Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +2 °C
Daļēji apmācies
Trešdiena, 11. decembris
Valdis, Voldemārs, Valdemārs

Visi valdziņi savās vietās. Teātra ekspertu diskusijas par Spēlmaņu nakts rezultātiem turpinājums

Režisore Māra Ķimele: "Vienā teikumā sakot, izrādes palīdz mums izdzīvot"

Turpinām iepriekšējā KDi numurā aizsāktās Spēlmaņu nakts žūrijas pārstāvju – žūrijas priekšsēdētāja, teātra kritiķa un laikraksta Diena žurnālista Ata Rozentāla, režisores Māras Ķimeles un teātra kritiķes Ditas Jonītes – pārdomas un argumentus par savu laureātu izvēli.

Māra Ķimele. Man ir žēl, ka nav latviešu dramaturģijas nominācijas. Jā, vienu brīdi bija diezgan maz izrāžu, bet tagad ir pietiekami daudz.

Atis Rozentāls. Latviešu dramaturģijas nominācija bija tad, kad šo izrāžu bija maz un tās vajadzēja īpaši izcelt. Tagad latviešu dramaturgu darbi dominē. Tos vēl speciāli izdalīt nav nekādas nepieciešamības, tev nāktos tos pašus ķeksēt ārā un vēlreiz nominēt.

Māra Ķimele. Nujā.

Atis Rozentāls. Jāzeps un viņa brāļi, Pazudušais dēls, Latviešu raķetes. Kas mums vēl ir?

Māra Ķimele. Tēvs klusums.

Dita Jonīte. Vienreiz bija žūrijas ekstra balva Mārtiņa Eihes Nāves ēnā iestudējumam Valmieras teātrī par vīriešu ansambli kustībā.

Atis Rozentāls. Radio bija neliela vārdu pārmaiņa – kāpēc jūs nevarējāt iedot kādu speciālbalvu? Māra man lieciniece, ka Teātra darbinieku savienība mums neļāva. Mums elastība ir mazāka tāpēc, ka noteikumi ir pietiekami strikti. Šī būtiskā izšķiršanās – speciālbalvas un Grand Prix neesamība – rezultātus reizēm ietekmē tādā virzienā, kādā līdz tam pat nevarētu iedomāties. Atgriežoties pie Pazudušā dēla. Ne par velti jau kuro gadu (iesmejas) mēs dodam balvas komponistam Jēkabam Nīmanim par to, ka viņa mūzika nav tikai pašvērtība, bet tā arī veido izrādes formu.

Māra Ķimele. Jā, nevis no malas pielikta klāt.

Atis Rozentāls. Tā izaug no iekšpuses un uztur izrādes formu. Izrādes karkass lielā mērā ir balstīts uz Jēkaba Nīmaņa mūziku. Tāpēc mūs Pazudušais dēls tā aizrauj, ka šis skaniskais līmenis iedarbojas jau drusku uz zemapziņu. Diezgan pat paradoksāli. Tā jau nav nekāda bērnu luga, bet viņi visi dzīvo diezgan lustīgā ritmā. Taču sirdis lūst tik un tā, arī lustīgā ritmā. Tieši caur to tu saproti, ka dzīves dinamika ir tieši tāda. Tāpēc, ka tā ir bēdu luga, nav tā, ka visi staigā nokārtu degunu, knapi vilkdamies. Gluži otrādi – tas viss notiek tāpēc, ka dzīve mutuļo. Attiecības saduras, saduras, saduras un saduras, un mūzika to tikai eskalē uz priekšu. Pirmoreiz mēs redzam, lai arī ļoti teatrāli, tomēr organiski atrisinātu ainu, kurā Aža "satiekas" ar dēla rēgu. Tur gan Reinis Suhanovs parādās arī kā scenogrāfs.

Māra Ķimele. Jā, tas ir ļoti skaisti.

Atis Rozentāls. Mēs ieraugām traģēdiju it kā caur butaforiju. Pēkšņi ieraugām mērogu. Un tas uz mums iedarbojas. Elīna Vāne jau vispār ir brīnišķīga, bet šajā vietā man aizsitās elpa un es nodomāju – ā, var arī tā.

Māra Ķimele. Es vēl gribu piebilst par Roplainietes interpretāciju. Māra Mennika to ļoti precīzi izdara. Absolūta sievietes nevarība, viņa nospēlē pilnīgu bezgribas būtni, kas pakļaujas savam vīram un kalpo savam dēlam, un gala rezultātā posts ir visiem. Traktējuma ziņā šī ārkārtīgā pakļautība Roplainim ir kaut kas jauns. Man arī Inese Ramute bija ļoti sievišķīga un ārkārtīgi maiga, bet tāda pakļaušanās, manuprāt, ir jauna tēma. Krustiņu savukārt saskatīju mazliet citādi nekā Atis. Nevis tas, ka viņš neiederas zemniecībā, – jauns režisora skatījums man likās tas, ka viņš ir parasts lauku puisis, kurš ir iekritis tādā ķibelē, jo tas krogs ir tik pievilcīgs, tā meitene Matilde – arī tik pievelkoša. Tas viss ir tik vilinoši. Pusaudžu gados jaunieši masveidīgi iekrīt šajā vilkmē, jo tas viss šķiet tik superīgi un vilinoši. Spēļu elles, kurās ar galiem pazūd tūkstošiem Latvijas jauniešu. Milzīgais zemās vibrācijas spēks, kas nenobriedušā apziņā pamodina vilkmi, – jaunieši tam "saldumam" pielīp kā mušas pie mušpapīra.

"Māra Mennika to ļoti precīzi izdara. Absolūta sievietes nevarība, viņa nospēlē pilnīgu bezgribas būtni, kas pakļaujas savam vīram un kalpo savam dēlam, un galarezultātā posts ir visiem. Traktējuma ziņā šī ārkārtīgā pakļautība Roplainim ir kaut kas jauns," saka režisore Māra Ķimele. Attēlā – ar Aigara Vilima Mikus tēvu. Foto – Matīss Markovskis

Atis Rozentāls. Parasti aktrises spēlē – es jau tāda muļķe, bet mēs jau saprotam, ka viņa tā nedomā, bet šī Roplainiete tiešām tā domā. Tas ir satriecoši, kā Māra Mennika nospēlē bez jebkādas oderes, ka Roplainiete tiešām ir pieradusi, ka vīrs ir tas gudrais. Izrādē visas savstarpējās attiecības, arī mazās lomiņas ir burvīgi saaustas. Cik saprotu, arī mēģinājumu process ir bijis harmonisks, viņi nav strādājuši konkurēdami – ansamblis ir saaudzis kā adījums, kurā visi valdziņi ir vietās. Tas notiek Apaļajā zālē, mazā telpā, un skatītājs tajā pilnībā ieiet iekšā. Man ļoti patika arī Reiņa iepriekšējais Pazudušā dēla variants, bet te redzu, ka režisors ir nolēmis iet dziļumā. Nevis kopēt, bet mēģināt izdarīt vēl kaut kā savādāk. Tas ir brīnišķīgi.

Dita Jonīte. Reinis kaut kad nosmējās, ka šo izrādi varētu rādīt Rīgas cirkā, bet baidos, ka citā telpā pazaudētu gan aktieru tuvplānus, gan tos, kas sēž malā. Tā ir paralēlā izrāde, kā aktieri dzīvo līdzi kolēģiem ainās, kurās viņi paši nespēlē. Varētu rādīt arī cirkā, tikai jāizdomā, cik rindu var atļauties, lai nepazustu tuvplāns.

Vissirsnīgākos un atbalstošākos aplausus saņēma aktrises Māra Mennika un Nacionālā teātra aktrise Evija Krūze, kura par Mātes lomu izrādē Ugunsseja tika godalgota kā gada aktrise otrā plāna lomā. Viņu pārsteigums un prieks par tik ilgi gaidīto un sagaidīto profesionālo novērtējumu bija tik īsts. Vaicāšu vispirms Mārai kā režisorei – kāpēc labi aktieri, profesionāli un godprātīgi strādādami, nereti gadiem gaida savu lomu, kurā viņi var atklāt savu īsto potenciālu? Kam ir jāsakrīt, lai tā notiktu?

Māra Ķimele. Aktieru ir ļoti daudz. Ir enerģētiski spēcīgi aktieri un aktrises, kas var vilkt visu izrādi, un ir ļoti labi aktieri, kam galvenajās lomās jauda it kā nenostrādā, lai viņi varētu noturēt visu ansambli un izrādes enerģētisko kompozīciju. Un tad režisori automātiski ņem enerģētiski spēcīgos aktierus, lai gan turpat blakus varbūt ir tikpat labi aktieri, kuriem nav nemaz iespējas pamēģināt. No Valmieras laika varu teikt, ka vienmēr bija Ināra Ieviņa un Ligita Dēvica un vienmēr otrajā plānā palika Ausma Dūle un Rita Meirāne – aktrises, kuras šodienas paaudze nezina. Viņas nemaz nebija sliktākas, bet tajās pirmajās divās aktrisēs bija kaut kas tāds, ka režisori vienmēr ņēma viņas. Tagad mums lielākoties ir viesrežisori, un viņi automātisk paņem tās aktrises, kuras ir pirmajās rindās. Nemaz nemēģina riskēt, jo viesrežisors nevar atļauties riskēt. Ja viņš uztaisīs neizdevušos izrādi, viņu nākamreiz neaicinās. Protams, tad labāk ir ņemt drošus aktierus. Mums ir Ieva Segliņa, Ilze Ķuzule-Skrastiņa. Tas notiek automātiski, Dailes teātrī neviens neko citu nemaz nemeklē.

"Režisors Henrijs Arājs, saglabājot Evijas seksapīlu, ļauj viņai dabūt tādu raksturu, ka skaties un tev elpu sit ciet. Kā viņa iekrampējas ar zobiem un nagiem!" saka Atis Rozentāls. Attēlā – ar Igora Šelegovska Kurtu. Foto – Matīss Markovskis 

Kā jūs kā kritiķi redzat, cik lielā mērā režisori aktierus izvēlas aiz inerces, cik – piedomā un meklē aktieros slēpto potenciālu, ejot sarežģītāku un nedrošāku ceļu?

Atis Rozentāls. Ja teātrī ir mākslinieciskā vadība, tad to sabalsot būtu teātra mākslinieciskās vadības kompetence. Evijas Krūzes gadījums ir ļoti hrestomātisks. Gadu gadiem galvenokārt ir izmantots viņas seksapīls. To izmanto visur, kur vien var izmantot. Nezinu, vai Henrijs Arājs pats šo aktrisi izvēlējās Mātes lomai vai tā bija teātra izvēle, bet Evija atnāk pie pilnīgi jauna režisora, un viņam nav šī aizsprieduma, ka ir jāizmanto tikai šī viena viņas krāsa, un viņš pēkšņi ļauj aktrisei atklāties. Ugunsseja ir ārkārtīgi smags un sarežģīts materiāls. Tikpat labi vecāku pāri varēja nospēlēt tikai pieklājīgi, ja režisors koncentrētos tikai uz jauniešiem un vecākus mērķtiecīgi atstātu fonā. Arājs, saglabājot Evijas seksapīlu, ļauj viņai dabūt tādu raksturu, ka tu skaties un tev elpu sit ciet. Kā viņa iekrampējas ar zobiem un nagiem! Tas ir brīdis, kad tu saproti, ka šīs aktrises potenciāls nav izmantots, jo viņa visu laiku ir uzskatīta par komēdijas aktrisi, kas spēj valšķīgi defilēt pa skatuvi.

Māra Ķimele. Jā, viņa labi kustas.

Atis Rozentāls. Mums ir piemēri arī no Holivudas, kad skaista aktrise nolemj, ka viņa tagad būs citāda, kā Šarlīze Terona, un tad viņu pārtaisa par briesmoni, un viņa nospēlē lomu, par kuru dabū Oskaru (atsaucas uz filmu Monstrs – U. A.). Bet šajā izrādē vizualitāte jau nekur nav palikusi. Evija Krūze Mātes lomā joprojām ir skaista sieviete, bet viņa parāda tādu raksturu!... Es balsoju par Eviju Krūzi ar pilnu pārliecības spēku.

Māra Ķimele. Es arī.

Atis Rozentāls. Tajā brīdī, kad es ieraudzīju, jau teicu – te ir! Arī Ugunsseja, starp citu, ir izrāde, kuru nemaz tik daudzi skatītāji nav redzējuši. Tā notiek Aktieru zālē, un ej nu zini, cik bieži to rāda. Daļa droši vien baidās no satura, bet tā ir jāredz gan Evijas Krūzes dēļ, gan tāpēc, ka izrāde kopumā nav slikta.

Māra Ķimele. Tur ir laba scenogrāfija.

Atis Rozentāls. Jā, Adriāna Toma Kulpes scenogrāfiju mēs nominējām. Man par Eviju Krūzi bija ārkārtīgs prieks. Man ir tāda sajūta, ka aktieri, kas beidzot ir nominēti, sēžot zālē un izdzirdot savu vārdu, nespēj tam noticēt. Vienmēr ir sajūta, ka gan jau dabūs kāds cits. Bet tad, kad nosauc tavu vārdu, emocijas nāk ārā un viņi ir tik laimīgi. Arī Māra Mennika bija laimīga. Tas ir brīnišķīgi. Mēs jau neviens nedomājam tādās kategorijās – ā, Krūzei divas dienas pirms ceremonijas ir 50. dzimšanas diena – uzdāvināsim viņai balvu. Tas saslēdzas, tas ir, un tas notiek.

Māra Ķimele. Es to nemaz nezināju.

Dita Jonīte. Starp citu, ceremonijas ierakstā tajā brīdī, kad Evija Krūze saņēma balvu, rādīja Jaunā Rīgas teātra aktrisi Baibu Broku, un viņa par savu kursabiedreni bija neviltoti priecīga. Baiba arī pati bija nominēta. Evija vēl pasmējās: "Piedod, Baiba!" Tas bija ļoti īsti.

Tas bija saliedējošs brīdis, kad pilnībā attaisnojas apzīmējums, ka Spēlmaņu nakts ir cunftes svētki.

Māra Ķimele. Jā, priekā gan par Eviju, gan Māru.

Jūsu žūrijas kolēģe teātra kritiķe Anna Andersone Latvijas Avīzes rīkotajā kritiķu diskusijā pauž viedokli, ka, viņasprāt, Latvijas teātris dzīvo kā drošības saliņā un varētu būt drosmīgāks, pārāk maz tas skar šodienas sarežģītās izvēles. Vai jūs līdzdalāt šādu uzskatu?

Māra Ķimele. Nu kā tad neskar! Katra otrā izrāde skar, ieskaitot Pazudušo dēlu. Tik primitīvi domāt, ka mūsdienas skar tikai tad, ja liekam uz skatuves izrādes par aktuālajiem politiskajiem notikumiem, – tas taču ir vienkārši nožēlojami. Māksla jau tāpēc ir māksla, ka laba luga ir tā uzbūvēta, ka tā visos laikos runā tieši par šodienu. Un tāds ir Blaumanis, Šekspīrs un Rainis.

Atis Rozentāls. Atcerēsimies 90. gadu pašu sākumu, kad dzīve uz ielas un radio, un televīzijā bija daudz interesantāka par mākslu un cilvēki uz teātri negāja. Nevar jau dzīvi pa tiešo ielikt teātrī, tas nedarbojas. Lai gan ir viens gadījums, kad tas darbojas, – Nacionālā teātra nebūt ne izcilais, bet ļoti pieprasītais koncerts Nemaz nesmejies!, kurā pieprasījums pēc politiķu karikatūrām ir ļoti liels.

Māra Ķimele. Liels prieks, ka Maija Doveika dabūja skatītāju balvu.

Atis Rozentāls. Mūsu sietam viņa tomēr izkrita cauri, lai gan apspriedām, ka par Ilzes Auzeres lomu viņu varētu nominēt gada aktrisei otrā plāna lomā. Viņa to dara ārkārtīgi labi. Prasīt, lai visu laiku būtu tiešs kontakts un saskare ar mūsdienām... Māra jau arī ir taisījusi tādas izrādes, atceros, ka ir bijušas izrādes, kurās ieslēdz televizoru, un tur ir gājis tas, kas televīzijā tajā brīdī reāli iet. Tai ir jābūt režisora un ansambļa iekšējai izjūtai. Maigās varas gadījumā jutām, ka tā ir Matīsa Kažas un visa ansambļa pārliecība, ka par to ir jārunā.

Māra Ķimele. Turklāt šajā izrādē bija arī ārkārtīgi atzīstams mākslinieciskais līmenis, tas ir svarīgi. Ļoti bieži var iekrist tajā, ka esi sociāli aktuāls, bet mākslinieciski tas nesasniedz nekādu līmeni.

Atis Rozentāls. Arī ar Ukrainas atbalsīm ir jāpiesargās. To nevar darīt mehāniski – paņemsim jebkuru cilvēku no Ukrainas, un viņš uz skatuves pastāstīs savu stāstu.

Tur jau ir viens solis līdz konjunktūrai, pat ja nodomi tie cēlākie.

Atis Rozentāls. Jā, var iekrist zināmās lamatās. Arī šī gada riskantā Daugavpils teātra izrāde – bija labi gribēts, bet Ukrainas vēstniecība beigās izvirzīja bezmaz protestu. Ir ļoti jādomā, ko un kā mēs darām, lai tas tiešām nepārvērstos par konjunktūru, ka tikai tāpēc, ka tas ir aktuāli, mēs to stiepsim uz skatuves (atsaucas uz Alekseja Kuraļeha lugas Pamiers iestudējumu Māra Korsieša režijā – U. A.).

Dita Jonīte. Es iebildīšu. Nav jau tā, ka mūsu žūrijas kolēģes gaida, lai runātu par sociāli politisko aktualitāti. Vienkārši žēl, ka uz lielā izrāžu piedāvājuma fona ir maz izrāžu, kurās ļoti precīzi pieslēdzamies šim laikam, kā izrādē Maigā vara. Arī Marijas Linartes iestudētās Milžu cīņas ar savu patriotismu ļoti runā par šodienu. Brīnišķīga izrāde. Šīs izrādes ir mākslinieciski skaistas un daudzos līmeņos. Žēl tikai, ka tik maz.

"Maigās varas gadījumā jutām, ka tā ir Matīsa Kažas un visa ansambļa pārliecība, ka par to ir jārunā," – teātra kritiķis Atis Rozentāls. Attēlā – Marijas Luīzes Meļķes Tīna. Foto – Andrejs Strokins

Atis Rozentāls. Žēl, ka Milžu cīņas ir beigušās. Bet man ir prieks, ka Jānis Grūtups bija ceremonijā.

Vairākās laureātu pateicības runās ieskanējās doma, ka teātra pirmā jēga šobrīd ir būt mierinājumam. Ko vēl teātris dara? Mierina, urda?

Māra Ķimele. Visu kaut ko dara. Gan provocē – kā Melnais gulbis, gan ļauj dzīvot un saprast, ka tās vēl nav beigas (iesmejas). Gan dod entuziasmu un ticību – kā Latviešu raķetes. Tas ir ļoti svarīgi. Tā ir spēcīgi pozitīva izrāde. Ļoti atšķirīgi, bet, vienā teikumā sakot, izrādes palīdz mums izdzīvot.

Atis Rozentāls. Es domāju, ka skatītā ­ jam ir svarīgi vismaz aptuveni nojaust, ko viņš gaida un uz ko viņam būtu jāiet, lai to, ko viņš gaida, viņš sagaidītu. Ja negribi, lai tevi provocē, labāk ej uz kaut ko, kas tevi neprovocēs, lai nebūtu vilšanās. Mūs ­ dienās biļešu cenas ir ļoti augstas, tas tomēr ir jāpiemin. Uz labajām vietām Jaunajā Rīgas teātrī maksā 50 eiro.

Dita Jonīte. Uz Meža gulbjiem ar bērniem arī nevar aiziet.

Atis Rozentāls. Teātra atbildība ir saprast, ka skatītājs, ja viņš nav ļoti turīgs, nenāks divreiz nedēļā.

Šī ir atsevišķa nopietna tēma citai diskusijai. Paliksim šoreiz pie Spēlmaņu nakts laureātu izvēles pamatojuma. Raksturojiet, lūdzu, īsi gada aktiera izvēli.

Māra Ķimele. Aktieru sniegums vīriešu kategorijā bija tik augstvērtīgs! Šeit visu izšķīra aktiera maģija. Mārtiņš Kalita Latviešu raķetēs nav ne par kapeiku sliktāks. Ne par kapeiku sliktāks nav Artūra Skrastiņa Poncijs Pilāts Meistarā un Margaritā. Kasparam Znotiņam Melnajā gulbī ir tā maģija, ko grūti formulēt vārdos, lai gan pārējie bija ļoti labi. Gandrīz varētu ar aizvērtām acīm balsot, kur pirksts sarakstā iekritīs. Viņi visi ir ļoti teicami.

"Kasparam Znotiņam Melnajā gulbī ir tā maģija, ko grūti formulēt vārdos, lai gan visi nominētie aktieri bija ļoti teicami," uzskata režisore Māra Ķimele. Attēlā – ar Evelīnas Priedes Nastasju Fiļipovnu. Foto – Jānis Deinats 

Atis Rozentāls. Radio dabūju nedaudz "atšaudīties" par Volodomiru Gorislavecu (Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris saņēma balvu kā gada aktieris otrā plāna lomā par Birģermeistara lomu Indras Rogas iestudējumā Vecās dāmas vizīte – U. A.).

Māra Ķimele. Viņš ir ļoti labs.

Atis Rozentāls. Mums ir jāiemācās no ­ vērtēt, kāda ir izrādes estētika, kurā aktieris pilnīgi precīzi iekļaujas. Man saka – nu kā var salīdzināt tādu tehnisku lomu kā Gorislavecam ar to, ko Skrastiņš dara Meistarā un Margaritā?! Es, piemēram, skatījos, kā Volodomirs Gorislavecs šajā lomā domā. Tik ārkārtīgi groteskā un iz ­ kāpinātā lomā es pilnīgi redzu, kā viņam galvā griežas zobratiņi. Tu redzi absolūti precīzu psihofiziku un nonāc sajūsmā par to, ka aktieris tik ļoti precīzi pārraida visu lomas būtību neākstīdamies, bet tajā groteskā ļoti organiski iekļaudamies. Man ļoti gribējās to novērtēt. Stulbākais, ko kāds varētu pateikt, ka mēs viņam iedevām balvu tāpēc, ka viņš ir ukrainis.

Dita Jonīte, Māra Ķimele (vienā balsī). Es to nemaz nezināju. (Atis Rozentāls smejas.)

Dita Jonīte. Es burtiski visu 21. novembri – dienu pirms lemšanas – domāju, par kuru no pieciem nominantiem balsot kā par gada aktieri. Tas bija pats mokošākais. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Dinai Kveldei mūžībā aizejot

No teātra Dina Kvelde (21.12.1938–29.11.2024) atvadījās klusi un dienas laikā, varbūt mazliet līdzīgi tam, kā bija pagājis viss radošais mūžs – šķietami nepretenciozi, tā, it kā kamertoni dzīvei būt...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja