Palika, skatoties pa logu

Viņa viņam bija viss. Dzidra, ziedainviegla un varena. Mirdzošā. Zvaigžņainā. Brīnišķīgā. Viņš viņai – tikai īsa, mazliet glaimojoša epizode aptuveni pusotra gada garumā. "Es esmu mazs intermezzo tavā dzīvē, maza dziesmiņa, kuru tu neizdudini pat līdz galam un aizmirsti atkal," savai dzīves sievietei rakstīja izmocītais mīlētājs.

Video: Nacionālā teātrī top izrāde Trubadūrs uz ēzeļa

Ideju nevajag atmest

Izrāde Trubadūrs uz ēzeļa ir veltījums izcilam dzejniekam un nelaimīgam cilvēkam, kuru salauza laikmets, – Jānim Sudrabkalnam (1894–1975). Dzeja un skaistākās lappuses no Sudrabkalna un aktrises Birutas Skujenieces mīlestības vēstulēm – tā izrādi piesaka Nacionālais teātris. Radošā grupa tāda, kas uz brīdi var aizēnot kaislības ar Dziesmu svētku biļetēm: komponists Raimonds Pauls, scenārija autors dzejnieks Jānis Peters, režisors Valdis Lūriņš. Dita Lūriņa – Biruta Skujeniece, aktrise, Intīmā teātra dibinātāja, tēlniece, sava laika vīriešu, arī Raiņa, siržu lauzēja. Sudrabkalna sarežģīto personību cenšas atklāt divi aktieri vienlaikus, līdzīgi kā divas Kristīnes Elmāra Seņkova Purva bridējā, – Gundars Grasbergs un Mārtiņš Brūveris.

Jaunajai izrādei ir garāka priekšvēsture. Pirms vairākiem gadiem izrāde par dzejnieku Jāni Sudrabkalnu ar Maestro mūziku un Jāņa Petera libretu bija iecerēta Daugavpils teātrī. "Nezināmu apstākļu dēļ tā nenotika," stāsta aktieris. Paulam esot palikušas dažas uzrakstītas dziesmas ar Sudrabkalna tekstu. Un tā Raimonda Paula 75 gadu dzimšanas dienas koncertā Gundars Grasbergs nodziedājis Sajūt, sajūt mana nāss. Deklamējis arī šo to no Džentlmeņa ceriņu frakā un Spārnotās armādas. "Uz koncertu bija atnācis arī Petera kungs. Viņam likās, ka nevajag ideju atmest, vajag taisīt par Sudrabkalnu iestudējumu ar Maestro mūziku. Tā dziesma izskanēja tiešām feini, un viņiem šķita, ka es varētu mēģināt iemiesoties," atceras Gundars Grasbergs.

No izrādes anotācijas rodas iespaids, ka iecerēts stāstīt tikai par Sudrabkalna personības labāko daļu un viņa konformisma traģēdija padomju gados netiks skarta. Aktieris iebilst. Tā gluži nav. "To dzīvi nevar atdalīt. Sākumā bija doma balstīties uz mīlas saraksti ar Skujenieci. Tas ir pietiekami romantiski un skaisti, bet tas ir tik saldi un no Sudrabkalna skatījuma – tikai vienos vārtos. Tikai mīla, mīla, mīla, mīla. Līdz ar to mēs neiegūstam neko par draugu bojāeju un viņa dzīvi līdz, smalki izsakoties, specslimnīcai dzīves nogalē," saka Gundars Grasbergs. Vēl vairāk pretējus cilvēkus kā Skujeniece un Sudrabkalns iedomāties grūti – ekstravagantā jauno formu meklētāja Biruta, kura jau bērnībā uz skolu gāja, lēkdama pār žogiem, "šķaidīja ierasto, ģērbās kā traka, ar mongoļu asinīm" (Grasbergs), un lēnprātīgais, maigais Sudrabkalns (īstajā vārdā Arvīds Peine).

Nebija nekādu asociāciju

Vai aktierim profesionāli aizraujošāks izaicinājums nebūtu vienam pašam atklāt Sudrabkalna pretrunas? Aktieris piekrīt, tomēr uzsver, ka šajā gadījumā pieeja "cilvēks ar divām sejām" izriet no paša Sudrabkalna personības. No XX gadsimta 20. gadiem dzejnieks paralēli rakstīja ar pseidonīmu Olivereto. Tas bija nerrs, kas smējās un ironizēja par moderno laikmetu un cilvēku vājībām. "Caur to viņš mēģināja pasmieties arī par to, kas pašam ir svēts. Tas ir gan cikls Klodijai (veltīts Birutai Skujeniecei – red.), gan viss mīlas stāsts. Bet caur Olivereto, caur šo pseidonīmu, viņš saka – caur to es varu smieties. Es vairāk esmu Sudrabkalna dvēsele, caur kuru izsakās sāpes, mīlas stāsts. Bet Brūveris – prāta skatījums – vai tas tiešām bija tik liels un svēts notikums, kura dēļ bija jāsačakarē visa sava dzīve?…"

Jānis Sudrabkalns Latvijas kultūrtelpā nav tas populārākais dzejnieks. Vai aktierim, sākot strādāt pie izrādes, bija kāds savs priekšstats? Gundars Grasbergs ir godīgs: "Varu teikt, ka pilnīgi neko nezināju. Nebija ne asociāciju ar kādu dzejoli, nekā. Tikai tad, kad sāka runāt, man atausa prātā: "Es eju pār robežām paceltu galvu"… Kaut kādas rindiņas…"

1939. gadā Jānis Sudrabkalns žurnālā Daugava raksta: "Nav pasaulē lielāka ienaidnieka par komunistiem." Bet jau 1942. gadā tiek izdots dzejnieka padomju ideoloģijai pakalpīgais krājums Cīruļi sauc cīņā.

Mīlestība un mazohisms

Vai Sudrabkalns tiešām tik fatāli mīlēja sievieti Birutu Skujenieci vai tomēr vairāk savu iedomu tēlu un apmātību? "Ir divi fakti, kas par to liek domāt [ka mīlēja]. Viņam pēc Birutas vairāk dzīvē īstu, pilnasinīgu, arī fizioloģisku attiecību ne ar vienu citu sievieti nebija. To viņš pats ir rakstījis draugiem. Pēc viņas nāves visu garo mūžu Sudrabkalns ir par viņu domājis. Biruta viņam palika dievināšanas statusā."

1931. gada 8. augusta vakarā Biruta Skujeniece, braucot ar māsu no simfoniskā koncerta, vienīgā iet bojā vilcienu avārijā. Pasažieru vilciens saskrienas ar prečinieku, kuram nenostrādā bremzes. Sudrabkalns uz bērēm neiet. Viņš noīrē vietu Ādolfa Talča vasarnīcā iepretim katastrofas vietai. Mīlestība vai mazohisms? "Viss kopā. Tā ir tā viņa sarežģītā personība. Droši vien pie vainas bērnība un nepiepildītība. Viņš nekad arī kā dzejnieks nejutās novērtēts. Neraugoties uz Tautas dzejnieka titulu, viņam likās, ka cilvēki viņu nelasa, ka viņš nav pietiekami saprasts un atzīts. Sudrabkalnam vienmēr šķita, ka kāds ir lielāks. Komplekss. Viņš visu laiku gribēja izpelnīties, ka viņš ir labs. Ka beidzot tētis pateiks – tu esi gana labs, nomierinies. Tā viņš visu dzīvi netiek pie apliecinājuma, ka viņš ir gana labs. Visās jomās. Sarežģīts stāsts…"

Nedēļu pirms nāves Sudrabkalns apprec vienu no savām trim saimniecēm. Bet 1975. gada 15. decembrī Augstākā tiesa anulē Jāņa Sudrabkalna un Ernas Strautas laulību, anulē arī testamentu. Tiek atzīta Sudrabkalna nepieskaitāmība. Pēc Birutas nāves dzejnieks dzīvo iebiedēta, aizdomu mākta cilvēka dzīvi. "Rakstnieku savienības sēdēs viņš esot slēpies aiz vāzēm, saķēris galvu ar rokām – manis nav, lieciet mani mierā. Būs jau bišķi klīnika," stāsta Gundars Grasbergs.

Vai ir izdevies noķert to aktierim liktenīgo detaļu, kas palīdz sajust sevī plūstam tēla asinis kā savas? Klausoties dzejnieka balss ierakstus, Grasbergs dzirdējis, ka dzejnieks stostās: "Tā ir viena detaļa, par kuru jādomā, kas zem tās slēpjas. Viņš noslēdzās savā pasaulē, visu mūžu viņu spieda mošķi… Patiesībā viņš tur arī palika tajā būdiņā [vasarnīcā pie sliedēm], skatoties pa logu un murminot – Biruta, Biruta, Biruta…"

*Izmantotie avoti:

Maija Krekle. Mīlestības skartie. Izd. Lauku Avīze, 2010.,

Rimands Ceplis. Diena. 29.05.2004