Ja nu esat aizķērušies Karlsona ērā un jums šķiet, ka visas zviedru grāmatas bērniem sākas šādi: "Stokholmā, kādā pavisam parastā ielā, pavisam parastā namā, dzīvo kāda pavisam parasta ģimene – Svantesoni. Šajā ģimenē ir pavisam parasts tēvs, pavisam parasta māte un trīs pavisam parasti bērni: Bose, Beta un Brālītis", – ir laiks iepazīties ar citu zviedru puisēnu.
Caciki ir apmēram tādā pašā vecumā kā Brālītis, viņam ir astoņi gadi, bet viņa ģimenē nav nekā parasta. Viņš ar mammu dzīvo lielā trīsistabu dzīvoklī, kas ir mantots no Caciki vecvecmāmiņas. Dzīvoklī vienā istabā mitinās arī īrnieks. Īpaši labi Caciki savas ģimenes paradumu citādību apzinās, kad viņa Muterīte aiziet uz kādu skolas pasākumu un izrādās, ka daudz kas no tā, kas ir parasts viņa ģimenē, citos rada izbrīnu un pat iebildumus. Pirmkārt jau, izrādās, ka saukt Muterīti par Muterīti esot nepieklājīgi. Mammai, t. i., Muterītei, gan tas ļoti patīk, un viņa to skaidri un skaļi paziņo arī klases audzinātājai. Ja būtu profesiju diena, Caciki klasē būtu jāsarīko rokkoncerts, lai parādītu savu mammu – rokgrupas ģitāristi. Ar tēti, kuru viņš nekad nav saticis, iepazīstināt būtu grūtāk, bet ir zināms, ka viņš dzīvo Grieķijā un ķer astoņkājus.
Moni Nilsone. Caciki un Muterīte. Izdevniecība Liels un mazs. 2024. 150 lpp. Tulkotāja Jolanta Pētersone
Savu superneparasto vārdu Caciki Caciki – bet drīkst teikt arī tikai vienreiz – zēns ir dabūjis tāpēc, ka viņa mammu lielā mīla ķēra tieši Grieķijā un laikam jau tieši tad, kad viņa ar savu astoņkāju ķērēju baudīja kādu īpaši garšīgu tzatziki mērcīti – Muterītes mīļāko ēdienu. Caciki uz mammu par to netur ļaunu prātu, jo arī viņš pats nav nekāds pienapuika, kurš tikai skatās mammai un skolotājai mutē, viņam ir sava pašcieņa, lai aizstāvētu savu vārdu.
Muterīte ir neiespējama. Viņa prot staigāt uz rokām un vienlaicīgi sakārtot Caciki istabu. "Ja tu nebūtu mana mamma, es domātu, ka tu esi ragana, – Caciki teica, paraustīdams Muterītes mežonīgos rudos matus. Tā skan grāmatas pirmais teikums. Varbūt viņa ir ragana, varbūt pieaugusi Pepija, bet viens ir skaidrs – Muterīte prot tā kutināt Caciki ar saviem trakajiem matiem, ka viņš vienmēr padodas. Muterīte ragana Caciki ļoti patīk, jo viņa saprot bērnus un netaisa drāmas kā citi vecāki par pliko spēlēm. Ļoti atbilstīgs ir Jolantas Pētersones tulkojums, kas veiksmīgi iekrāso Muterītes ne gluži augstā stila valodu, bet arī nepiebārsta to ar pārspīlētu žargonu.
Autobiogrāfiska pieredze
Bērnu grāmatu autore un scenāriste Moni Nilsone ir dzimusi Zviedrijā, Bandhāgenā, 1955. gadā, bērnību pavadījusi Stokholmā, Kungsholmenas apkaimē. Viņa nāk no nestandarta ģimenes, kur cieņā ir savstarpēja tolerance un uzticēšanās. Moni Nilsones māte ir ebrejiete, kas Zviedrijā nokļuva Otrā pasaules kara laikā un ebreju kopienai par šausmām apprecēja neebreju. Moni auga brīvdomīgā ģimenē, kas daudz ceļoja, draugi mākslinieki viņu mājās nāca un gāja, un radu etniskie konflikti netika ņemti vērā. Tiek uzskatīts, ka tieši bērnības pieredze ir noteikusi Nilsones grāmatu īpašo toni. Moni Nilsone sāka rakstīt bērniem, kad vecākais no trim dēliem sāka iet bērnudārzā. Lai taptu piecu Caciki grāmatu sērija, vēl bija jāgaida pieci gadi. Šis cikls Moni Nilsoni padarīja par vienu no nozīmīgākajām bērnu rakstniecēm Zviedrijā. Līdz tam viņa bija strādājusi par lidmašīnu apkopēju, mājskolotāju, bērnudārza audzinātāju, tulkotāju un redaktori radioprogrammā bērniem. 1995. gadā iznāca pirmā grāmata Caciki un Muterīte, tapušas arī veiksmīgas ekranizācijas.
Ir patīkami uzkavēties rakstnieces iekšējās brīvības zonā, kur valda dzīvas, normālas reakcijas, nevis kabinetā izstrādāti, pārspīlēti saudzējoši uzvedības nolikumi, kas bērnus pielīdzina vāriem siltumnīcas dīgstiem.
Bet nepārprotiet, pieaugusī Pepija, t. i., Muterīte, lai cik ekscentriska dažreiz būtu viņas uzvedība, nav vientuļā māte, kura nespēj parūpēties par dēlu un iedot viņam drošības sajūtu. Pat ja Caciki reizēm nesaprot, uz kuru no vīriešiem – grupas mūziķi Mežrozi vai īrnieku Jēranu – viņam jābūt pa īstam greizsirdīgam, viņam ir sava gultiņa un daudz tikai viņam vien paglabātas Muterītes mīlestības.
Blūzs Marijai
Grāmatas vērtība ir intonācija, kas ir brīnišķīgā līdzsvarā starp rotaļīgo, dullo, asprātīgo, mīļo un jokaino un nopietno, sarežģīto, grūti paskaidrojamo un reizēm pat neatšķetināmo. Caciki un Muterīti mierīgi var lasīt kopā ar savu astoņgadnieku, ja neesat gluži puritāņu ģimene un neuzskatāt, ka mazs bērns ir jātur no pieaugušo dzīves sarežģījumiem pa gabalu. Rakstniece Moni Nilsone un viņas Muterīte domā citādāk. Caciki redz, kā mamma bučojas, un arī pats ir iemīlējies līdz ausīm savas klasesbiedrenes Marijas Grīnvallas bezzobainajā smaidā. Abi pārrunā sarežģītās mīlestības lietas, un Muterīte ierosina Caciki izteikt savas mīlas mokas, sacerot blūzu Marijai. Viss gan beidzas daudz priecīgāk, varu pačukstēt, ka blūzam mainās žanrs. Caciki, puika ar savu stilu, izdīc uzvalku (ja nevar fraku) un pieprasa īrniekam izdzīt sev kārtīgu grebeni, jo kā lai citādi gan ietu uz Marijas dzimšanas dienu?!
Moni Nilsone humora pilnajā un kopumā saulainajā stāstā pamanās aizskart arī dziļi nopietnas tēmas. Caciki aug, un viņu sāk nopietni nodarbināt, arī skumdināt jautājums, kāpēc pagalma Līsai ir trīs tēti, bet viņam neviena. Arī jautājums par "normālu, parastu ģimeni" ar īrnieku vienā istabā, Mežrozi un mammu otrā un viņu pašu trešajā vairs nav tik pašsaprotams.
Mammas un dēla attiecības ir mīļas un ļoti smalkjūtīgas. Droši vien daudz kas viņu dzīvē un saimniecībā nav pareizi un tā, kā vajadzētu būt citu acīs, toties viņi viens otru jūt un saprot līdz grebenes un rudo matu galiņiem. Caciki saprot, ka mammai, lai viņa būtu pa īstam laimīga, tomēr vajadzīgs tas Mežroze, ko pati iztriekusi pa durvīm, bet Muterīte saprot Caciki samulsumu, dodoties uz Grieķiju iepazīties ar tēti. Muterīte apzvēr pie sava goda, ka respektēs zēna lūgumu neteikt uzreiz, ka viņš ir astoņkāju ķērēja dēls. "Ja nu viņš man nepatiks... Un, ja es negribēšu viņu par tēti, tad būs labāk, ja viņš nezinās..." Caciki lidostā drebošā balsī saka Muterītei.