Operas Sieviete bez ēnas iestudējums noslēdz Riharda Štrausa darbu triloģiju, kuru Berlīnes Vācu operā ir veidojis teātra muzikālais vadītājs skotu maestro sers Donalds Raniklss un vācu režisors Tobiass Kracers, – iepriekšējās sezonās ir tikušas uzvestas operas Arabella un Intermeco. Šis cikls pārliecinoši nostiprina Tobiasa Kracera statusu – viņš ir viena no spilgtākajām režijas zvaigznēm. Viņš neatkārtojas. Katrs nākamais darbs atšķiras no iepriekšējā. Viņa skatiens ir dziļš un caururbjošs kā lāzers – Tobiass Kracers precīzi sajūt katras operas būtību un ar materiālu strādā gudri, konsekventi, inteliģenti un asprātīgi, meistarīgi savienojot teatrālismu un psiholoģismu. Režisoram ir stingra koncepcija, taču dziedātāji nekļūst par marionetēm viņa rokās un mākslinieka vīzijas gūstekņiem – Tobiasa Kracera izrādēs ir gaiss, tās allaž elpo.
Nākamajā – 2025./2026. gada – sezonā Tobiass Kracers kļūs par Hamburgas Valsts operas intendantu. Savas pirmās sezonas programmu viņš izziņos pavisam drīz, 5. martā. Viņš turpinās Riharda Vāgnera tetraloģijas Nībelunga gredzens iestudēšanu Bavārijas Valsts operā Minhenē, bet turpmāk Vācijā galvenokārt koncentrēsies darbam Hamburgā. Tobiass Kracers iestudēs izrādes lielajos teātros arī ārpus Vācijas.
Pagājušajā svētdienā, 26. janvārī, Berlīnes Vācu operā pirmizrādītā Sieviete bez ēnas apliecina režisora talanta mērogu un radošo tvērienu. Sieviete bez ēnas ir grezna, monumentāla Riharda Štrausa un libretista Hugo fon Hofmanstāla opera – ne mazāk prasīga kā Riharda Vāgnera apjomīgie teātra eposi.
Baraks (baritons Džordans Šenehens) un viņa sieva (soprāns Katrina Fostere) ir nonākuši dziļā ģimenes dzīves krīzē, un viņiem ir nepieciešama terapija. Foto – Matiass Bauss
Aktualitātes pārbaude
"Tai bija jābūt operai, ar kuru beigsies visas operas, tam bija jābūt šedevram. Taču, kā bieži gadās, šedevrs nevar tapt pēc aprēķina. Tiecoties radīt mūzikā ietērptu pasaku, Hugo fon Hofmanstāls un Rihards Štrauss ar savu freidisko stāsta pavedienu salikumu un arhaiskajiem personāžiem dara visu, ko spēj," par Sievieti bez ēnas saka Tobiass Kracers. "Sieviete bez ēnas ir tik ļoti piesātināta ar materiālu un idejām, ka zinātāji joprojām diskutē, par ko īsti ir šis darbs. Sieviete bez ēnas noslēdz mūsu Štrausa ciklu Berlīnes Vācu operā. Tas ir visagrāk tapušais no trim izvēlētajiem darbiem (pirmizrāde notika Vīnē 1919. gadā – J. J.) un vissarežģītākais, tāpēc ir loģiski, ka mēs to iestudējam cikla beigās, kad pārējo divu darbu tēmas un ekspozīcijas stilistika jau ir izklāstīta. Visi trīs darbi pēta kādu konkrētu attiecību posmu un ir Riharda Štrausa aktualitātes pārbaude mūsdienu kontekstā," piebilst režisors.
Opera Arabella (1933) rāda titullomas varones emancipācijas procesu, un Tobiasa Kracera interpretācijā atbrīvošanās pieredze tiek paplašināta – izrādē tiek akcentēts arī Arabellas māsas Zdenkas kā transpersonas ceļojums (vecāki Zdenku audzinājuši kā zēnu, vārdā Zdenko; nav brīnums, ka Zdenka sevi identificē kā vīrieti un spēj atrast savu mīlestību un laimi). Opera Intermeco (1924) atklāj paša komponista laulības līkločus un attiecību pagriezienus.
"Sievietē bez ēnas ir visu līdz šim aplūkoto tēmu sintēze: vīrieši, sievietes, ģimene, sociālā šķira, sabiedrība, tās uzspiestās lomas, konflikti. Operas pamatā ir stāsts par grūtībām, kas ir jāpārvar ceļā uz ilgi gaidīto bērnu piedzimšanu," sižetu ieskicē Tobiass Kracers. Imperators un viņa sieva cieš no tā, ka imperatorei nav ēnas. Tā ir metafora, kas nozīmē, ka sieviete nespēj radīt pēcnācējus. Varone ar savas aukles palīdzību vēršas pie cita laulāta pāra – audumu krāsotāja Baraka un viņa sievas (viņi pārstāv daudz zemāku sabiedrības slāni) –, lai mēģinātu atrisināt savu problēmu.
"Stāsts izklausās vienkāršs, taču nonāk morāli sarežģītā strupceļā. Kāpēc dažu pāru laime ir atkarīga no spējas radīt bērnus? Kāda mūsu sociālajā struktūrā ir surogātmātes loma? Cik lielā mērā sieviešu pašapziņa joprojām ir atkarīga no viņu auglības? Tie ir jautājumi, par kuriem pašlaik tiek daudz debatēts, un vieglu atbilžu nav," savās domās dalās režisors.
Smeldze bērnudārzā
Opera Sieviete bez ēnas nav reālistiska – tā ir mītu, simbolu, biblisku, filosofisku un metafizisku atsauču caurstrāvota. Maestro Donalds Raniklss un režisors Tobiass Kracers rada vērienīgu, laikmetīgu psiholoģisko drāmu par pieaugušu cilvēku ģimenes dzīves krīzi, viņu kliedzieniem un čukstiem. Skatītāji teātrī pavada četras stundas un piecpadsmit minūtes, ieskaitot divus starpbrīžus. Režisors apbrīnojami oriģināli interpretē libretu, kurā satiekam pasaku tēlus, dzīvniekus un putnus. Tie ir arī šajā skatuves versijā, bet pavisam negaidītā atveidojumā. Lai to pilnvērtīgi novērtētu, ir jāzina libreta nianses: šajā gadījumā ir jo interesantāk atklāt, piemēram, kurš faunas pārstāvis izrādē ir pārtapis par pāru terapeitu.
Operas centrā ir sievietes – cēlsirdīgā, izmisumā iedzītā imperatore (soprāns Daniela Kēlere), viņas mefistofeliski noskaņotā aukle shēmotāja (mecosoprāns Marina Prudenska) un sadzīves nogurdinātā, privātajā dzīvē nelaimīgā Baraka sieva (soprāns Katrīna Fostere). Šīs ir vokāli sarežģītas partijas, Rihards Štrauss dziedātājām neļauj atpūsties – visas trīs mākslinieces demonstrē savas izcilās dotības un izpaužas kā satriecošas aktrises. Imperatore un aukle pierunā Baraka sievu kļūt par surogātmāti, un izrādē ar videomākslas palīdzību iespaidīgi tiek parādīts mākslīgās apaugļošanas process: lielajā ekrānā tuvplānā ir redzama Katrīnas Fosteres fenomenālā "kinoloma". Visi šie paņēmieni iedarbojas spēcīgi, jo atbilst mūzikas ritmam un dramaturģijai.
Imperatore (soprāns Daniela Kēlere; no labās) un viņas aukle (mecosoprāns Marina Prudenska) operas Sieviete bez ēnas iestudējumā. Foto – Matiass Bauss
Līdzās sievietēm šajā drāmā ir vīrieši – imperators (tenors Klejs Hilijs), kurš šad un tad izklaidējas klubos ar meičām, un Baraks (baritons Džordans Šenehens), kurš kopā ar sievu saimnieko ķīmiskajā tīrītavā un veļas mazgātavā. Katrs nākamais sižeta pavērsiens pastiprina spriedzi, režisors Tobiass Kracers saplūdina ikdienišķo un mistisko tā, ka uz skatuves risinās nevis fantāzija, bet īsta dzīve. Operas fināls ir sāpīgs, smeldzīgs un gaišs. Izrādi noslēdz aizkustinoši spēcīga aina bērnudārzā – mēs uzzinām, kuri varoņi ir tikuši pie bērniem un kā ir mainījusies šo personāžu dzīve.
Sieviete bez ēnas Berlīnē skanēs līdz 11. februārim; 8. un 11. februārī imperatoru dziedās tenors Deivids Bats-Filips, izrādi 11. februārī diriģēs Aksels Kobers.
Pavasarī Berlīnes Vācu opera parādīs arī divas iepriekšējās Riharda Štrausa cikla izrādes, kuras ir tapušas maestro Donalda Raniklsa un režisora Tobiasa Kracera sadarbībā: Arabella būs dzirdama 7., 15. un 20. martā, Intermeco – 13., 16. un 23. martā.
Sieviete bez ēnas
Diriģents Donalds Raniklss, režisors Tobiass Kracers
Berlīnes Vācu operā 2., 5., 8. un 11. februārī
deutscheoperberlin.de