Pēc Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) kārtējā izcilā sezonas koncerta, kurā pie diriģenta pults bija Jānis Liepiņš, secinu, ka orķestris joprojām ir cēlmetāla kvalitātē. Lai gan jaunais, brīnumainais somu mūzikas talants Tarmo Peltokoski ir beidzis savas LNSO galvenā diriģenta gaitas un orķestris strādā bez mākslinieciskā vadītāja, pašlaik kolektīva profesionālais līmenis ir ļoti augsts. Tam ir liels mākslinieciskais potenciāls, tikai to vajag prast atraisīt. Tas, protams, ir diriģenta uzdevums, un 28. novembrī Rīgas Kongresu namā notikušais koncerts rādīja, ka Jānis Liepiņš spēj gan iedvesmot un atraisīt šo lielo organismu īstai, brīvai muzicēšanai, gan arī perfekti to koordinēt, izgaršojot vissmalkākās nianses un pārredzot lielo laukumu (mūzikas dramaturģiju). Īpaša vakara virsvērtība bija orķestrāli un tēlaini krāšņās, meistarīgi uzrakstītās, taču nepelnīti reti cilātās latviešu mūzikas partitūras – Artūra Grīnupa (1931–1989) Devītās simfonijas – atskaņojums.
Vētrainās emocijas
Iespējams, koncerta publikā bija klausītāji, kuri atceras tobrīd vēl jauniešu kora Kamēr… diriģenta Jāņa Liepiņa debiju pie LNSO diriģenta pults 2012. gadā, kad viņa tēvs komponists Zigmars Liepiņš bija dēlam uzticējis sava 60. jubilejas koncerta diriģēšanu, tostarp arī Vijoļkoncerta pirmatskaņojumu, kura soliste bija Paula Šūmane. Pieminu to tāpēc, ka jau toreiz jaunais diriģents pierādīja, ka spēj patstāvīgi sagatavot un piedāvāt arī pilnīgi jaunas mūzikas lasījumu bez iespējām mācīties no jau esošiem interpretācijas paraugiem.
LNSO koncertā 28. novembrī varēja pārliecināties, ko talanta izkopšanas darbā dod profesionālā pieredze un ikdienas rutīna. Jānim Liepiņam tā pilnveidojusi amata prasmes, devusi drošu pārliecību un – pats galvenais – brīvību muzicēt ar skatuves stresa neaptumšotu prieku. Jāņa Liepiņa orķestra diriģenta pieredze ir jau vērā ņemama. Tiesa, vairāk gan operā, strādājot vispirms Latvijas Nacionālajā operā (2014–2019), bet kopš 2019. gada – Manheimas Nacionālajā teātrī pirmā kapelmeistara amatā un sadarbojoties arī ar citiem opernamiem un orķestriem. Šā gada vasarā Jānis Liepiņš sagatavoja un nodiriģēja visu Siguldas Opermūzikas svētku programmu, viņa sniegums bija spilgts, par spīti milzīgajai slodzei un darbam izturības režīmā. Arī Siguldā īpašu uzmanību piesaistīja diriģenta pieeja orķestrim, izceļot tā māksliniecisko pašvērtību.
LNSO koncerts 28. novembrī izdevās izcili, neikdienišķi karstas ovācijas tika piedzīvotas jau pēc pirmās – orķestra mūzikas – daļas. Tajā skanēja Artūra Grīnupa kompaktā, emocionāli un orķestrāli spēcīgā Devītā simfonija un viens no instrumentālo krāsu glezniecībā spožākajiem orķestra mūzikas darbiem – Igora Stravinska svīta no baleta Ugunsputns. Artūru Grīnupu es atceros labi, jo viņš spēlēja kontrabasu un vienmēr bija redzams uz skatuves LNSO koncertos. Zinājām arī, ka viņš ir komponists, taču viņa simfonijas nebija orķestra koncertsezonu repertuāra "maize". Ļoti žēl, jo viņam piemita īpašs simfoniķa talants un komponists bija dziļi iepazinis orķestri, pats būdams tajā iekšā. Tieši to apliecina Artūra Grīnupa pēdējā – Devītā – simfonija, kura nebija spēlēta kopš pirmatskaņojuma dažus mēnešus pirms komponista nāves. Tā ilgst tikai divpadsmit minūšu, taču ir groda un ļoti intensīva, vienā daļā no iezīmīga motīva izvēršot mērķtiecīgu attīstību, izstrādājot tematismu, parādot simfoniskās izteiksmības iespējas un sasniedzot vērienīgu kulmināciju – skaudri fatālu kā naža asmens. Bet tā vietā, lai izvērstu lēnu, ekspresīvu lirisko daļu, simfonijas gaita pēkšņi apraujas ar vientuļiem vijoles solo. Simfonijai nav vārdos formulētas programmas, taču tajā atbalsojas vētrainās, pretrunīgās emocijas, kuras tik saasināti izjutām Atmodas laikā, – pārdrošas cerības un trauksmaina neziņa par nākotni.
Apžilbinošā lidojumā
Patiesi aizraujošs bija Stravinska Ugunsputna atskaņojums, orķestrāli spilgti un krāsaini gleznojot slāvu pasaku tēlus – ne notveramā Ugunsputna veiklo lidojumu, burvestības gūstā turēto princešu apļa deju, nemirstīgā Kaščeja velnišķo deju –, teju hipnotizējošo šūpuļdziesmu un spilgtas gaismas/dzīves uzvaras triumfu finālā. Stilu mainības dēļ Stravinski mēdz dēvēt par mūzikas hameleonu. Ugunsputns, kas sākotnēji tapa kā mūzika baletam, ir Stravinska agrīnā perioda darbs – tajā ir jūtama viņa skolotāja Nikolaja Rimska-Korsakova pasaku operu ietekme, nemaz jau nerunājot par neparasto orķestra krāsu bagātību, kas apžilbina viscaur. Te būtu jārunā arī par impresionisma stila klātbūtni, par īpašo izsmalcinātību un gaismas rotaļām skaņu plenēra glezniecībā. Šis bija LNSO un Jāņa Liepiņa zelta brīdis – tika demonstrēta gan daudzo soloinstrumentu un grupu snieguma izteiksmība, gan saspēles virtuozitāte, mūziķiem organiski iejūtoties sarežģītā ritmu un faktūru pasaulē. Visvairāk šī interpretācija aizrāva ar niansēto muzikalitāti, rotaļību, jūtīgumu, spodrumu un vieglumu. Pat Kaščeja deja nebija smagnēja.
Ar to jau pietiktu, lai vakars būtu izdevies, taču tam vēl pievienojās pārliecinošs Sergeja Rahmaņinova īpaši virtuozā, Trešā klavierkoncerta atskaņojums, kurā Daumants Liepiņš parādīja, ka viņa pianismam tehnisku šķēršļu nav un var nodoties tēlainajam un emocionālajam saturam, kas meklējams jau aiz virtuozajām pasāžām, – Rahmaņinovam tik raksturīgajam dabas (straujo pavasara ūdeņu) atainojumam, dinamiskajam emociju viļņojumam un melanholiskajai nostalģijai. Daumanta Liepiņa klaviertehnika ir apbrīnas cienīga. Rahmaņinova Trešajā klavierkoncertā ir vairākas apjomīgas, vērienīgas klavieru solo kadences, kuras pianists vērta par saviļņojoši personiskiem jūtu atklāsmes brīžiem. Jānim Liepiņam savukārt izdevās sinhronizēt orķestra un solista spēli tā, lai pianistam nebūtu jāsatraucas pat par visvētraināko pasāžu iekļaušanos kopīgajā mūzikas plūdumā.
Par nākotni
LNSO pašlaik raugās pēc jauna mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta. Jaunais līderis varbūt nav jāmeklē nekur tālu. Mums, latviešiem, pēdējos gados ir izauguši vairāki lieliski, perspektīvi un pasaules pieredzi jau guvuši diriģenti. Jānis Liepiņš, manuprāt, ir viens no visreālākajiem potenciālajiem kandidātiem. Starp citu, vizuāli – garš, stalts, temperamentīgs, ar kupliem, viļņainiem matiem – viņš atgādina maestro Vasiliju Sinaiski jaunībā, kad viņš bija LNSO mākslinieciskais vadītājs. Tiesa gan, savējos šeit pārsvarā mīl no attāluma. Turpināsim vērot.