž ir bijusi vainas apziņa, esmu sev jautājusi – varbūt kaut ko daru nepareizi? Taču es vienmēr izvēlos domāt pozitīvi, nevis negatīvi. Es koncentrējos pozitīvajam un saku – viss ir labi.
Elēna Vensāna. Tā ir katastrofa – aktrises darba un ģimenes dzīves līdzsvara atrašana. Ir ļoti sarežģīti būt aktrisei un mātei, taču tas ir raksturīgi sievietēm neatkarīgi no profesijas. Cenšoties apvienot darba un ģimenes pienākumus, viņas bieži jūt, ka nepietiekami velta sevi vai nu darbam, vai ģimenei. Man bija ļoti grūti līdz brīdim, kad beidzu par to pārlieku uztraukties un atļāvos gan strādāt, gan būt māte. Pilnvērtīgi darīt gan vienu, gan otru. Man ir divi bērni, viņiem ir liela gadu starpība: vienam jau ir vairāk nekā sešdesmit gadu, otram – četrdesmit.
Jums ir bagāta darba pieredze daudzu desmitgažu garumā. Kā jūs vērtējat kustības #MeToo iniciētos procesus, kas ir saistīti ar sieviešu tiesību aizstāvību gan kino industrijā, gan citās nozarēs?
Žoziana Balasko. Tas, ko iesāka šī kustība, bija nepieciešams. Es pati nekad neesmu piedzīvojusi necienīgu attieksmi pret sevi, bet zinu, ka citām meitenēm un sievietēm nebija iespēju sevi aizstāvēt – ja viņas strādāja par palīdzēm filmēšanas laukumā, bija varbūtība, ka viņas var kļūt par upuriem un nevar ietekmēt šo situāciju, nevar neko pateikt. Cerams, tagad situācija ir mainījusies.
Elēna Vensāna. Pēdējos gados redzam pozitīvas pārmaiņas. Esmu dzirdējusi jaunāku kolēģu stāstus par šausmīgiem gadījumiem. Es nekam tādam neesmu gājusi cauri, bet daudzi no mums bija tuvu, kad kaut kas tāds notika ar citiem. Vajadzēja, lai kāds par to sāk runāt, un tas ir noticis.
***
Sarunu ar filmas Kad pienāk rudens režisoru Fransuā Ozonu lasiet šeit.