Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +6 °C
Daļēji apmācies
Pirmdiena, 18. novembris
Doloresa, Aleksandrs, Brīve

Spriedzi var griezt ar nazi. Saruna ar kinorežisoru Gustavu Melleru

"Man patīk filmas, kuras ne tikai sagādā intelektuālu baudu, bet arī sniedz teju fiziski sajūtamu pārdzīvojumu, – filmas, uz kurām reaģē gan prāts, gan ķermenis," uzsver zviedru režisors Gustavs Mellers. Uz Latvijas kinoekrāniem iznāk viņa psiholoģiskais trilleris Dēli

Dānijā dzīvojošais zviedru scenārists un režisors Gustavs Mellers (1988) samērā ātri ir kļuvis par pieprasītu kinoprofesionāli Eiropā un ASV. Oktobrī viņa otrā pilnmetrāžas spēlfilma Dēli/Vogter (2024) tika demonstrēta Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā Riga IFF, un no 22. novembra tā būs skatāma Latvijas kinoteātru repertuārā. Dēli ir psiholoģisks cietuma trilleris. Filma ir Dānijas un Zviedrijas kopražojums, tā uzņemta dāņu valodā. Dēlu pirmizrāde notika šā gada februārī Berlīnes kinofestivāla konkursa programmā.

Dāņu seriāla Valdība/Borgen zvaigzne Sise Babete-Knudsena Dēlos atveido cietuma uzraudzi Evu, kuras dzīve strauji mainās, kad cietumā nonāk viņas dēla slepkava Mikels. Lai satuvinātos ar viņu, Eva meklē iespēju strādāt cietuma sektorā, kas ir paredzēts visbīstamākajiem un visagresīvākajiem ieslodzītajiem. Vai mātes vēlme atriebties izrādīsies spēcīgāka par viņas augstajiem ideāliem un ētikas normām? Kas ņems virsroku – liktenis vai taisnīguma izjūta? Kā atrisināsies šis brutālais attiecību duelis?

Filmas Dēli galvenā varone ir dāņu aktrises Sises Babetes-Knudsenas atveidotā cietuma uzraudze Eva, kuras dzīve strauji mainās, kad šajā cietumā nonāk viņas dēla slepkava. Foto – Nikolajs Mellers

Režisors Gustavs Mellers 2015. gadā absolvēja Dānijas Kinoskolu un par savu diplomdarbu Tumsā/In Darkness ieguva balvu Nākamā Ziemeļvalstu paaudze. 2018. gadā viņš debitēja pilnmetrāžas kino ar psiholoģisko krimināltrilleri Vainīgais/The Guilty, kas tika pirmizrādīts Sandānsas kinofestivālā. Tur filma ieguva skatītāju simpātiju balvu kategorijā Pasaules kino drāma. Dānijas kinobalvu pasniegšanas ceremonijā Vainīgais uzvarēja kategorijās Labākā filma, Labākais režisors un Labākais oriģinālais scenārijs. Trilleris Vainīgais iepatikās amerikāņu aktierim un producentam Džeikam Jillenholam – viņš kļuva par Vainīgā amerikāņu rimeika producentu un nospēlēja tajā galveno lomu. Filmas pirmizrāde notika 2021. gada septembrī platformā Netflix.

Sadarbībā ar Džeiku Jillenholu top nākamais Gustava Mellera režijas projekts – trilleris Snow Blind, kurš tiks uzņemts ASV. Tā pamatā ir Ollija Māstersa un Tailera Dženkinsa grafiskais romāns. Par šo projektu cīnījās vairākas studijas, un rezultātā tiesības ieguva Apple Studios. Gustavam Melleram ir pieredze arī televīzijas seriāla veidošanā – kopā ar rakstnieku Oskaru Sēderlundu viņš ir radījis piecu sēriju psiholoģisko drāmu Tumšā sirds/The Dark Heart, kuras pirmizrāde notika 2022. gadā kanālā Discovery+ Lielbritānijā un Ziemeļvalstīs.

Gustavs Mellers ir dzimis un audzis Gēteborgā. Divdesmit gadu vecumā viņš pārcēlās uz Kopenhāgenu, kur dzīvo jau sešpadsmit gadu. Pagājušās nedēļas beigās režisors ar filmu Dēli viesojās Stokholmas Starptautiskajā kinofestivālā, kas turpinājās līdz 17. novembrim. Stokholmā Gustavs Mellers sniedza interviju KDi, kurā pastāstīja par šo darbu.

Vai jaunam režisoram ir grūti uzņemt savu otro pilnmetrāžas filmu?

Tas nebija viegli, galvenokārt tāpēc, ka pēc pirmās filmas Vainīgais panākumiem man bija daudz meklējumu un pārdomu, ko vēlos darīt un kurā virzienā doties tālāk. Es sāku rakstīt uzreiz vairākus scenārijus un domāt par dažādiem projektiem cerībā, ka kāds no tiem šajā procesā man šķitīs vispiemērotākais. Iegūt finansējumu un producēt savu otro filmu nebija grūti, taču, lai nonāktu līdz šim projektam, bija jāveic zināma izpēte un tapa vairāki scenāriji, kuros attīstīju līdzīgas tēmas. Filmas Dēli pamatā ir konflikts starp racionālu rīcības pamatojumu un emocijām, kā arī jautājumi par reabilitāciju un sodu.

Tikai tad, kad radošajā procesā izdevās atrast galveno varoni – cietuma uzraudzi –, es beidzot sapratu, kādai ir jābūt šai filmai. Es sajutu, ka man ir stāsts, kuru ir vērts izstāstīt uz lielā ekrāna, un tā būs filma, kādu pats vēl neesmu redzējis. Jutu, ka tas varētu būt pienesums cietuma krimināldrāmas žanram.

Vai tā formulējat savu uzdevumu – uzņemt tādas filmas, kādas vēl neesat redzējis?

Negribu, lai tas izklausās pārāk pretenciozi, bet kaut ko tādu vēlos darīt. Tas varētu būt kāds eksperiments vai izaicinājums, ko es sev izvirzu. Tas varētu būt jautājums, kas man kā režisoram ir jāatrisina, – ne tikai tematisks jautājums, bet arī formas un stila jautājums. Es daru un skatos: vai filmā ir plūdums? Vai sižets virzās uz priekšu? Vai manis izvēlētie paņēmieni darbojas? Man ir jāsajūt šis profesionāla rakstura asums, lai uzturētu sevī degsmi un motivāciju.

Vai Dēlu scenārijā ir iekļautas arī literāras atsauces?

Jūs droši vien domājat Dostojevski? Nē, šādu atsauču nav. Acīmredzot filma skar mūžīgus jautājumus par noziegumu un sodu, un tiem ir pievērsušies daudzi autori. Scenārija rakstīšanas procesā balstījos izpētē – kopā ar scenārija līdzautoru Emīlu Nigordu-Albertsenu apmeklējām dažādus cietumus, sarunājāmies ar ieslodzītajiem, priesteriem, psihologiem un cietumu uzraugiem. Vairākus gadus mūsu galvenais padomdevējs un konsultants bija cietuma uzraugs, vārdā Martins. Viņš bija klāt uzņemšanas laukumā un palīdzēja aktieriem. Martinam filmā ir neliela loma – viņš ir viens no uzraugiem urīna testa ainā.

Dēlu ceļš pie skatītājiem sākās 2024. gada februārī Berlīnes kinofestivālā. Vai šajos mēnešos ir mainījušās jūsu paša attiecības ar savu darbu?

Noteikti. Noskatījos filmu februārī Berlīnē, kā arī septembrī, kad notika pirmizrāde Dānijā. Vairs to neesmu redzējis. Kaut kādā brīdī autoram savs darbs ir jāpalaiž vaļā. To ir grūti izdarīt pēc intensīva ražošanas procesa, kad visos posmos līdz pirmizrādei režisors mēģina kontrolēt katru filmas milimetru. Kad darbs ir pabeigts, ir jāsāk domāt, kā par to stāstīt plašsaziņas līdzekļiem, kā ar to iepazīstināt skatītājus.

Pirmizrāde ir brīdis, kad viss mainās. Tā ir radikāla apstākļu maiņa – no situācijas, kurā autors ir simtprocentīgi iesaistīts savā darbā un viņam pieder absolūta kontrole pār to, uz tādu, kurā filma nonāk skatītāju varā. Dēlus man bija vieglāk palaist vaļā nekā pirmo filmu. Ar filmu Vainīgais bija tā, ka katru reizi, kad tā tika demonstrēta kādā festivālā, es gāju pārbaudīt skaņu un pārējos tehniskos aspektus. Savā ziņā mēģināju saglabāt kontroli pār filmu, bet šoreiz bija citādi. Es nododu filmu publikai un izmantoju iespēju sarunāties ar cilvēkiem, kuri to ir redzējuši. Esmu distancējies no Dēliem un jau veidoju nākamo projektu.

Kā jūtaties Ziemeļvalstu kinoindustrijā? Kā redzat savu vietu tajā?

Teikšu godīgi – es tik daudz nemaz nedomāju par Ziemeļvalstu kinoindustriju, un man nepatīk salīdzināt savus darbus ar citām reģiona filmām. Ceru, ka man būs iespēja strādāt visā pasaulē. Drīzāk varu runāt par to, ka abās savās filmās es skatos uz Skandināviju un tās sabiedrību, analizēju šīs sabiedrības īpašības.

Vienmēr esmu mīlējis žanra kino, un mans iecienītākais periods ir 70. gadu amerikāņu kino – Džons Kasavītiss, Mārtins Skorsēze un Braiens de Palma. Tajā posmā ASV tapa daudz žanra filmu un kriminālfilmu, kuras aplūko sava laika sabiedrību. Tas ir kino, kas sevī apvieno augstākās raudzes izklaidi un izaicinošas, svarīgas tēmas, – tas allaž ir bijis mans lielākais iedvesmas avots, un tas ir virziens, kurā vēlos doties savā daiļradē. Gan Vainīgajā, gan Dēlos cenšos sekot šai tradīcijai. Vainīgais ir krimināltrilleris, un Dēli ir cietuma trilleris. Tie ir divi radniecīgi žanri, kurus pazīstam no amerikāņu kino. Var teikt, tie ir klasiski amerikāņu žanri, taču savās filmās es parādu skandināvu sabiedrību, tāpēc tās ļoti atšķiras no amerikāņu filmām. Ziemeļvalstīs mēs sevi redzam kā krietnus, morāli pareizus cilvēkus. Mēs sevi iedomājamies kā apgaismotus cilvēces pārstāvjus un humānistus.

Man ir interesanti konfrontēt šo paštēlu ar spēcīgām pirmatnējām emocijām un faktu, ka īstenībā esam tādi paši kā visi pārējie, – par to arī vēsta filma Dēli. Tās centrā ir sieviete, kura sevi uzskata par civilizētu un racionālu, bet viņai nākas piedzīvot ekstrēmas emocijas un traumu. Kas šajā gadījumā notiek ar šķietami racionālu cilvēku?

Varonē pamostas teju dzīvniecisks instinkts, vai ne?

Jā, tās ir divas puses, kas ir mums visiem. Mums ir apziņa un zemapziņa. Filmas varones – cietuma uzraudzes Evas – apziņa ir racionāla, bet viņas zemapziņā ir šīs dzīvnieciskās tieksmes. Tas ir pareizs novērojums. Aktrise Sise Babete-Knudsena daudz strādāja, lai parādītu raksturu visā tā sarežģītībā.

Filmas nosaukums ir Dēli, tas norāda uz to, ka šis ir stāsts par māti. Par to, ko nozīmē būt mātei. Filmā ir arī citas sievietes uzraudzes, un visi ieslodzītie ir vīrieši, turklāt agresīvi. Taču mums bija svarīgi, lai tas nebūtu vienkārši vēstījums par sievieti darbavietā. Citas cietuma uzraudzes atšķirībā no Evas nav autsaideres. Tātad mūsu galvenā varone nav autsaidere tāpēc, ka viņa ir sieviete. Nē, tas nav stāsts par to. Šajā situācijā viņa ir autsaidere, jo viņa ir māte.

Vai Evas tēlā ir īpašības, kuras esat novērojis sievietēs sev apkārt?

Manas filmas ir personiskas tādā ziņā, ka to idejas ir dzimušas manā iztēlē, tās balstās manās domās un sajūtās, bet es neesmu režisors, kurš mēģina stāstīt par savu dzīvi, vismaz pagaidām es to nedaru. Es vēroju pasaulē notiekošo un interpretēju to. Evai nav konkrēta prototipa. Kad man izkristalizējās varones portrets, es šajā tēlā uzreiz ieraudzīju Sisi Babeti-Knudsenu. Man šķita, ka tas ir raksturs, kuru viņai būs aizraujoši izpētīt. Sise ir atveidojusi daudz fantastisku lomu. Man gribējās sagādāt viņai lomu, kādu viņa līdz šim nav spēlējusi. Sise ir jautra un atvērta, un es vēlējos, lai viņas varone Dēlos būtu citāda – maksimāli koncentrējusies, nerunīga un nesatricināma sieviete, kurai šķiet, ka viņa spēj kontrolēt savas emocijas. Taču īpašais dzīvesspēks, kas piemīt Sisei, ir jaušams arī Evas raksturā – tas spīd cauri, pat ja viņa ir ļoti noslēgta persona.

Kā redzat savu nākotni kinopasaulē? Kādas ir jūsu ambīcijas?

Es vēlos augt ar katru projektu – lai katra nākamā filma būtu lielāks izaicinājums, salīdzinot ar iepriekšējo. Izaicinājumi var būt dažādi – no filmas mēroga un sarežģītības pakāpes līdz kādām specifiskām aroda prasībām. Vēlos turpināt attīstīties un ne mirkli neapstāties, neatkārtoties. Man ir ambīcijas un cerība, ka man izdosies uzņemt filmas dažādās pasaules malās.

Vai arī turpmāk plānojat pilnveidoties psiholoģiskā trillera žanrā?

Šis žanrs mani interesē. Tās ir filmas, kuras es pats labprāt skatos. Turklāt man patīk filmas, kuras ne tikai sagādā intelektuālu baudu, bet arī sniedz teju fiziski sajūtamu pārdzīvojumu, filmas, uz kurām reaģē gan prāts, gan ķermenis.

Vai varat nosaukt dažus piemērus?

Mārtina Skorsēzes Taksists/Taxi Driver (1976) ir spriedzes pilna filma, bet tā ir arī smieklīga, tajā ir aizraujošs psiholoģisks stāsts, kas vēsta par sabiedrību un Vjetnamas kara sekām. Man patīk Sidnija Lūmeta krimināldrāma Karstākais dienas laiks jeb Laimīgās dienas pēcpusdiena/Dog Day Afternoon (1975). No nesen tapušām filmām varu izcelt Žilijas Dikurno body horror un psiholoģisko drāmu Titāns/Titane (2021). Otrā spektra galā, piemēram, ir brāļu Žana Pjēra un Lika Dardēnu filmas – tās ir drūmas un reālistiskas, tajās allaž darbojas spriedzes dzinējs.

"Skatoties filmu, cilvēki var nokļūt cietumā, bet pēc 100 minūtēm viņi tiks no tā ārā. Ceru, ka stāsts ir pasniegts emocionāli saistoši un spēcīgi," par savu psiholoģisko trilleri Dēli saka režisors Gustavs Mellers. Foto – Nikolajs Mellers

Strādājot žanra kino, režisors var spēlēties ar dažādiem arhetipiem, instrumentiem un kodiem. Piemēram, filmas Dēli sakarā var runāt par cietuma trillera formātu: klasiskā versijā centrā ir ieslodzītais, taču Dēlos priekšplānā ir cietuma uzraudze. Tajā pašā laikā mēs izmantojam paņēmienus, kuri ir sastopami klasiskā cietuma trillerī: mūsu galvenā varone – svešiniece – nonāk cietuma augstākās drošības sektorā, kurā atrodas par smagiem noziegumiem notiesātie, un viņai ir jāiemācās tur izdzīvot. Man patīk strādāt ar žanra arhetipiem un nosacījumiem. Man patīk spriedze. Man ir analītiska pieeja daudziem sava darba aspektiem, bet par spriedzes radīšanu man ir grūti izteikties, to nevar īsti izskaidrot. Tas notiek intuitīvi.

Es gribētu veidot dažādu žanru filmas. Kādreiz labprāt uzņemtu šausmu filmu. Varbūt es neredzu sevi klasiskā drāmā, bet nekad nesaki "nekad". Filmā noteikti ir jābūt žanra elementam, lai es justos patiesi ieinteresēts. Pirmajā plānā man vienmēr ir varoņu psiholoģija.

Vai spriedzi filmā palīdz radīt montāža? Vai arī aktieri kameras priekšā spēj panākt šādu efektu?

Filmā Dēli ir nesamontētas viena kadra ainas, kurās ir jūtama spriedze, tāpēc nedomāju, ka tā rodas tikai montāžas procesā. Runa ir par noskaņas atrašanu. Ja vajag, varam radīt spriedzi kaut vai tagad – šajā mūsu sarunas mirklī. Noteikti montāža var palīdzēt, tāpat kā skaņa un operatora darbs. Dažreiz aktieri spēj radīt tādu spriedzi, ka to var griezt ar nazi.

Savu nākamo filmu Snow Blind plānojat veidot ASV. Kādā stadijā ir šis projekts?

Es rakstu scenāriju un neko vairāk par to pašlaik nevaru pateikt. Tā būs filma angļu valodā. Es attīstu vēl dažus projektus, kurus paredzēts īstenot ASV. Tas atkal ir stāsts par sabiedrību – amerikāņu sabiedrība ļoti atšķiras no skandināvu sabiedrības.

Vai uzņemt filmu ASV ir jūsu sapnis?

Man nav Holivudas sapņa, man patiešām patīk Eiropas kino. Es ar baudu skatos franču meistara Žaka Odiāra filmas, viņš ir atstājis uz mani dziļu iespaidu, tāpat kā britu režisors Stīvs Makvīns, kurš arī viesojas Stokholmas kinofestivālā, es viņu apbrīnoju. ASV man būs iespēja sadarboties ar izciliem māksliniekiem un aktieriem. Protams, filma angļu valodā varēs sasniegt plašāku auditoriju. Taču man nav ambīciju pārcelties uz Holivudu, es labi jūtos Kopenhāgenā. Esmu atvērts dažādiem projektiem. Es vēlos, lai man būtu iespējas uzņemt filmas Zviedrijā, Dānijā, ASV un citur.

Jums ir izveidojušās labas attiecības ar amerikāņu aktieri un producentu Džeiku Jillenholu. Kas viņu piesaistīja jūsu darbā?

2018. gadā Džeiks noskatījās manu filmu Vainīgais Sandānsas kinofestivālā, un tā viņam ļoti patika. Dažus gadus vēlāk ASV pēc Džeika iniciatīvas tapa Vainīgā rimeiks – viņš bija viens no filmas producentiem un nospēlēja tajā galveno lomu. Esmu liels Džeika fans, mums ir līdzīga gaume. Es biju priecīgs, ka viņš gribēja veidot Vainīgā amerikāņu versiju.

Kura filmas veidošanas procesa daļa jums sagādā vislielāko baudu?

Noteikti filmēšana. Scenārija rakstīšana un montāža ir diezgan līdzīgi posmi, un tie man arī patīk, jo tā ir daudz mierīgāka, metodiskāka pasaule, kurā tu dzīvo. Savukārt filmēšana nereti atgādina drudžainu haosu – tā ir vissarežģītākā un vislabākā procesa daļa. Uzņemšanas laukumā ir sajūta, ka katra sekunde ir svarīga, katrs lēmums un pilnīgi viss, ko tu dari, ietekmēs galarezultātu. Kad tu sāc filmēt, atpakaļceļa vairs nav. Rakstot un montējot tu vari atgriezties dažus soļus atpakaļ un kaut ko labot. Man patīk atmosfēra, kas valda filmēšanas laukumā, – radīt šo noskaņu ir fantastiski.

Kāda ir kino loma mūsdienās? Kāpēc tas joprojām ir svarīgs mākslas veids?

Kino vienmēr ir bijis svarīgs – tas ir spogulis, kurā ieraugām savas pasaules atspulgu. Tajā pašā laikā kino palīdz aizbēgt no realitātes, kurā dzīvojam. Tagad ziņas un informācija ielenc mūs no visām pusēm, un man šķiet, ka kino var būt patiesāks par to visu. Māksla var būt patiesāka par to visu. Kino sniedz patiesības sajūtu – tieši to es meklēju, kad eju skatīties filmu. Cerams, ka manu filmu skatītājiem arī rodas šī patiesības sajūta.

Visu šo iemeslu dēļ kino ir ārkārtīgi svarīgs gan kā izklaide, gan kā mūsu sabiedrības spogulis. Filmas, kuras ir radītas lielajam ekrānam, ir jāskatās kinoteātrī. Stāsts, koncepcija un vizuālās idejas iedarbojas uz skatītāju pavisam citādi, ja esam kopā kinozāles tumšajā telpā. Es pieņemu atšķirīgus lēmumus, veidojot filmas mazajam un lielajam ekrānam. Uzņemot pilnmetrāžas spēlfilmu, es rēķinos ar to, ka to skatīsies kinoteātros, un man ir iespēja kontrolēt skatītāju koncentrēšanos dotajā laika nogrieznī. Es izvēlos pavisam citu valodu, kad veidoju seriālu vai televīzijas filmu, jo apzinos, ka cilvēki to skatīsies savā privātajā telpā, kurā būs ieslēgta gaisma. Viņi ir mājās un paši kontrolē savu uzmanību, skatītājs jebkurā brīdī var apturēt filmu. Tās ir divas dažādas pieejas, katra prasa no režisora citu domāšanas veidu.

Ko jūs teiktu skatītājiem Latvijā – kāpēc viņiem būtu jāredz filma Dēli?

Skatoties filmu, cilvēki var nokļūt cietumā, bet pēc 100 minūtēm viņi tiks no tā ārā. Ceru, ka stāsts ir pasniegts emocionāli saistoši un spēcīgi, lai cilvēki sekotu tam līdzi ar neatslābstošu interesi. Man gribas, lai viņi to izjustu gan ar ķermeni, gan ar dvēseli. Gribas, lai skatītāji būtu gan satriekti, gan saviļņoti.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja