Žanna d’Arka ir iesprostota būrī tiesas zālē. Viņa tiek tiesāta par ekstrēmismu, un skatītāji kļūst par prāvas lieciniekiem. Brīžiem šķiet, ka aiz režģiem Žanna, kuru regulāri piemeklē halucinācijas, jūtas drošāk nekā brīvībā. Darbība risinās mūsdienās. Nav šaubu, ka process ir safabricēts un viņa ir koruptīvas sistēmas upuris, kam nekas nespēj palīdzēt. Radikāli drosmīgā un ievainojamā Žanna ir nolemta bojāejai – viņa ir viena pret sistēmu un visu pasauli.
Nīderlandes Nacionālajā operā Amsterdamā tapušais Pētera Čaikovska operas Orleānas jaunava jauniestudējums ir titullomas atveidotājas soprāna Jeļenas Stihinas, režisora Dmitrija Čerņakova un diriģenta Valentīna Urjupina triumfs. Nav brīnums, ka gandrīz visas biļetes ir pārdotas, kaut gan Orleānas jaunava ir viena no Rietumos vismazāk pazīstamajām Čaikovska operām. Izrādē izteiksmīgi spēlē Nīderlandes filharmonijas orķestris un lieliski dzied Nīderlandes Nacionālās operas koris.
Sāpīgs skaistums
Čaikovskis rakstīja operu Orleānas jaunava (1878–1879) īpaši trauksmainā dzīves posmā. Privāti viņš cīnījās ar iekšējo nemieru un pārdzīvoja neveiksmīgu laulības mēģinājumu, taču mākslinieciski šis bija viņa ražīgākais periods: aptuveni gadu iepriekš viņš bija sacerējis operu Jevgeņijs Oņegins un baletu Gulbju ezers. Operā Orleānas jaunava komponists ir centies radīt vērienīgu vēsturisku drāmu franču grand opéra tradīcijās, taču šo darbu mēdz uzskatīt par Čaikovska neveiksmi, un Orleānas jaunava pasaulē tiek iestudēta diezgan reti. Libretu komponists ir rakstījis pats, balstoties Frīdriha Šillera romantiskajā drāmā Orleānas jaunava (1801) un citos avotos. Operas pirmizrāde notika Sanktpēterburgā 1881. gada februārī. Šī ir pirmā Čaikovska opera, kas tikusi iestudēta ārpus Krievijas.
Soprāna Jeļenas Stihinas atveidotā Žanna ir sāpju, ciešanu un nervu kamols. Foto – Marko Borggrēve
Režisors Dmitrijs Čerņakovs ir ieguvis starptautisku atzinību ar savām novatoriskajām un psiholoģiski detalizētajām klasisko operu interpretācijām. Režisors allaž ieskatās personāžu dvēselē, atklāj viņu dziļākās vēlmes un neaizsargātību – katru reizi viņš panāk neiedomājamu ticamības pakāpi. Dmitrijs Čerņakovs strādā tā, kā nestrādā neviens cits mūzikas teātra režisors. Viņa izrādes ir vizuāli iespaidīgas un sižetiski pārsteidzošas, bet nekad nav ārišķīgas un paviršas – režisora stingrā koncepcija sakņojas operas muzikālajā materiālā, ko viņš prot izlasīt un pasniegt publikai ik reizi kā no jauna. Tādējādi Dmitrija Čerņakova iestudētā klasiskā opera kļūst par satricinošu atklāsmi. Dziedātāji un kora mākslinieki viņa izrādēs kļūst par augstākās raudzes aktieriem, kuriem nav nekā neiespējama. Orleānas jaunava ir kārtējā virsotne viņa karjerā.
"Nevaru teikt, ka Orleānas jaunava ir Čaikovska veiksmīgākā opera, bet tā noteikti nav neveiksme," stāsta Dmitrijs Čerņakovs. "Es šo darbu pazīstu kopš bērnības – pirmo reizi dzirdēju to 80. gados Odesas operā. Neatceros izrādes detaļas, bet kaut kas tajā mani aizkustināja. Tajā bija kāds noslēpums, ko nevarēju izskaidrot. Tāda pati sajūta mani piemeklēja, kad atkal dzirdēju Orleānas jaunavu brieduma gados. Ilgu laiku es nevarēju pilnībā noticēt šai operai: dažkārt tā skanēja pārāk pompozi un mazliet neīsti, citkārt pārāk svinīgi un tā, ka tajā varēja saklausīt citu komponistu un stilu ietekmi. Tomēr mani joprojām valdzināja šā darba noslēpums. Es vēlējos pievērsties šai operai, lai uzzinātu, kas ir šis noslēpums. Orleānas jaunavā sirsnīga un sāpīga skaistuma mirkļi mijas ar fragmentiem, kas izklausās kā pēkšņs Meierbēra vai kāda cita komponista, no kura Čaikovskis tajā brīdī centās kaut ko iemācīties, skaņu izvirdums. Mani motivēja mīkla – kas šajā darbā mani fascinē, par spīti visam?" piebilst režisors.
Viss ir bezjēdzīgs
Žannai d’Arkai operā ir visskaistākā mūzika. "Ir jūtams, ka viņa ir Čaikovska iedvesmas centrā. Ja Žannas kādu laiku nav uz skatuves, jūs sākat ilgoties pēc viņas un gaidāt, kad viņa atgriezīsies," saka iestudējuma autors. "Mūsu priekšstats par Žannu d’Arku galvenokārt balstās uz viņas tiesas prāvu – apsūdzībām, liecinieku liecībām un pratinājumiem. Viņa tika pakļauta rūpīgai izpētei un analīzei. Pie Žannas pat tika sūtīti cilvēki, kuriem bija jācenšas ar viņu sadraudzēties. Viņu mērķis bija panākt, lai viņa sāktu runāt un nodotu sevi. Žanna bija nemierniece, kura neiederējās nevienā skaidri noteiktā kategorijā. Es nevēlos izmantot viņu kā kādas mūsdienu kustības vai ideoloģijas simbolu, pagātnē viņa pārāk bieži tikusi ļaunprātīgi izmantota šim nolūkam. Gadsimtu gaitā viņa ir attēlota kā svētā, šarlatāne, patriotisma ikona un revolūcijas līdere. Mani fascinē ne tik daudz reālā, vēsturiskā Žanna, cik Čaikovska Žanna – komponista radītā personīgā interpretācija. Iestudējot izrādi, mans uzdevums bija ieklausīties šajā Žannā," skaidro Dmitrijs Čerņakovs.
Darba procesā režisors ir pārdomājis visu operas dramaturģiju. Viņaprāt, Čaikovska rakstītais librets ir problemātisks un nevienmērīgs. "Mēs esam izvēlējušies jaunu struktūru, kas noraida lineāru naratīvu par labu apļveida stāstījumam, kurā Žanna ir gravitācijas centrs. Izrādē tiek atainots Žannas tiesas process un sprieduma pasludināšana. Tiesas zālē mēs sastopam varoni vienu, viņa jau ir stigmatizēta. Citi personāži kļūst par lieciniekiem, kuri šajā procesā ir vai nu Žannas pusē, vai pret viņu. Tiesas prāvu pārtrauc atmiņu ainas, varones halucinācijas un vīzijas. Mēs ielūkojamies Žannas iekšējā pasaulē un redzam, kā cilvēks var salūzt garīgi un emocionāli, ja viņš tiek pakļauts neizturamam spiedienam," savās pārdomās dalās režisors.
"Jau pašā sākumā ir skaidrs, ka Žanna ir atšķirīga no visiem pārējiem. Viņa iekšēji deg, it kā būtu apsēsta ar kādu ideju. Viņa vēlas aizdedzināt Visumu, izkausēt ledāju. Viņa nav karojoša figūra, viņa cīnās par atpestīšanu un ciešanu beigām. Cilvēki cits pēc cita pamet Žannu, un viņa tiek atstāta likteņa varā. Tie, kuriem viņa ir palīdzējusi, vēršas pret viņu. Tie, kuriem viņa ir uzticējusies, nodod viņu. Beigās nepaliek nekas, izņemot skarbo secinājumu, ka pasaule ir fundamentāli netaisnīga un ka viss – absolūti viss – šķiet bezjēdzīgs," uzsver Dmitrijs Čerņakovs.
Pašiznīcināšanās akts
Orleānas jaunava Sanktpēterburgā tika pirmizrādīta divus gadus pēc Jevgeņija Oņegina. "Ir pārsteidzoši secināt, ka uzreiz pēc intīmā, smalkā Oņegina komponists ir radījis kolosālu grand opéra darbu ar lieliem kora dziedājumiem, kauju, kronēšanas un baleta ainām – Orleānas jaunava ir opera franču stilā. Tomēr visās Čaikovska operās galvenā loma ir sievietei – tā ir Tatjana Jevgeņijā Oņeginā, Marija Mazepā, Nataša Opričņikā un Ļiza Pīķa dāmā. Žanna d’Arka iekļaujas šajā sieviešu tēlu galerijā. Viņas ir vizionāres, kas rada problēmas apkārtējā pasaulē, un tas galu galā izraisa viņu krišanu. Katra varone izšķirīgā brīdī pārtrauc savu ierasto dzīves gaitu un to, kas tiek uzskatīts par "piemērotu". Tas ir gan drosmes, gan pašiznīcināšanās akts. Viņu sacelšanās ir grandioza un traģiska. Viņu drosme ir apbrīnojama," saka režisors.
Orleānas jaunavas titullomā varoņdarbu paveic krievu soprāns Jeļena Stihina, kura jau ilgus gadus dzied pasaulē labākajos teātros un prestižākajos festivālos. Amsterdamā viņu pazīst kā Džakomo Pučīni traģisko opervaroņu interpreti – Tosku, Čo-Čo-sanu un māsu Andželiku. Šķiet, ka māksliniece ir krājusi savus radošos resursus, lai tagad pirmo reizi karjerā nospēlētu Žannu d’Arku un radītu magnētisku, jaudīgu tēlu. Šī loma zelta burtiem būs ierakstīta gan Jeļenas Stihinas biogrāfijā, gan Eiropas jaunāko laiku operas vēsturē. Vokāli un dramatiski viņa ir satriecoša – šis tēls nav līdzīgs nevienam citam, ko dziedātāja līdz šim ir atveidojusi. Viņas Žanna ir sāpju, ciešanu un nervu kamols, viņa ir uguns liesma. Viņa ir traģēdijas, nevis heroisma iemiesojums.
Varones kostīmā ir tiešas atsauces uz talantīgo un drosmīgo krievu režisori, dzejnieci un dramaturģi Jevgeņiju Berkoviču, kura Krievijas kolonijā izcieš sešu gadu cietumsodu par "terorismu attaisnojošu izrādi Finists – gaišais piekūns". Tiesas procesā viņa uzstājās ar runu, kurā teica: "Nepadariet mani par Žannu d’Arku." Šo līdzības faktu Orleānas jaunavas režisors nekomentē – Dmitrijs Čerņakovs ir liels mākslinieks, kura izrādes nav plakātiskas, tajās ir dzīvs trāpīgas tēlainības un laikmetīguma gars.
Žanna d’Arka (soprāns Jeļena Stihina) iemīlas bruņiniekā Lionelā (baritons Andrejs Žilihovskis), taču pat mīlestība nespēj viņu glābt – un šī izrāde nav stāsts par mīlestību. Foto – Marko Borggrēve
Orleānas jaunavas darbība risinās tiesas zālē, kas tiek nepārtraukti modificēta (scenogrāfijas autors ir pats Dmitrijs Čerņakovs). Izrādē ir sapulcēts nevainojams starptautisks solistu ansamblis, kas demonstrē saliedētību, pašatdevi un emocionālu patiesumu tēlojumā: angļu tenors Alans Kleitons (karalis Šarls VII), krievu soprāns Nadežda Pavlova (Agnese Sorela), baltkrievu baritons Vladislavs Suļimskis (Dinuā), moldāvu baritons Andrejs Žilihovskis (Lionels), kanādiešu bass Džons Reljē (arhibīskaps), ukraiņu tenors Oleksijs Paļčikovs (Raimonds) un ungāru basbaritons Gābors Brecs (Tibo d’Arks). Visi zina, ar ko beidzas Žannas d’Arkas stāsts, taču Dmitrijs Čerņakovs ir sarūpējis pārsteigumu, kas finālā izraisa šoka efektu.
Pirmizrāde Amsterdamā notika 12. novembrī. Orleānas jaunavas astoņu izrāžu cikls noslēgsies 2. decembrī. Iestudējums tapis kopražojumā ar Ņujorkas Metropoles operu, kurā tas būs skatāms nākamajās sezonās. Paredzēts, ka Ņujorkā titullomu atveidos mecosoprāns Aigula Ahmetšina.
Orleānas jaunava
Diriģents Valentīns Urjupins, režisors Dmitrijs Čerņakovs
Nīderlandes Nacionālajā operā Amsterdamā 28.XI, 2.XII