Jau kopš 2000. gadu sākuma Jaunbergas figurālās kompozīcijas risinātas ciešā sasaistē ar itāļu glezniecības tradīcijām. Viens no mākslinieces visatpazīstamākajiem tēliem ir Venēcijas karnevāls un maskarāde – to iedzīvināt nevis no attāluma, bet ciešā tuvumā Jaunbergai ļāvušas saites ar Itālijas un tieši Venēcijas mākslas pasauli. Ilgus gadus mākslinieces mentors bija Enzo Rossi-Ròiss, venēciešu dzejnieks, publicists un kurators; kopīgā sadarbība nodrošināja ne tikai mākslinieces darbu tapšanu un izstādīšanu Itālijā, bet arī itāļu valodas apguvi. Tomēr karnevāliskajam sirreālismam Jaunbergas izpildījumā ir visai maz saistības ar klišejisko dolce vita dzīvesziņu, kas mūsdienās vēl arvien tiek saistīta ar visu itālisko.
Visa cilvēka dzīve ir laimes spēle, nemitīgas veiksmes rotaļas. Izpratne par Fortūnas untumiem rodas tikai tad, kad viņas rats sāk cilvēku strauji nest lejā. Tad konstatējam ka mums vai kādam citam nepalaimējas, turpretī, ja rats sāk nest mūs augšup, mēs aizmirstam par Fortūnu un panākumus piedēvējam tikai sev.
Jaunbergas jaundarbi, apvienoti ar retrospektīvu ieskatu mākslinieces jau zināmajā daiļradē, sola jaunu pavērsiena punktu maskarādē – venēciešu palaco vietā šoreiz uzmanība vērsta uz māju tepat Rīgas centrā, kurā, Fortūnas mainīgās rokas vadītai, sagadījies dzīvot pašai māksliniecei.
Izstāde stāsta par to, kā īsā laikā kāda Rīgas nama un tā iedzīvotāju dzīves, kas bezrūpīgi dzīvoja Stabu ielas citā stūra namā, pārvērtās par elli, atsedzot realitāti, ka viņiem nav palaimējies ar pāris kaimiņiem, kuri gadiem veidojuši namā savas kriminālās darbības, un nav palaimējies arī ar dažādām pašvaldības iestāžu amatpersonām, kas aiz pieklājības maskas izliekas neredzam vai nesaprotam situācijas, kuras tieši vai netieši ir radījusi viņu (bez)darbība. Pati māksliniece drāmas apsēsto māju nodēvējusi par «neizdevušās valsts mikromodeli, kurā ilgstoša nevēlēšanās iesaistīties nama pārvaldīšanas lietās iedzīvotājus pakāpeniski novedusi krāpnieku varā». Uzņemoties ambīciju salīdzināt divus Stabu ielas stūra namus, māksliniece pievērš uzmanību nelietības banālajai nezūdamībai pat šūnas līmenī – kad lielā cīņa par demokrātiju, izrādās, ir izcīnāma ikdienas solī nevis kādā pēdējā lielajā karā starp Gaismas un Tumsas spēkiem.