Aktrise Izabella Ipēra ir nesasniedzama māksliniece – var mēģināt uzdot viņai jautājumus par filmām, kas tuvākajā laikā iznāks uz ekrāna, taču viņa pati savās domās un darbos jau ir pilnīgi citur. Aktrises tagadne ir mūsu nākotne, un šīs laika zonas nesakrīt. 27. septembrī un 2. oktobrī kinofestivālā Baltijas pērle kinoteātrī Splendid Palace tiks demonstrēta franču režisora Tjerī Klifas drāma ar komēdijas elementiem Bagātākā sieviete pasaulē/La femme la plus riche du monde/The Richest Woman in the World (2025), kurā Izabella Ipēra spēlē galveno lomu. Filmas pirmizrāde notika šā gada Kannu kinofestivāla ārpuskonkursa programmā, un 29. oktobrī tā nonāks uz Francijas kinoekrāniem.
Šogad Izabella Ipēra ir nofilmējusies neordinārās vācu mākslinieces un režisores Ulrikes Otingeres filmā Asins grāfiene/Die Blutgräfin/The Blood Countess, kuras scenārija līdzautore ir Nobela prēmijas laureāte Elfrīde Jelineka (rakstnieces romāns Klavierētāja/Die Klavierspielerin savulaik ir iedvesmojis Mihaelu Haneki uzņemt psiholoģisko trilleri un erotisko traģēdiju Klavierskolotāja (2001), kurā Izabella Ipēra ir nospēlējusi vienu no savām iespaidīgākajām lomām). Ar lielu nepacietību tiek gaidīta arī oskarotā irāņu režisora Asgara Farhadi topošā filma Paralēlie stāsti/Parallel Tales, kurā satiksies Izabella Ipēra, Vensāns Kasels, Katrīna Denēva un Viržīnija Efira.
Dzīve ārpus radariem
No nākotnes atgriežamies tagadnē. Filmā Bagātākā sieviete pasaulē Izabella Ipēra atveido titulvaroni Mariannu Farēru. Viņai ir reāls prototips – franču miljardiere, kosmētikas impērijas L’Oréal mantiniece, padomes locekle un galvenā akcionāre Liliāna Betankūra (1922–2017), kura 80. gadu beigās iesaistījās kaislīgā dēkā ar gados jaunāku vīrieti, mākslinieku, slavenību fotogrāfu un rakstnieku Fransuā Mariju Banjē. Dažu gadu laikā favorīts no dāsnās dāmas saņēma dāvinājumus, kuru kopējā vērtība pārsniedza miljardu eiro. Šīs attiecības mēģināja izjaukt Liliānas Betankūras meita – visa pasaule sekoja līdzi mīlas drāmai, skandālam un tam sekojošajai tiesas prāvai. Līdz pat nāvei Liliāna Betankūra bija visbagātākā sieviete pasaulē.
Režisora Tjerī Klifas filma piedāvā brīvu šī stāsta interpretāciju, visu personāžu vārdi ir mainīti. Arī vizuāli Izabellas Ipēras Marianna ļoti atšķiras no Liliānas Betankūras, viņa ir jaunāka par savu prototipu. Marianna ir diezgan rotaļīga parīziete, kuras dzīvē ienāk kolorītais Pjērs Alēns Fantēns (lomā – populārais teātra un kino aktieris Lorāns Lafits). Mariannas meitu Frederiku spēlē Marina Foisa. Filmas autori brīdina, ka personāžu privātās dzīves līkloči, sarunas un atklāsmes ir iztēles rezultāts.
Režisoru ir ieinteresējusi Liliānas Betankūras lieta, kad tā kļuva publiski zināma: "Es sajutu nepieciešamību mēģināt saprast, kas notiek gan intīmā, gan vispārējā līmenī. Es atklāju sarežģītu un dziļi cilvēcīgu tēmu. Tā ir satriecoša un sāpīga ģimenes sāga ar saviem noslēpumiem, apraktu pagātni un vēsturisko kontekstu, kas Francijā joprojām ir pārāk maz pētīts: stāsts par šīm dižajām turīgu rūpnieku katoļu ģimenēm, kuru vara daļēji bija balstīta uz tumšiem pamatiem, kas ir sadarbība ar nacistisko Vāciju un antisemītisms. Sapratu, ka varu izmantot šo stāstu kā iedvesmu, lai uzrakstītu citu – ne jau lai ziņotu par sensacionālu notikumu, bet lai izveidotu romānam līdzīgu universālu vēstījumu. Šim stāstam ir Šekspīra un Balzaka dimensija."
Daudzi Liliānas Betankūras lietas materiāli ir kļuvuši publiski – sarunu, vēstuļu un dienasgrāmatu saturs. "Laikrakstu pirmās lapaspuses, kurās tika atspoguļota izmeklēšanas un tiesas prāvas gaita, ziņoja par naudu un politiku, bet netika minēts, kas īstenībā ir šie cilvēki. Viņus bija viegli pārvērst par karikatūrām, un tā arī notika. Tas viņiem sagādāja ciešanas. Mana filma viņus reabilitē, es cenšos parādīt, kas var notikt ģimenē. Protams, tā nav jūsu ģimene, tā nav mana ģimene, un tas skar mazāk nekā vienu procentu iedzīvotāju. Taču aiz naudas kalniem un varas, kas piederēja šai ģimenei, vistuvāko cilvēku attiecībās bija plaisas, kas pastāvēja vēl pirms sveša vīrieša ierašanās. Viņš bija tikai sprādziena katalizators," saka režisors.
Miljardieres Mariannas (Izabella Ipēra) dzīvē ienāk kolorītais Pjērs Alēns Fantēns (Lorāns Lafits) un izrauj viņu no eksistences monotonijas. Kadrs no filmas Bagātākā sieviete pasaulē. Foto – Manuels Mutjē
Režisors Tjerī Klifa piebilst, ka kino reti tiek parādīta Francijas augstāko buržuāzijas slāņu dzīve: "Kino mēs neredzam šo ļoti turīgo, šiko ģimeņu vidi. Tās ir ārpus radariem, un par tām nekad nerunā, īpaši XX gadsimta 80. un 90. gados, kad vēl nebija sociālo tīklu un viss netika publicēts presē. Filmā nevēlos nevienu apsūdzēt. Es būtu sarūgtināts, ja būtu kādu aizvainojis. Varoņus sauc Marianna, Frederika un Fantēns, un tas nodrošina zināmu distanci no tā, kas notika reālajā dzīvē. Filmas tēli ir monstrozi un bērnišķīgi, draudīgi un aizkustinoši vienlaikus."
Sarunā ar laikrakstu The New York Times Tjerī Klifa atzīstas, ka vienmēr ir sapņojis strādāt ar Izabellu Ipēru: "Tāpat kā Katrīna Denēva, viņa ir kino iemiesojums. Es ar saviem līdzautoriem rakstīju scenāriju, domājot par Izabellu Ipēru. Taču šī nav biogrāfiska filma. Ja es būtu piedāvājis Izabellai Ipērai veidot biogrāfisku filmu, viņai tas nebūtu paticis, jo šis žanrs ierobežo aktieri un galarezultāts ir mīmikrija. Man bija svarīgāk, lai uz ekrāna būtu uzburts varones gars, nevis panākta precīza līdzība prototipam."
Režisors iesaka aplūkot Fransuā Marijas Banjē 1987. gadā uzņemto Liliānas Betankūras portretu franču žurnāla Égoïste vākam – pāris iepazinās šīs fotosesijas laikā. Liliānai Betankūrai bija 65 gadi, un viņa izstaroja skaistumu. Fotogrāfijā viņa izskatās kā Ava Gārdnere.
Diskrētais skarbums
Bagātu, smalku, pietiekami ekscentrisku sievieti Izabella Ipēra atveido vēl vienā nesen tapušā filmā – franču režisores Patrīcijas Mazī drāmā La prisonnière de Bordeaux/Visiting Hours. Atšķirīgās nosaukuma versijas – Bordo gūstekne un Apmeklējuma laiks – atklāj dažādus filmas aspektus. Darbība risinās Bordo. Izabellas Ipēras varone Alma apmeklē savu vīru cietumā un tur iepazīstas ar cita ieslodzītā dzīvesbiedri – jaunu arābu sievieti Minu (lomā – talantīgā franču aktrise un režisore Hafsia Herzi). Viņas sadraudzējas, kaut gan nekā kopīga viņām, šķiet, nav – izņemot faktu, ka abas ir cietumnieku sievas. Alma dzīvo savrupmājā, kas ir pilna ar mākslas darbiem, savukārt Minas labklājības līmenis ir daudz zemāks, un viņas dzīvē ir daudz problēmu. Lai padarītu savu ikdienu krāsaināku, Alma uzaicina Minu kopā ar viņas diviem bērniem pārcelties pie sevis. Sieviešu draudzība kļūst par savdabīgu mīlas stāstu, kam dinamismu piešķir gan sociālas, gan kriminālas notis un negaidīti sižeta pavērsieni (kurš būtu gaidījis, ka otrajā pusē filma pārvērtīsies par aplaupīšanas drāmu?). Almas tēlā Izabella Ipēra demonstrē savas komiķes dotības. Filmu caurstrāvo gan šarms, gan diskrēts skarbums, kas sakņots dzīves realitātē.
Izabellu Ipēru ir patīkami redzēt ne tikai ekrānā, bet arī uz skatuves. Viņa turpina spēlēt režisora Roberta Vilsona satriecošajā monoizrādē Marija teica to, ko teica (šā gada oktobrī notiks viesizrādes Tokijā, nākamā gada martā – Adelaidē), kā arī režisora Romeo Kastelluči maģiskajā Žana Rasina Berenīkes interpretācijā (šā gada novembrī Taidžunā). Aktrise arī pati bieži apmeklē izrādes un koncertus. Piemēram, šogad februārī Vīnē, kad tika pabeigta Ulrikes Otingeres Asins grāfienes uzņemšana, Izabella Ipēra nepalaida garām iespēju apmeklēt Vinčenco Bellīni operas Norma pirmizrādi ar Asmiku Grigorjanu titullomā.
Augustā divus vakarus pēc kārtas Izabella Ipēra kāpa uz Hamburgas Elbas filharmonijas skatuves, lai piedalītos komponista Rūfusa Veinraita Sapņu rekviēma atskaņojumā: viņa uzņēmās teicējas lomu un lasīja lorda Bairona poēmu Tumsa, kas ir šā vērienīgā vokāli simfoniskā darba tematiskais mugurkauls (pirms gada Parīzē notikušajā Sapņu rekviēma pirmatskaņojumā poēmu lasīja Merila Strīpa).
Nesen Parīzē notikušajai intervijai ar KDi Izabella Ipēra atvēlēja divdesmit minūšu.
Vai jums ir sarežģīti atveidot varoni, zinot, ka viņai ir reāls prototips un stāsts ir patiesu notikumu iedvesmots? Kāda bija jūsu pieeja miljardieres Mariannas tēlam Tjerī Klifas filmā Bagātākā sieviete pasaulē?
Es darīju visu, lai aizmirstu reālo stāstu, un man tas izdevās, turklāt bez piepūles. Aktieri atrod brīvību fikcijā, tāpēc var atļauties visu. Viņi iemiesojas tēlos, un galvenais ir atklāt emocionālo patiesību – ienest intīmāku, mūsu, aktieru, patiesību – un piedāvāt citu skatījumu. Spēlējot savu varoni, es sapratu visas šī tēla piedāvātās iespējas.
Filmas tapšanas gaitā daudz tika domāts par kostīmiem, jo tas ir veids, kā ārēji izpaust tēla bagātību. Mariannai filmā ir septiņdesmit kostīmu. Bagātībai ir jābūt ticamai, tā izpaužas ne tikai varones apģērbā, bet arī dekorācijās un viņas mājas greznībā. Šim nolūkam tika rūpīgi izveidota vesela pasaule. Mēs nebaidījāmies dažreiz arī pārspīlēt, ja vien tas netraucēja ticamībai un dabiskumam. Lorāna Lafita atveidotais Fantēns, kurš ienāk Mariannas dzīvē, ienes enerģiju, kas visu apgriež kājām gaisā un izraisa ekstrēmas reakcijas. Varētu teikt, ka kopā ar Fantēnu sievietes dzīvē iebrāžas teātris – trakulība un ekstravagance –, kas pārveido realitāti. Viņa ļaujas šim haosam un pilnībā to izbauda. Viņu attiecībās ir patiesums – par spīti apkārtējo pretestībai, Marianna atklāj jūtas, kas pēkšņi izgaismo viņas dzīvi un izrauj viņu no monotonijas. Mariannas atdzīvojas, jo līdz šim viss bija apslāpēts ar naudu. Lai arī beigās Marianna paliek viena un šķiet izolēta, viņu nevajag žēlot. Varbūt viņa vienkārši ilgojas pēc miera. Viņa noteikti nav upuris un nav izmisusi.
Kadrs no režisora Tjerī Klifas filmas Bagātākā sieviete pasaulē. Foto – Manuels Mutjē
Kā jūs raksturotu savu varoni Almu, kuru spēlējat Patrīcijas Mazī filmā Bordo gūstekne? Viņa arī pieder pie augstākās sabiedrības.
Alma nav stereotipiska, melanholiska buržuāzijas pārstāve, kura garlaikojas un skumst savā lielajā savrupmājā. Patrīcija Mazī vēlējās, lai Almai piemistu iztēle un lai viņa atļautos būt dīvaina, drīzāk smieklīga nekā skumja. Būtu bijis daudz vienkāršāk parādīt viņu skumju, bet padarīt viņu smieklīgu nozīmēja zināmā mērā piešķirt raksturam sarežģītību. Almas vīrs izcieš cietumsodu, un tā ir problēma viņas dzīvē, bet citādi viņai ir viss. Almai ir liela māja un nauda, viņai apkārt ir skaistums, dārgas gleznas, un tomēr viņai nav nekā. Tāpēc beigās viņa izmanto iespēju aizbēgt. Alma ir ļoti gudra un uzreiz saprot situāciju, kurā ir nonākusi. Viņa nevēlas iekrist atriebējas stereotipā, viņa nolemj neiesaistīt policiju, lai nesodītu jaunu sievieti par noziegumu un lai nepadarītu viņu par cietumnieci. Alma apzinās, ka šī ir laba iespēja viņai pašai mainīt savu dzīvi.
Izabella Ipēra (no labās) un Hafsia Herzi režisores Patrīcijas Mazī filmā Bordo gūstekne (2024). Viņu tēlotās varones sadraudzējas, kaut gan nekā kopīga viņām, šķiet, nav – izņemot faktu, ka abas ir cietumnieku sievas. Publicitātes foto
Starp filmas varonēm Almu un Minu veidojas tuva draudzība, kaut gan viņas pārstāv dažādus sabiedrības slāņus. Alma rūpējas par Minu un viņas bērniem. Vienā no izšķirošajām ainām mēs redzam ballīti Almas mājā, kurā pulcējas viņas draugi. Almas uzvedība nepārprotami liecina, ka šajā situācijā viņas nav līdzvērtīgas. Alma un viņas viesi izturas pret Minu neētiski, viņi izsaka nekorektas piezīmes par viņas izskatu.
Jā, šajā ainā tiek uzsvērta plaisa starp divām pasaulēm, pie kurām pieder varones. Režisores skatījumā nav nekāda piespiedu ideālisma, un tā ir gudra Patrīcijas Mazī nostāja. Tā ir sistēmiska nevienlīdzība. Alma pieder pie buržuāzijas, un viņas viesi, ieraugot Minu, uzreiz notur šo sievieti par kalponi, jo viņai ir cita etniskā izcelsme. Šis nav socioloģisks pētījums, filmas pamatā ir iztēlē radīts stāsts, kurā nav pārspīlētas romantikas. To, ko filmā saka mana varone, viņa varēja teikt arī pirms desmit gadiem, un diemžēl to pašu viņa varētu teikt arī pēc desmit gadiem.
Es jau esmu strādājusi ar Patrīciju Mazī – 2020. gadā iznāca drāma Sensīra/Saint-Cyr/The King’s Daughter, tā ir brīnišķīga filma (šajā kostīmdrāmā Izabella Ipēra tēlo Luija XIV otro sievu Mentenonas kundzi, kura 1685. gadā nodibināja skolu trūcīgām dižciltīgām meitenēm; pirmizrāde notika Kannu kinofestivāla programmā Īpašais skatiens – J. J.). Patrīcija Mazī ir spēcīga režisore. Man patīk, ka viņa ir brutāla – tā ir īpašība, kas piešķir darbam asumu. Viņas filmās nav nekā maiga. Tajās ir kaut kas smieklīgs un kaut kas skarbs, tā ir interesanta kombinācija.
Kā jūs vērtējat savu radošo attīstību un izaugsmi laika gaitā? Ko jums nozīmē progress savā profesijā?
Tas man neko nenozīmē. Es nedomāju, ka ir kāda attīstība. Progress? Nē, es neprogresēju.
Vai jūtat, ka kļūstat par labāku aktrisi?
Nedomāju, ka ar laiku esmu kļuvusi par labāku aktrisi. Vienmēr esmu bijusi laba. Diez vai esmu kaut ko uzlabojusi savā sniegumā. Es arī neko neesmu iemācījusies. Es par to nedomāju šādās kategorijās. Neuztveru to šādi. Es nekļūstu labāka. Neesmu kļuvusi labāka, kopš sāku savas gaitas profesijā.
Vai jūtaties ļoti atkarīga no režisoriem? Vai neesat viņu gūstekne?
Nē! Protams, man ir nepieciešami režisori, lai veidotu filmas. Citādi es varētu palikt savā guļamistabā, bet tā nav atkarība, tā ir sadarbība.
Esat atzinusies, ka dažreiz piekrītat darbam ar režisoru, pat neizlasot scenāriju.
Nesen nofilmējos režisora Honga Sangsu filmā Ceļotājas vajadzības/A Traveler’s Needs (2024) – tas ir piemērs, kā var uzņemt filmu bez scenārija, bez lomas, bez personāža. Rezultātā ir darbs, kas ir diezgan pārsteidzošs, bet, lai to radītu, ir nepieciešams tāds ģēnijs kā Hongs Sangsu.
Un esat nepieciešama arī jūs.
Nuja, mazliet arī es. Galvenokārt tas ir Honga Sangsu nopelns, jo viņš spēj radīt šo fikciju, šo pasauli, un jūs nezināt, kā viņš to panāk. Es arī to nezinu.
Izabella Ipēra režisora Honga Sangsu filmā Ceļotājas vajadzības (2024). Ar šo dienvidkorejiešu režisoru aktrise ir sadarbojusies jau trīs reizes. Publicitātes foto
Filmā Bordo gūstekne Almas un Minas sarunā izskan jautājums: "Kā tu domā, vai mēs dzīvē pieņemam lēmumus vai pieļaujam kļūdas?"
Jā, tā ir skaista frāze, kas manī rezonē.
Kā jūs atbildētu uz šo jautājumu?
Man nav atbildes. Man nav ne viedokļa, ne idejas par to. Esmu tikai aktrise, negaidiet no manis atbildes.
Vai jūtat, ka esat pieļāvusi kļūdas savā dzīvē?
Jā, esmu tāds pats cilvēks kā visi. Bet kas ir kļūda? To ir grūti definēt. Ja es saku, ka divi plus divi ir pieci, tā ir kļūda. Citos gadījumos neesmu pārliecināta, vai zinu, kas ir kļūda.
Kad apmeklēju izrādes, kurās spēlējat, un skatos, ko jūs spējat izdarīt uz skatuves, rodas sajūta, ka jums ir pārcilvēciskas spējas. Tās ir jūtamas gan Roberta Vilsona uzvedumā Marija teica to, ko teica, gan Romeo Kastelluči iestudētajā Berenīkē.
Interesanti, ka abas šīs izrādes ir ļoti abstraktas. Teātrī es vairāk ticu abstrakcijai nekā reālismam, jo teātris pēc definīcijas laiku un telpu interpretē abstrakti. Šajās abstrakcijas koordinātās es varu būt ļoti cilvēcīga.
Izrāde Berenīke, kas apceļo pasauli kopš pirmizrādes 2024. gada februārī, ir jūsu pirmais kopdarbs ar Romeo Kastelluči. Kāpēc vēlējāties ar viņu strādāt?
Romeo Kastelluči ir lielisks telpas un tēlu veidošanas meistars, viņš ir vairāk nekā režisors, viņš ir vizuālais mākslinieks. Izrādē jūtos kā viņa vīzijas daļa. Šī ir ļoti neparasta Rasina Berenīkes interpretācija. Daži ar to nav apmierināti, bet, manuprāt, Romeo parāda varones būtību.
Režisors ir diezgan radikāli rīkojies ar poēmas tekstu, kas ir viens no franču dramaturģijas stūrakmeņiem. Daudzi skatītāji bija ļoti aizkaitināti par to, ko redzēja uz skatuves.
Sākumā – jā. Šovasar, kad atgriezos šajā lomā uz Parīzes skatuves, tika paskaidrots, ka tā ir izrāde pēc Berenīkes motīviem, brīva interpretācija. Daži cilvēki – īstenībā nedaudzi – gaidīja klasisku traģēdijas versiju, un, kad viņi ieraudzīja mani un atkailinātus vīriešus man apkārt, viņi bija izbrīnīti.
2024. gada pavasarī Parīzē es pats piedzīvoju, ka publikā bija svilpieni un daži arī atstāja zāli izrādes laikā. Vai esat iemācījusies pieņemt arī negatīvu auditorijas reakciju un tikt ar to galā?
Es neteiktu, ka reakcija bija negatīva. Tā ir vienkārši reakcija. Romeo Kastelluči darbs vienmēr tiek vērtēts pretrunīgi. Senāk viņa izrādes, kas notika tajā pašā Parīzes Théâtre de la Ville, izraisīja daudz skaļāku reakciju. Pie teātra bija demonstrācijas un protesti. Pēc mūsu Berenīkes pirmizrādes es pat biju vīlusies. Biju gaidījusi kaut ko līdzīgu!
Izabella Ipēra atveido titullomu režisora Romeo Kastelluči izrādē Berenīke. Foto – Alekss Mažoli
Gan kino un teātra profesionāļi, gan skatītāji jūsmo par jūsu darbaspējām, enerģiju un darba ētiku.
... par manu darba ētiku?!
Jūs strādājat nepārtraukti – mēs runājam par dažām nesen tapušām filmām, bet ražošanas procesā ir vairākas citas, kas nonāks uz ekrāna tuvākajos gados. Paralēli spēlējat teātrī. Vai nav grūti izturēt šādu spriedzi? Vai neesat nogurusi?
Nē. Kāpēc lai es būtu nogurusi?
Tomēr zvaigznes statuss uzliek atbildību un pienākumus.
Pienākumi ir katram neatkarīgi no tā, ko cilvēks dara – vai viņš ir aktieris vai maiznieks. Šajā ziņā es neatšķiros no citiem. Man nav iemeslu sūdzēties.
Pagājušais gads globālā mērogā bija veiksmīgs Francijas kinoindustrijai – filmas Emīlija Peresa un Substance guva atzinību festivālos un balvu ceremonijās. Kā jūs vērtējat situāciju franču kino?
Jā, šis ir labs laiks franču kino, kinoteātru apmeklējuma rezultāti ir iepriecinoši. Kad filmas gūst globālus panākumus, tas vienmēr pozitīvi ietekmē situāciju nozarē. Francija allaž ir spēlējusi lielu lomu arī kopražojuma projektos, tas padara franču kino pamanāmu un svarīgu pasaulē.
Interesanti, ka režisore Koralī Faržā filmu Substance (galveno lomu tajā atveido Demija Mūra – J. J.) pilnībā uzņēmusi paviljonā Francijā un daudziem likusi noticēt, ka tā ir amerikāņu filma. Tas ir ne tikai amizanti, bet arī apliecina kinomākslas spēku. Tas pats ir ar Žaka Odiāra Emīliju Peresu – viņš ir uzbūris Meksikas atmosfēru filmēšanas paviljonā Parīzē. Tas atkal un atkal parāda un pierāda, ko nozīmē kino. Kino ir tīra iztēle. Protams, mums patīk skatīties vesternu klasiķa Džona Forda filmas un redzēt īstus kalnus. Kino var būt tik dažāds, to nevar reducēt līdz vienai definīcijai. Pirmām kārtām tas ir iztēles spēks.
Vai esat kādreiz pati uzrunājusi režisorus sadarbībai?
Uz ielas nevienam neesmu nākusi klāt ar šādu piedāvājumu, taču tikšanās ar režisoru var dot impulsu sadarbībai – tā ir bijis gan ar Hongu Sangsu, gan ar Halu Hārtliju. Es vienmēr esmu gatava piedalīties labās filmās neatkarīgi no tā, kur tās top.
Jūs noteikti neesat pakļauta nostalģijai, bet vai gadās mirkļi, kad atminaties, piemēram, savu piedalīšanos Kloda Šabrola (1930–2010) filmās? Ar viņu esat strādājusi septiņas reizes.
Tas bija lielisks darbs. Klods Šabrols bija ļoti gudrs, jautrs, laipns. Viņš bija gan jauks, gan viltīgs. Dažkārt Šabrols atļāvās pateikt kaut ko briesmīgu, lai mūs sasmīdinātu, bet attieksmē pret aktieriem viņš nebija skarbs. Es neesmu strādājusi ar skarbiem režisoriem. Reizēm uzņemšanas laukumā var rasties sarežģītas situācijas, pret kurām ir jāizturas ar izpratni, – ir jāsaprot, ka dažreiz ir grūti panākt, lai viss notiktu tā, kā iecerēts, tāpēc cilvēki reaģē asi. Taču tas nenozīmē, ka viņi izrāda necieņu filmēšanas procesā iesaistītajiem.
Kannu kinofestivāla direktors Tjerī Fremo ir izveidojis jau otru dokumentālo filmu Limjēri! Piedzīvojums turpinās/Lumière! L’aventure continue (2024), kas ir veltīta kinopionieru brāļu Limjēru radošajam mantojumam. Režisors Arno Deplešēns ir uzņēmis filmu Skatītāji!/Spectateurs! (2024), kas ir ļoti personiska atzīšanās mīlestībā kinomākslai, savukārt Ričards Linkleiters ir radījis veltījumu franču jaunajam vilnim un Žanam Likam Godāram filmā Jaunais vilnis/Nouvelle vague (2025). Ja jūs nolemtu radīt filmu par savu aizraušanos ar kino, kāda tā būtu? Kuram kinovēstures posmam, kura režisora daiļradei jūs pievērstos?
Nevaru atbildēt. Es neesmu režisore. Esmu tikai aktrise.
Vai nekad neesat domājusi par režiju?
Nekad.
Kāpēc?
Tāpēc, ka es negribu būt režisore. Man nav šādu fantāziju. Esmu laba skatītāja, man patīk skatīties filmas un priecāties par aktierdarbiem. Man patīk vērot aktrises uz ekrāna. Viņas mani iespaido, un katra ir unikāla.
Cik grūti ir būt liela kinofestivāla žūrijas priekšsēdētājai? 2009. gadā jūs vadījāt Kannu festivāla žūriju, pērn – Venēcijas festivāla žūriju.
Tas ir grūti, jo mums ir jāizdara izvēle. Tāda ir dzīve – mums ir jāizvēlas. Es izvēlos filmas, es izvēlos, ko darīt un ko nedarīt. Izvēles iespēja arī ir luksuss.