Vai kritiķim «jānomušī eiropietis»?

Jautājums par profesionalitāti vai, iespējams, angažētību, te rodas pats no sevis — ja kritiķis saprot, ka tapis kas oriģināls, vērtīgs, tad viņš var iestāties par to laikus. Izrāde Siseņi, paldies dievam, ir aktīvajā repertuārā, skatītāju labi apmeklēta un novērtēta. Lugas autore Biļana Srbļanoviča par šo 2005.gadā sarakstīto lugu saņēmusi Eiropas teātra balvu Jaunā realitāte — to pašu, ko mūsu Alvis Hermanis. Atšķirībā no N.Naumaņa neesmu redzējusi iestudējumus "rietumu bulvārteātros", tādēļ nevaru izteikt "briesmīgo rezumējumu — tās (visas septiņas šīs autores?! — A.U.) ir banālas un domāšanā paprimitīvas konjunktūras lugas". Bijušās Dienvidslāvijas traģiskā vēsture radusi unikālu māksliniecisko izpausmi filmās, lugās un izrādēs. Vispazīstamākās ir Emira Kusturicas filmas (kas pēdējā laikā gan no traģikomiskā nošļūkušas uz vulgāro), domāju, ka skatītājam nebūs sveša ne Tanoviča Neitrālā josla, ne Dizdara Brīnišķīgie ļaudis (abas rādītas Rīgā). Tajās spilgti izteikta tā balansēšana uz naža asmens, ka gribot negribot jāsmejas par sāpīgu, pat traģisku situāciju, kad filozofisks vispārinājums smelts kādā no sadzīviskā viedokļa absurdā vai neiespējamā mizanscēnā. Neatkarīgi no tā, vai mēs to dēvētu par modernu, absurdu vai metaforisku dramaturģiju, M.Gruzdovs kopā ar radošo brigādi atslēdzis Siseņus ar īsto atslēgu — darbojošās personas šķiet kā marionetes. Pirmajā brīdī grūti aptveramas, nodevīgas un necilvēcīgas izdarības te tiek izspēlētas ar rotaļīgu vieglumu, draiski un manierīgi. R.Kalniņas kā no gaisa nokritusī "vienkāršā meitene" Nadežda, kurai paveras TV karjera un piemīt spēja paredzēt visliktenīgākos notikumus — ar vietējā stāra Makša (pašironisks H.Spanovskis) palīdzību un — tieši viņam. Vai "saldā ģimenīte", kuras radniecība arī atklājas pakāpeniski: K.Zadovskas sieva — grūtniece Dada, viņas brālis — A.Skrastiņa Fredijs, viņu tēvs Jovičs (J.Bartkevičs), Dadas pagļēvais vīrs Milans (I.Auziņš), abu meitiņa Alegra (N.A.Geidmane) un Milana tēvs Ignatoviča kungs (J. Strenga). Viņu gaitas krustojas ar divām vientuļām sievietēm, kuras it kā nīst viena otru, bet saistītas ciešām saitēm: māte Petrovičas kundze (I.Vazdika) un meita Žanna (I.Briķe). Pa skatuvi klīst A.Siliņa Simiča kungs, kurš nebeidz cerēt dabūt finansējumu savam projektam — uzvarēt kādā konkursā, kura padomē ir viņa studiju biedrs Strengas Ignatoviča kungs. Nojaušot, ka absurdās, divdomīgās un pat nelietīgās varoņu attiecības ir arī šī reģiona kara sekas, mēs tomēr labi saprotam, ka daudz kas no izkāpinātā, biezi uztrieptās krāsās spēlētā attiecas arī uz mums. Vienalga, vai tā būtu partijisko interešu dominante projektu vērtēšanā, kas kā refrēns stiepjas cauri izrādei, vai bērnu nodevība pret vecākiem — līdz gatavībai aizvest viņus uz mežu (ko šaušalīgi naivā optimismā spēlē Skrastiņa Fredijs). Tieši uz sākotnēji vieglā cinisma fona vēl iedarbīgāka ir viena no fināla epizodēm, kurā dēls (Skrastiņš) apmazgā pilnīgi bezpalīdzīgo tēvu (Bartkevičs). K.Zadovska, kura pirmo reizi piedalās dramatiskā izrādē, izcili jūt žanra un stila nosacījumus partnerībā. Izrādes dalībnieki pa īstam saslēdzas vienotā ķēdē 2.daļā, taču arī masku krišana inscenēta kā līdzība. Varam jau sevi maldināt vai mierināt, ka mūsu "zvaigznītes" vai "ābolīši" tik un tā neko neietekmē, taču — vai tiešām, ja kāds mākslas darbs skar pasaulē aktuālas tēmas, kas mums nebūt nav svešas, jāinkriminē tā autoram konjunktūrisms un "jānomušī (tas) eiropietis" (pārfrazējot Martālera iestudējuma nosaukumu), kurš to aktualizē un interpretē Latvijā? Kā Mihails Gruzdovs šajā gadījumā.