Aina Karele ir daļa arī no Liepājas Radio teātra ģimenes un vairākas sezonas piedalījusies radioizrāžu veidošanā. 2016. gadā viņa saņēmusi valsts apbalvojumu – Atzinības krustu, 2022. gadā uzņemta Latvijas Teātra zelta fondā.
Vairāk nekā 100 gadu senajā, pēc arhitekta Karla Eduarda Štrandmaņa projekta celtajā Liepājas teātrī katrs stūrītis smaržo pēc īsta teātra, un Aina Karele ir šīs vārdos netveramās burvības daļa. Kolēģu saukta par Ainīti.
Smiet, bet ne izsmiet
"Teātris ir visa mana dzīve," sarunājoties ar Nacionālā teātra jauno aktrisi Madaru Reijeri, ciklā Teātra garša teikusi Aina Karele. Pavadot kopā ar aktrisi vairākas stundas, top skaidrs, kādā intonācijā šis teikums ir jāuztver. Pilnīgi noteikti ne patētiskā vai eksaltētā, drīzāk burtiski konstatējošā, jo teātrī aktrise Aina Karele patiešām ir pavadījusi vairāk nekā 60 gadu. Liepājas teātrī Aina Karele sāka strādāt 1961./1962. gada sezonā tūlīt pēc Kultūras un izglītības darbinieku tehnikuma absolvēšanas.
Īsā brīdī Aina Karele ierauj savas vienkāršības, siltuma, atvērtības un dzīvelīguma laukā, piedāvā uzrunāt ar "tu". Pilnībā neizbrīna periodika.lv atrasts senāks raksts par to, kā pēc izrādes kāds saraudājies bērns vests nomierināties pie Princesītes ar mīļajām, gaiši zilajām acīm.
Izsaku apbrīnu par viņas darbīgumu – Aina Karele vada ekskursijas teātrī, uztur no Zigurda Akmentiņa pārņemto arhīvu un jau vairāk nekā 30 gadu dzied folkloras kopā Atštaukas, par kura izveidošanu jāpateicas Austrai Pumpurei. "Jā, bet vakarā ir pļukt," Aina Karele pieder pie pašironiskās smējēju paaudzes, kas prot veselīgi pasmieties i par sevi, i citiem. "Smiet, bet ne izsmiet," – tas ir viens no Ainas Kareles svarīgākajiem dzīves un mākslas principiem. "Podu un pigoru" pilnu aktrise atceras arī sadzīviski visai grūto viesizrāžu laiku savas aktrises karjeras pirmajos gados. Ceļošana pa Latvijas kultūras namiem tobrīd jau vairs nenozīmēja gluži kravas mašīnu un salmus, bet sava saliekamā gultiņa tomēr katram pašam bija jānopērk, pēc tam jāietūcī maisā un jāpieskata, lai kolēģi āzēdami neatlocītu kājas tā, ka atliek vien ar blīkšķi nogāzties. Un kur tad gulēja primadonnas? Tolaik dīvu būšana nozīmēja atrast ērtāko vietu gultiņai sporta zālē – atsmej Aina Karele.
Nu, ir tāda tīra meitenīte
Aktrise intervijai tukšajā teātrī izvēlas Šampanieša zāli. Sakustinot darbīgo mūžu un XX gadsimta vēsturi, stāsti aužas cits pēc cita – apraujas, pārklājas un atkal savijas vienā dzīves plūdumā. Kā vienmēr, ir tik žēl, ka vienā avīzes rakstā to visu nekādi nevar satilpināt.
Vaicāju aktrisei par pašu sākumu, kā vispār ienākusi prātā doma par teātri. "Es esmu no laukiem, dzimusi Purmsātu skolā. Mans tēvs bija skolas pārzinis, mēs mammai bijām trīs bērni – man ir brālis un māsa. Kādas mammai bija kleitas! Tēvs laikam veda no Liepājas. Un tad sākās karš. Man bija kādi divi gadi, kad ienāca vācieši. Mamma stāstīja – ienāk vācieši, pilna skolas zāle, un vācieši teikuši – ātrāk brauciet prom no šejienes, te būs baigās kaujas! Paps iejūdza zirgu, vienos ratos siens, medus, daži maizes kukuļi, pie ratiem piesēja govi, lai bērniem būtu piens, un muka tuvākajā mežā," – no kara laika pieredzes aktrise joprojām glabā kādreiz "glauno tepiķi", vienīgo dārgo mantu, kas bija ielikta līdzi ratos. "Lidmašīnas lido zemu, sprāgst bumbas, mēs tajā paklāja būdā ratos, vecāki iebēga grāvī, mūs atstāja ratos uz ceļa. Abi bija jauni, nesaprata, kā darīt," stāsta Aina Karele. Aktrise pieļauj, ka teātra gēns viņai varētu būt no tēva, kurš Cīravas pamatskolā ir vadījis kori, mammas atmiņās – iespējams, Skroderdienās Silmačos spēlējis žīdu. Pēc tam tēvs pārcelts uz Rāvas septiņgadīgo skolu. "Skola tagad ir likvidēta. Es nevaru par to runāt. Kļūstu traka, kad dzirdu par aizslēgtām skolām..." Aina Karele stāstījumā pārlec uz šodienas realitāti. "Mantas mums nebija nekādas. Iedeva vienu istabu un no internāta visiem iedeva piecas gultas," aktrise noslēdz konkrēto epizodi.
Bērnībā Ainai paticis dejot tauriņu deju, visādi lidinājusies un iztēlojusies savā nodabā pļavā, ejot pārsiet govi. "Mācēju pusšpagatu, es tur ņēmos, kaut kas manī bija," sava radošā gara tīstīšanos atceras aktrise. Paticis deklamēt dzejoļus. Kaut ko īpašu teātra virzienā sakustinājusi vidusskolas laikā redzētā Liepājas teātra izrāde Spītnieces savaldīšana ar Dzidru Ritenbergu. "Nevienam neko neteicu, bet kaut kas iekrita... Kad aktieri brauca prom un sakāpa mašīnā, mēs lūrējām aiz stūra," smejas Aina Karele. Sākusi lasīt sludinājumus par iespējām studēt teātra mākslu, iestājusies Kultūras darbinieku tehnikumā režijas fakultātē, kur pasniegta arī aktiermeistarība. Skolotāju iedrošinātai, tālāk jau ceļš vedis uz Ļeņingradas Teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūtu, ko Aina Karele absolvējusi 1966. gadā. Liela loma aktrises nonākšanā Liepājas teātrī bijusi arī kino un teātra zinātniecei Valentīnai Freimanei, kura 13 gadus dzīvoja Liepājā un pēc holokausta traumām atguva savu garīgo mugurkaulu. Freimane pētīja Liepājas teātri, draudzējās ar režisoru Nikolaju Mūrnieku, un avīzes redakcijā, kur Valentīna Freimane strādāja, jauniņajai Ainai Karelei bija jāierodas atrādīties. "Lietus vēl lija, es pārbijos..." atceras aktrise. "Kas viņai, skuķis atnācis." Viņas klātbūtnē klausulē Freimane Mūrniekam vērtējusi: "Nu, ir tāda gaiša, lielām acīm, liekas, tīra meitenīte." Nu labi, lai atnāk – labvēlīgi izlēmis Mūrnieks, lai gan konkurss bijis uz vīrieša vietu. "Kaut kādu fabulu norunāju, un man teica – viss, ņemam uz izmēģināšanu. Es biju tik naiva," stāsta Aina Karele. Pēc jaunā gada jau nonākusi štatā. Kroders 1962. gadā iestudējis Helmanes Lapsēnus un uzticējis jaunajai aktrisei maigo Aleksandras lomu. "Tā ir tā pati luga, kas tagad iet Jaunajā Rīgas teātrī. Noteikti gribēšu redzēt!" Aina Karele kā jau visa 80 plus paaudze ir spara un zinātkāres pilna.
Krodera lapiņas
Sadarbība ar Oļģertu Kroderu turpinājusies, un arī spilgtākās lomas tapušas tieši viņa izrādēs. "Krodera iestudējumos tapa dziļi dramatiskās lomas Katerina Ivanovna (Noziegums un sods, 1977) un Poļina (Kaija, 1987) – savu bērnu vai mīlestības dēļ spējīgas pazemoties, lūgt un diedelēt. Kroders palīdzēja deheroizēt šīs pasaules varenos un Šillera Marijā Stjuartē (1976) vai Šekspīra Ģertrūdē (Hamlets, 1984) atklāt gan zemus un egoistiskus motīvus, gan – izšķirošos brīžos – karalisku stāju un pašcieņu," saka teātra zinātniece Edīte Tišheizere.
Aiana Karele Katerinas lomā Fjodora Dostojevska Noziegumā un sodā (1977) režisora Oļģerta Krodera režijā. Foto no Liepājas teātra arhīva
Aina Karele atceras, ka mēģinājumi pie Krodera bijuši ļoti mierīgi, "viņš mācēja aktieri ievirzīt tā, ka es nemanīju, ka jau raudu vai kliedzu, ne par daudz, ne par maz". Kroders pēc pirmizrādes skatījies pilnībā visas izrādes. "Pat ja tu ģeniāli nospēlēji, viņš pēc tam uznāca augšā ar savām lapiņām un izrunāja uzlabojamo ar katru aktieri." Vienreiz gan, strādājot pie Krodera, Aina Karele sākusi raudāt. Tas noticis, ieraugot savas Poļinas tērpa skici. "Citi arī bija jocīgi, bet tāda mini nebija nevienam! Kroders, ieraudzījis, ka es kļūstu traka, turpat skicēs ar zīmuli uzšņāpa svārkus nedaudz garākus, bet arī tomēr virs ceļa." Mākslinieks iekliedzies – tās mana diplomdarba skices!
"Kroders mācēja aktieri ievirzīt tā, ka nemanīju, ka es jau raudu vai kliedzu, ne par daudz, ne par maz," saka Aina Karele. Attēlā – Poļinas lomā Oļģerta Krodera iestudējumā Kaija (1987) kopā ar Jāņa Dreiblata Dornu. Foto no Liepājas teātra arhīva
Laba sadarbība aktrisei veidojusies arī ar režisori Māru Ķimeli. "Viņa mācēja tamborēt. Kad tu nonāc meistara rokās, tas ir ideāli." Arī Ķimele esot skatījusies visas izrādes. "Atceros, reiz teicu – Māra, es nenospēlēšu izrādi, ja tu tur nebūsi!"
"Tomēr loma, kas visprecīzāk izsaka pašas aktrises personību, tapusi Valda Lūriņa iestudētajā aizrautīgajā Atmodas laika Šveikā (1986) – daiļā, par spīti karam un briesmām bezrūpīgā Vendlera kundze. To reibinošo dzīves prieku un temperamentu Aina nav pazaudējusi nekad un droši vien liek lietā arī tagad, vadot ekskursijas Liepājas teātrī un strādājot par tā arhīva – tātad vēstures – glabātāju," aktrises darbu raksturo Edīte Tišheizere.
Aktrise novērojusi, ka tagad teātrī ir citi laiki: "Aktieri atgrimējas, ielec mašīnā un prom ir. Mēs citreiz līdz vēlai naktij vēl spriedām par teātri. Šodienas aktieri vairāk ir sava laika noteicēji. Mums jau bija teātris – mājas, mājas – teātris un četras stundas pa vidu." Gaidot savu uznācienu izrādes sākumā un beigās, uzadīts ne viens vien džemperis. Vismīļākais teātrī Ainai Karelei ir Klaipēdas kurss: "Tie ir manējie!" Arī tāpēc, ka viņas laikā aktieri ļoti draudzējušies ar Klaipēdas teātri un viņai bijis "tāds pusromāns" ar vienu lietuviešu aktieri.
Neko labāku neizgudrosi
Arī Diena tiek pie ekskluzīvas, privātas ekskursijas gan pirms intervijas, gan pēc tam, kad Aina Karele vēl plašāk izrāda visu teātra saimniecību.
"Lolitiņa sēdēja šeit – pie izlietnes, es – šeit, kaut kad šeit sēdēja arī Astrīda [Kairiša], kaut kur sēdēja arī Jaunzeme Aina. Tagad ir ledusskapis, ir dīvāns! Kā mēs cīnījāmies ar priekšniekiem, ka mums vajag," atceras aktrise, parādot Lolitas Caukas dēlam fotogrāfam Kristapam Kalnam mammas jaunības laiku grimētavu.
"Tur, pašā galā, ir kostīmu noliktava, meitenēm viss ir tik kārtīgi salikts – visas brošiņas, sprādzītes. Šis ir rekvizītu galds – no Dieva puses, ja kaut kā trūkst! Te ir nauda, brilles... Tas ir nenormāli svarīgi – visi ūdeņi un citas lietas." Rekvizītu galdiņš atsauc atmiņā kādu gadījumu, ko Aina Karele piedzīvojusi kā pavisam jauna aktrise. Ārim Rozentālam neesot nolikta šalle, un viņš izmisumā uzklupis jaunajai aktrisei, lai ātrāk gādā rokā šalli! "Šalli! Kāds koridorā bija uzkabinājis mēteli un šalli, un es ātrumā paķēru to," – teātris nebūtu teātris, ja to gluži kā mālderzāles krāsu kultūrslāņi neveidotu teātra stāstiņi, kas laika gaitā zaudējuši savu pirmatnējo dramatismu un kļuvuši par vielu jokpilniem, sulīgiem nostāstiem.
Kāpņu starpstāvā aktrise izrāda simtgadīgu rekvizītu skapi. Amatnieku meistarība un praktiskā izdoma nodrošinājusi, ka skapi liepājnieki lieto joprojām, kā liecina uzraksts Tēvs klusums. Drēbes ir iekaramas visā garumā, apakšā – nodalījums apaviem. "Šis skapis šķiet pašsaprotama teātra sastāvdaļa. Neko labāku neizgudrosi, un šie skapji ir diezgan viegli," saka Aina Karele.
Pirms ceremonijas Ainai Karelei ir neliels satraukums kā pirms eksāmena – ātrāk tas būtu garām! "Jo tur, uz skatuves, es nebūšu ne Marija Stjuarte, ne bruņurupucis, ne maijvabole. Tur es esmu es. Kā tu savāksies? Tas nav vienkārši... Uz skatuves es domāju par tēlu, nevis par sevi."