Šī ir tā reize, kad var tikai apbrīnot, kādas mākslinieciskās ambīcijas spēj īstenot viena deju skola vairākās paaudzēs. Patriotiskais deju lieluzvedums Indulis un Ārija, kas tapis Agra Daņiļeviča deju skolas Dzirnas 40 gadu jubilejā, godinot Raiņa 160. gadadienu, un bija skatāms divās izrādēs Xiaomi arēnā 11. novembrī, ir spilgts, atmiņā paliekošs Lāčplēša dienas notikums visiem, kas to piedzīvoja. Gan tiem, kuri to vēroja, gan noteikti arī tiem, kuri tajā piedalījās. Horeogrāfs Agris Daņiļevičs, režisors Intars Rešetins-Pētersons un mūzikas autors čellists Valters Pūce šo dejas izrādi veidojuši kā dinamisku vēstījumu par Raiņa lugas Indulis un Ārija motīviem nolūkā piedzīvot vienotību mākslā, kas runā par mūsu tautas likteni, saknēm, spēku, drosmi un sīkstumu, vedinot domāt par Latvijas šodienu un nākotni. Tas ir arī dramatisks stāsts par vērtību sadursmi un sarežģītām izvēlēm, par mīlestību, nodevību, varonību, ticību un šaubām.
Klasika un akrobātika
Lieluzvedumā piedalījās ap 600 dažādu paaudžu dejotāju: esošie un bijušie Dzirnu dejotāji, viņu vecāki, tautas deju ansambļi Lielupe un Ogre, kā arī orķestris Sinfonietta Rīga diriģenta Normunda Šnē vadībā un jauniešu koris Balsis. Par to, lai skatītājiem Xiaomi arēnā aizrautos elpa, bija parūpējies arī scenogrāfs Aigars Ozoliņš, videomāksliniece Ineta Sipunova un kostīmu māksliniece Jana Čivžele.
Indulis un Ārija nav pirmā deju izrāde Agra Daņiļeviča un viņa deju skolas Dzirnas vēsturē. Īpaši spilgti Dzirnu vēsturē ir ierakstījies iestudējums Mauglis ar Mārtiņa Brauna mūziku. Ar negaidītu izteiksmes formu un norises vidi pārsteidza Mazā nāriņa peldbaseinā. Indulis un Ārija ir Agra Daņiļeviča un dejotāju atgriešanās pie Raiņa ideju un simbolu pasaules, kuru pirmo reizi viņi izdejoja sadarbībā ar postfolkloras grupu Iļģi veidotajā uzvedumā Spēlēju, dancoju.
Ar ko skatītāju uzrunā lieluzvedums Indulis un Ārija? Vispirms ar lielmērogu un dinamismu kustībā, kas pārsniedz dejas robežas, ietverot arī efektīgus cīņas un akrobātikas elementus. Jā, tie jau iepriekš ir bijuši raksturīgi Agra Daņiļeviča rokrakstam, taču kustību partitūru šajā aspektā vēl jo spilgtāku darījusi Latvijas Kaskadieru asociācijas Wanted Stunt Squad cīņas horeogrāfa Sergeja Fjodorova līdzdalība. Izrādē ir gan iespaidīgi masu skati un cīņas epizodes, gan skaisti, saviļņojoši galveno varoņu – Induļa (Paulis Filips Bārzdiņš) un Ārijas (Beāte Ieva Roze) – mīlas dueti, kas veidoti, balstoties uz labi izkoptas klasiskā baleta bāzes. Īstajā laikā un vietā te ieskanas arī Ārijas balss Aleksandras Špicbergas solodziedājumā.
Horeogrāfiskajā valodā izmantotā deju stilizācija ļauj raksturot vācu bruņniecības sadzīves kultūru un manieres iepretim kūru pagāniskajai videi.
Spilgtākie mirkļi
Gan kustībā, gan kostīmos un grimā ir iezīmētas atšķirības starp trim galvenajām grupām: kūriem, leišiem un vāciem. Perfekti izraudzīti atlētiskie, augumā varenie, robustie leišu līderi – valdonīgais kunigaikstis Mintauts (Viesturs Spārns) ar saviem bajāriem un virsaišiem (Andris Vītols, Reinis Luste, Raivo Āboltiņš un Kaspars Breidaks) –, kā arī Kuldīgas komturs (Ārijas tēvs ir īsts vācietis Markuss Hermanis Cmēlnigs). Kontrastā skarbajai maskulīnajai pasaulei, kas nepazīst žēluma, ir maigā, naivā kalponīte Vizbulīte, kurai, tāpat kā vēl zēna gados esošajam Induļa bruņnesim, dzīves neapbružātajam ideālistam Uģim, lemts iet bojā. Agris Daņiļevičs uzvedumā spēlē Pudiķi un runā tekstu. Uģa lomu pievilcīgi un enerģiski atveido viņa dēls Rūdolfs Daņiļevičs, kuru izrādes sākumā uz skatuves ieraugām pašu pirmo – sitam milzīgas bungas un aicinām uz rituālu. Par Agra Daņiļeviča runātajiem tekstiem gan jāteic, ka vārdi, kas tika atskaņoti ierakstā, un sakāmais "dzīvajā" finālā skanēja kā divu dažādu cilvēku balsis – viena skaidrā dikcijā, otra vairs ne.
No sēdvietas partera trešās rindas malā ir grūti pilnībā novērtēt dejas kompozīciju, īpaši masu skatos ar daudziem dalībniekiem, toties tuvplānā var izjust dejas enerģiju un dejotāju patieso aizrautību. Var arī baiļpilni vērot, cik precīzi Dzirnu dejotāji, jaunāko klašu vecuma baskājainie bērni, kuri kustībā bieži atrodas jau satraucoši tuvu skatuves malai, noteiktos brīžos, kad tas ir paredzēts, arī veikli no tās noslīd vai pat nokūleņo. Ar radošu izdomu un vienkāršiem mazbudžeta līdzekļiem ir radīts patiesi vērienīgs iestudējums. Tā visskaistākie mirkļi ir Induļa un Ārijas tuvošanās, lēnām, bet nenovēršami nākot pretī pa dejotāju izveidoto dzīvo tiltu.
Virzītājspēks - mūzika
Īpaša šī uzveduma vērtība un pamats ir tam speciāli komponētā Valtera Pūces oriģinālmūzika, kas turklāt skan nevis ierakstā, bet gan dzīvā izpildījumā. Tā ir tik izteiksmīga, tēlaina, daudzkrāsaina, emocionāli piesātināta, noskaņām un kontrastiem bagāta, ka varētu kalpot arī par spēlfilmas skaņuceliņu. Lai gan izrādes būve sastāv no daudzu atsevišķu ainu virknējuma, mūzikā nevalda savstarpēji nesaistītu numuru princips. Valtera Pūces partitūra ir izrādes virzītājspēks, tās dramaturģiju vieno un sasaista vairākas vadtēmas. Pati galvenā ir smeldzīgā mīlestības tēma, kas, dažādi izgaismota, caurvij visu uzvedumu, īpaši izceļoties paša Valtera Pūces spēlētajos čella solo. Raksturojot vācu bruņniecības vidi, mūzikā dzirdama viduslaiku dejas stilizācija, savukārt kūru un leišu muzikālā identitāte balstīta latviešu un lietuviešu tautasdziesmu motīvos. Šķiet, ka lieluzvedumam radītā mūzika varētu itin veiksmīgi dzīvot arī pati savu dzīvi instrumentālas svītas vai fantāzijas veidolā.
Dinamisma un azarta deju lieluzveduma Indulis un Ārija pirmizrādē netrūka. Tam ir izglītojoša un audzinoša jēga, tāpēc laba ir producenta ideja piedāvāt to programmai Skolas soma, kas sniedza iespēju izrādi noskatīties kuplai skolēnu auditorijai no visas Latvijas. Dienas izrādes skatītāju vidū bija ļoti daudz skolas vecuma jauniešu. Lielo mugursomu pārbaude tik ļoti paildzināja rindas pie ieejas, ka daļai apmeklētāju vairs neatlika laika noskenēt QR kodu ar izrādes programmiņu. Bez tās Raiņa vēstījums un uzveduma veidotāju mērķi dejā un mūzikā vien nenolasās tik skaidri, kā to spēj vārds. Īpaši, ja nav priekšzināšanu par šo Raiņa darbu.
Vai lieluzvedums Indulis un Ārija paliks kā vēsturisks, vienreizējs deju skolas Dzirnas jubilejas un šā gada Lāčplēša dienas notikums? To būtu vērts atkārtot, līdzīgi ir atdzimusi un vēl atdzims Agra Daņiļeviča un Uģa Brikmaņa deju izrāde No zobena saule lēca (2009). To vajadzētu arī tāpēc, ka jaunais darbs diemžēl netika iemūžināts ne video, ne audio formātā.