Atturīga greznuma meistars
Ekspozīcija Andrea Palladio. Viņa dzīve un mantojums piesaka Andreu Palladio (1508—1580) kā "visu laiku ietekmīgāko arhitektu, kurš projektējis ne tikai savam laikam, bet arī nākotnei". Viņš veidojis pils kompleksus (palazzo), baznīcas, teātrus, villas jeb lauku muižas, tiltus — tie atrodas Itālijas ziemeļos: Vičencā, Venēcijā un Veneto reģionā. "Palladio ir mainījis pilsētu izskatu un cilvēku dzīvošanas veidu, viņš ir izstrādājis jaunus noteikumus un principus arhitektūrā. Viņš bija ne tikai funkcionālists, bet arī novatorisks mākslinieks," uzsver ekspozīcijas kuratori. Skatītājiem viņi sola nevis Palladio slavenāko objektu apmeklējumu, bet gan iepazīšanos ar arhitekta dzīvi, idejām, publikācijām un zīmējumiem. "Šī izstāde ir kā vizīte viņa mājās vai studijā — tas ir Palladio mantojums, ko pagātne mums ir atstājusi," saka projekta veidotāji. Pavasarī izstāde bija skatāma Karaliskajā mākslas akadēmijā Londonā; no 19.maija līdz
6.septembrim tā viesosies Barselonas mākslas centrā Caixaforum, bet no 6.oktobra līdz 17.janvārim — Madrides Caixaforum.
Atskaites punkts
XVIII gadsimtā Palladio cienītāju vidū bija Katrīna Lielā, kura pat aicinājusi darbā itāļu arhitektu Džakomo Kvarengi, kā arī trešais ASV prezidents Tomass Džefersons — pats būdams arhitekts, viņš projektējis savu muižu Montičello, kas atrodas Virdžīnijas štatā, Palladio zīmējumu iedvesmots. Palladio stilā veidots gan lorda Bērlingtona nams, kurā mitinās Karaliskā mākslas akadēmija, un citas ēkas Londonas centrā, gan krievu caru rezidences pie Pēterburgas (pils Pavlovskā un Carskoje Selo), gan Baltais nams Vašingtonā.
Palladio ir atskaites punkts daudzām mūsdienu arhitektūras zvaigznēm, jo īpaši tāpēc, ka izcilais itālis bija ne tikai arhitekts, bet arī domātājs, filosofs. Viņš ievērojami ietekmējis XX gadsimta slavenāko modernistu Lekorbizjē (Bārbikena centrā Londonā līdz 24.maijam skatāma Lekorbizjē retrospekcija).
Taupīgais ģēnijs
Palladio savā darbā apvienoja teoriju un praksi. Jaunībā viņš strādāja par mūrnieku, pētīja Senās Romas kultūru un arhitektūru, kā arī XVI gadsimta sākuma arhitektūru. Jau dzīves laikā Palladio pelnījis revolucionāra un modernista slavu — visos viņa darbos savienojās klasika un laikmetīgums, skaistums un funkcionalitāte. Pats arhitekts par visu laiku izcilākajiem objektiem uzskatīja Senās Romas pirtis un Panteonu.
Veidojot katru projektu, Palladio vienmēr detalizēti iemūžināja šo procesu uz papīra — zīmējumos un piezīmēs, tas bija viņa ieguldījums arhitektūras teorijas pamatos. Sākot ar 1560.gadu, Palladio, kā mēdz teikt, "mainījis Venēcijas seju", viņa spilgtākās būves šajā pilsētā ir San Giorgio Maggiore baznīca un Redentore (Glābēja) baznīca, kas iezīmēja jaunu stilu Venēcijas ainavā. San Giorgio Maggiore baznīcas projektā viņš eksperimentēja ar proporcijām, savukārt Glābēja baznīcas projektā apvienoja minaretu un Senās Romas pirts arhitektūras elementus. Palladio arhitektūras valodas attīstību ietekmēja viņa darbības principi — viņš vienmēr cieši sadarbojās ar pasūtītājiem un mecenātiem, bija cienīgs attiecībā pret apkārtējo vidi un finanšu resursiem, kas bija pasūtītāju rīcībā.
Lai gan Palladio bieži apkalpoja augstākās sabiedrības vēlmes, viņš bija ļoti demokrātiski noskaņots, par vienlīdz svarīgiem objektiem uzskatot gan villas, pilis un baznīcas, gan mājokļus, tiltus un pilsētas laukumus. Viņš spēja realizēt kvalitatīvus vērienīgus projektus, neaizraujoties ar pārmērīgi dārgiem un ekstravagantiem materiāliem. Skaistums viņam nebūt nenozīmēja dārgumu un naudas izšķērdēšanu — neatkarīgi no projekta svarīguma Palladio centās būt taupīgs, cik vien iespējams. Viņš bija atturīga greznuma meistars: viņa objektos — lai kas tas arī būtu, villa vai tilts, — iespaidīgi ir nevis dekoratīvi elementi, bet gan pati struktūra, kompozīcija, inženiertehnisks risinājums un funkcionalitāte.
Četras grāmatas
Izstādes pirmajā zālē apskatāms 1572.gadā tapušais Andreas Palladio portrets, kura autors ir El Greko, — tiesa, tas ir tikai pieņēmums, ka attēlotais cilvēks ir Palladio. Par Palladio īsto portretu ekspozīcijas kuratori piedāvā uzskatīt 1570.gadā Venēcijā iznākušo Palladio mūža darbu — pētījumu Četras grāmatas par arhitektūru/I Quattro Libri dell"Architettura. Tā ir arhitektūras rokasgrāmata četrās daļās, kas kļuva par ceļvedi visām arhitektu paaudzēm.
Pirmā daļa ir arhitekta "vārdnīca" — autors stāsta par arhitektūras stiliem un pamatkomponentiem, par velvēm, durvīm, logiem, kāpnēm, par to, kā sagatavot būvniecības laukumu, par materiāliem utt. Otrajā daļā Palladio skaidro, kā no visiem šiem elementiem veidojas pilis un villas, viņš sniedz detalizētu ieskatu savos darbos. Trešā grāmata veltīta sabiedriskām ēkām, baznīcu, ceļu un tiltu būvniecībai, pilsētas laukumu veidošanai. Ceturtajā grāmatā Palladio dalās idejās par Senās Romas objektu rekonstrukciju. Viņš rakstīja grāmatas saprotamā valodā kā informatīvu materiālu plašam lasītāju lokam — ne tikai arhitektiem un celtniekiem, bet arī pasūtītājiem un visiem izglītotiem cilvēkiem.
Slānis vēsturē
Izstādi par Palladio noslēdz videointerviju sērija — domās par itāļu klasiķi dalās mūsdienu arhitekti. Londonas biroja Toh Shimazaki vadītāji Juli Toha un Takero Simadzaki ir pārliecināti: "Palladio ir atstājis paraugu, modeli nākotnes arhitektūrai. Viņa zīmējumi ir instrukcija un rekomendācija, kā strādāt ar proporcijām. Viņš ir atstājis savas domas un savu slāni vēsturē — tas ir vērtīgākais, ko arhitekts var sasniegt."
Laikmetīgās arhitektūras grands japānis Arata Isodzaki stāsta, ka jaunībā speciāli devies uz Venēciju, lai apskatītu Palladio projektēto Glābēja baznīcu: "Baznīcā es pavadīju vairākas stundas, vērojot, kā mainās gaisma un skaņa — un līdz ar to arī mans iekšējais stāvoklis. Tur es sajutu telpu un apjomu, kas ir cieši saistīti ar dvēseles pārdzīvojumiem. Tolaik es tikai mēģināju atrast pašu arhitektūras konceptu, jo es nezināju, kas tas ir. Bet Palladio to zināja! Viņš pieskārās pašai arhitektūras būtībai, viņš man iemācīja, kas tas vispār ir — arhitektūra."
Ievērojamais britu arhitekts Stērlinga balvas laureāts Deivids Čiperfīlds uzsver: "Palladio ir pieejams un saprotams, viņa arhitektūrā nav nekā nevajadzīga vai pompoza. Tā ir tīra, cilvēciska un vienkārša. Tā ir spilgtākā humānisma izpausme. Vēsture vienmēr ir interesantāka un emocionāli aizkustinošāka nevis eksotikas vai noslēpumainības dēļ, bet tādēļ, ka šī vēsture mums šķiet pazīstama, saistoša un saprotama. Tā mums ļauj labāk saprast, ko mēs kā sabiedrība darām un ko tas vispār nozīmē. Tas, ko darīja Palladio, bija sociāli pamatots, viņam bija liela sociālās atbildības izjūta. Ar saviem objektiem viņš necentās nevienu pārsteigt. Palladio kļuva veiksmīgs ne tikai tāpēc, ka bija talantīgs un interesants, bet tāpēc, ka viņš darīja tieši to, kas bija sabiedrībai nepieciešams. Viņš nav būvējis atraktīvus objektus vai celtnes — ikonas! Palladio būves pirmām kārtām pildīja sociālo funkciju."
D.Čiperfīlds uzskata, ka itāļu arhitekta mantojums ir īpaši aktuāls mūsdienu krīzes apstākļos, kad "klimats strauji mainās": pārmērīguma un milzīgas, viegli iegūtas naudas laikmets ir pagājis — arhitektiem atkal ir jāuzņemas lielāka sociālā atbildība.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.