FOTO: Nacionālajā teātrī pirmizrāde Jāņa Jurkāna Pulkstenim ar dzeguzi

„Neviens nav labs, neviens nav ļauns, mēs visi esam nelaimīgi...” (V.Šekspīrs) Šie vārdi atrodami Latvijas Nacionālā teātra jaunās izrādes „Pulkstenis ar dzeguzi” programmiņā. Un diez vai vēl patiesāku un tiešāku citātu varētu atrast šīs izrādes apraksta sākumam. Aizveras Aktieru zāles aizkari un durvis. Un tad sāk tikšķēt laiks. Tik – tak. Tik – tak. Tik – tak. Un nolemtības sajūta nepamet skatītāju visas izrādes laiku. Jāspēj izsekot vairāku tēlu likteņiem – dažādiem, kroplīgiem un dziļi nelaimīgiem. Ja jautāsiet vai izrādē mīt arī kāds gaismas stars, tad mana atbilde ir – NĒ. Tāda nav. Vien prožektoros, kas met gaismas starus aktieru sejās, kurās iegūlušas izrādes galvenās un patiesākās vērtības – lieliski aktierdarbi (J.Āmanis, M.Manjakovs, K.Dumburs, I.Misāne-Grasberga). Un liels nopelns par to pienākas izrādes režisoram Mihailam Kublinskim. Ne bieži nākas redzēt izrādes, kad otrais cēliens pārspēj pirmo un liek vilties. Šis ir režisora lauciņš, kurā jāsabalansē izrādes attīstība, kulminācija un fināls. Šajā izrādē viss ir kā pēc literatūras un mākslas standartiem. Manā skatījumā pirmais cēliens beidzas bez īpašas intrigas, starpbrīdī liekot pārdomāt redzēto un iezagties apziņai, ka nekas nevar beigties labi. Sākoties otrajam cēlienam nākas sastingt un gaidīt un lobīt – kas būs nākamais dēmons, kas lauzīsies laukā no katra tēla. Un tēlu ir žēl. Ļoti žēl. Bet uz to jau ir tikai un vienīgi sekojoša atbildē – tā ir dzīve, ko dzīvo katrs no mums. Visiem ir nācies sastapties ar kādu no tēmām, kas tiek skartas izrādē. Visiem. Un neticu, ka atradīsies kāds, kurš pateiks, ka viņu neviena no šīm problēmām nav skārusi. Daudzi vien baidās un negrib to atzīt. Vientulība ir biedējoša, bet dzīves vientulība ir vēl jo biedējošāka. Nemaz nerunājot par vienaldzību, kas iezagusies 21.gadsimta ikdienā. Par to dzirdēsiet izrādē. Ļoti skumjš un bēdīgs ir B.Indriksones atveidotais vecāsmātes tēls, kurš Aktieru zāles mazajā telpā atmosfēru padara vēl jo nomācošāku. Es ļoti, ļoti sen nebiju redzējis šo aktrisi darbībā, tāpēc man bija vēl jo lielāks prieks bija vērot Latvijas „zelta fonda paaudzes” aktrisi spēlējam šajā izrādē. Par to paldies režisoram. Vienīgā nelielā piebilde – pārlieku vienveidīgas lomas pēdējā laikā tiek iedalītas aktrisei L. Kugrēnai („Spoki”, „Mī..mālēt”, „Mīli manu sievu”), tāpēc viņas tēlam, kas izrādē ir īpaši kaitinošs un dzīvi degradējošs, nenoticēju līdz galam. Un liela vieta izrādē atvēlēta R.Paula dziesmai ar Leona Brieža vārdiem „Atziedi, dvēsele”. Pēc izrādes noskatīšanās nu jau šī dziesma manās ausīs skanēs pavisam citādi. Man arī reiz bērnībā vecvecāku mājās pie sienas bija pulkstenis ar dzeguzi. Nu jau sen kā tā vairs neizskrien no savas mājiņas nedz pusstundās, nedz apaļās stundās. Bet laiks turpina tikšķēt – tik – tak, tik – tak, tik – tak. Turpina tikšķēt mums katram. Izrāde man ļoti patika. Tā aizkustināja - smeldzīgi un līdz sirds dziļumiem patiesi!

NT slīgst arvien lielākā profesionālā izsīkumā.,.. Brīžiem kauns skatīties un jāiet mājās pēc 1.cēliena...

Vai tad Latvijā visi teātri nav valsts nozīmes jeb angļu versijā - nacionāli? Vienīgi Kabata ir privāts, cik zināms.

Cepuri nost Baibas Indriksones priekšā!