Nav iespējams rakstīt par Jaunā Rīgas teātra izrādi Arkādija Alvja Hermaņa iestudējumā, neuzrakstot par iepriekšējo šīs Toma Stoparda lugas uzvedumu 1998. gadā turpat Jaunajā Rīgas teātrī arī Hermaņa režijā. Tāpat kā šodien, izrāde toreiz notika divos laikmetos – XIX gadsimta sākumā un mūsdienās, kad zinātnieki tai pašā Kroumu namā pēta pirms divsimt gadiem notikušo.
Nostalģija
Toreizējās Arkādijas vizuālo tēlu recenzijā trāpīgi raksturoja Undīne Adamaite: "Taciņas, pa kurām luga satiekas ar iestudējumu, iestudējums – ar skatītājiem, ir Andra Freiberga scenogrāfija. Galvenā no tām – papīrs. Gan sižeta līmenī, gan Freiberga tēlainībā tam ir divas galēji pretišķas nozīmes – amplitūdā no papirusa, antīkiem rokrakstiem līdz atkritumiem. Skatuvi norobežo un pārvērš garenā strēlē (istabā, klasē, mākslinieka darbnīcā, cellē, muzeja kambarī, laikmetīgas tehnikas veikala noliktavā) papīru imitējošs audekls. No tāda paša materiāla ir varoņu stilizētie XIX gadsimta kostīmi. Aristokrātu atvases. Ekrāns, molberts, projektors, dators – iepakoti. Kad pienāk brīdis, tiem noplēš papīru kā tikko no veikala atvestai mantai. Papīru vāliem samet turpat vienā stūrī." Šis materiāla trauslums ir zīme, ko atceros no 1998. gada Arkādijas, un tikpat trauslas, jūtīgas bija tēlu attiecības ar vārdos neizteiktu mīlestību, ar zemdegās gruzdošu kaisli.
Vēlreiz pieķerties Arkādijai kā septītajai pirmizrādei Jaunā Rīgas teātra atjaunotajā ēkā tā māksliniecisko vadītāju, bez šaubām, vedināja ne vien par XX gadsimta labāko lugu angļu valodā dēvētā Stoparda darba dramaturģiskā kvalitāte, bet arī – un varbūt pat pirmām kārtām – atmiņas par iepriekšējo iestudējumu. Tas integrēts jaunajā Arkādijā pavisam tieši – ne vien pieminēts programmiņā, bet arī eksponēts videoprojekcijās uz caurspīdīgā priekškara, tādējādi pievienojot diviem laikmetiem, kas atainoti izrādē, vēl trešo – lugas un izrādes tapšanas laiku. Šie Inetas Sipunovas apstrādātie video sēpijas tonī ar aktieriem, no kuriem daļa vairs nav starp mums, Baha harmoniskās mūzikas pavadījumā klāj pāri iestudējumam nostalģijas patinu un nevilšus piešķir arī pārējām izrādes norisēm surdinēti melanholisku toņkārtu, izņemot acīmredzami komiskus brīžus, kādu arī šodienas izrādē netrūkst. Par to parūpējas galvenokārt Jānis Skutelis neveiksmīgā dzejnieka un piekrāptā vīra Čeitera lomā un Ivars Krasts viņa drauga un pie viena sievas mīļākā kapteiņa Braisa lomā. Savu artavu komiskajām situācijām piemet Jevgēnija Isajeva nesatricināmi kā mūris tenkas pārstāstošais sulainis Dželabijs.
Laikmetu sajaukums
Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis nav centies par varītēm pārspēt savu skolotāju Andri Freibergu – viņš radījis pilnīgu citu telpu, kurā garu galdu un senlaicīgus krēslus ieskauj Frančesko Cukarelli gleznas Vēršu medības (1770–1779) koku lapotnes uz sienām. Tā ir aristokrātiskā Kroumu nama "lasāmā istaba" jeb telpa, kurā notiek mājskološana. Vienā no sienas rāmjiem mainās attēli – atkarībā no runātā tas var būt Bairona portrets vai angļu dārza skice, ko saimniecei prezentē Dāvida Pētersona izspūrušais, ar pārmaiņām un progresu apsēstais ainavu arhitekts Noukss.
Recenzents Arnis Kluinis Neatkarīgajā citē Mudīti Šneideri, kura 2000. gadā par Arkādiju rakstīja: "Piecstundu Arkādija ir atkal viena no augstprātībām... tērēt manu un citu vienīgo dzīvi, lēni un pamatīgi, bez elementāra ritma vai ritma maiņas, bez kulminācijas, kāpinājuma, sprieguma – eksponējot savas pašiem tik nozīmīgās personas un figūras." Šodienas Arkādija skatītāju izvingrināšanas un aktieru atpūtināšanas vārdā ir sadalīta četros, ne vairs divos cēlienos, un izrādes ilgumu daudz vieglāk paciešamu dara arī tas, ka, pirmkārt, katrs nākamais cēliens ir īsāks par iepriekšējo, otrkārt, tajos pieaug spriedze, temps, kādā mainās gadsimti – XIX gadsimta sākums pret mūsdienām. Ceturtajā cēlienā (tāpat kā 1998. gada Arkādijā) laikmeti sajaucas – mūsdienu zinātnieki pārģērbjas ampīra laika tērpos un darbojas līdzās XIX gadsimta sākuma tēliem.
Senā dziesma
"Vecajā" Arkādijā komisko grotesku pārstāvēja paša Alvja Hermaņa atveidotais Bairona pētnieks Bernards, jaunajā – Gunas Zariņas lēdija Krouma. Jāsaka, lēdijas Kroumas apraksts izrādē ir gandrīz vienīgā kritiskā piezīme Zanes Radzobes recenzijā žurnālā Ir, kam varu piekrist, jo arī man ir noslēpums, kāpēc Gunas Zariņas asprātīgais un reljefais aktierdarbs savā groteskajā pārspīlējumā, ko aktrise veido ar azartu un aizrautīgi, tik ļoti izkrīt no reālpsiholoģiskajām, it kā retušētajām pārējo aktieru intonācijām. Mans minējums, noklausoties Gunas Zariņas videoprezentāciju platformā Vimeo Ko nozīmē būt sievietei XVIII gadsimtā, ir, ka lēdija Krouma, salasījusies romantisko un sentimentālo literatūru, apzināti būvē šo eksaltēto tēlu līdzīgu grāmatu varonēm.
Toties nepavisam nepiekrītu Zanes Radzobes aprakstam, kurā par izrādes vājo vietu nosaukti Evelīnas Priedes un Toma Harjo aktierdarbi jauniņās Tomasīnas un viņas mājskolotāja Septimusa lomās. Gluži otrādi, abu aktieru maigums pret saviem varoņiem, pilnīgā iemiesošanās jauniešos, kas aiz ironijas slēpj savu iemīlēšanos (katrs gan citā objektā) un saviļņojošās dzīves radīto apjukumu, mani aizkustināja un uzrunāja. Evelīnai Priedei, iespējams, dzīvē daudz cietušās un pieredzējušās Nastasjas Fiļipovnas loma Melnajā gulbī nākusi par agru, taču jaunas meitenes ar sarežģītu raksturu, kā Širlija izrādē Lai Dievs stāvs tev klāt, tu, nabaga cietēj! un Tomasīna Arkādijā, aktrisei ir izdevušās.
Tomasīnas prototips, kā atklāj ne vien Vikipēdija, bet arī aktiera Viļa Daudziņa Vimeo atrodamā prezentācija (viena no deviņām JRT aktieru sagatavotajām par visdažādākajām Arkādijas tēmām), ir Bairona meita Ada Lavleisa, un šī prezentācija atklāj arī to, ka jaunas meitenes un sievietes Anglijā un Francijā atsevišķos gadījumos varēja attīstīt eksaktās zinātnes, izglītoties tajās un veikt nozīmīgus atklājumus. Toma Stoparda versijā tos 13–17 gadu vecumā veic arī Tomasīna, un Evelīna Priede, manuprāt, nepārspīlēti un lakoniski, bet ietilpīgi atveido meitenes sākotnējo bērnišķību apvienojumā ar pašas nenovērtēto aso prātu un neapturamo vilkmi pēc zināšanām. Viņa delikāti iezīmē Tomasīnas mostošās jūtas pret Toma Harjo Septimusu. Savukārt Toms Harjo savu varoni zīmē kā rezignētu, ironisku, pat cinisku, spējīgu uz dzēlībām, izteiktām tikpat rezignētā tonī kā karnālā apskāviena vai matemātiskas formulas skaidrojums Tomasīnai. Vienlaikus šis Septimuss, kurš tik asredzīgi saskata Jāņa Skuteļa nu ļoti smieklīgā dzejnieka, vēlāk botāniķa Čeitera vārsmu antipoētisko dabu, ir iemīlējies eksaltētajā lēdijā Kroumā. Tomasīnas un Septimusa dialogi ir tik intensīvi piepildīti ar dažādām matemātiskām problēmām un Visuma uzbūves apcerēm, ka, tiem sekojot, galva sāk kūpēt.
Bairona noslēpumi
Otru darbības līniju iezīmē mūsdienu zinātnieki, kuri vēlas izpētīt XIX gadsimta noslēpumus, ko slēpj Kroumu nama arhīvi. Viens no tiem ir Ritvara Logina atveidotais ratiņkrēslā ieslodzītais tagadējo nama saimnieku dēls Valentīns Kaverlijs, kurš pēta zosu skaita matemātiskās svārstības apkaimē un klusi ilgojas pēc šerpās un ļoti pievilcīgās rudmates – Kristīnes Krūzes literatūrzinātnieces Hannas Džārvisas – uzmanības. Kaverlijs ir Kroumu dzimtas mantinieks, bet viņa māsa – Agates Kristas blondā naivā Hloja – ieskatās nekaunīgajā un pašpārliecinātajā Viļa Daudziņa baironistā Bernardā Naitingeilā, kuru pirms 26 gadiem atveidoja pats režisors. Tieši Bernarda teorija par Bairona un Čeitera attiecībām, par kuras aplamību skatītājs jau zina, jo ir redzējis notiekošo 1810. gadā pats savām acīm, savērpj mūsdienu intrigu aizraujošos līkločos, kuros sapinas arī Hannas un Bernarda privātās attiecības. Ir vēl kāds noslēpums, bet nespoilerēšu. Nevar neminēt arī mīklaini klusējošo Kaverliju jaunāko brāli Gasu, kuru, tāpat kā viņa priekšteci pirms divsimt gadiem Ogastesu, atveido pusaudzis – Jāzeps Hermanis.
Jā, Alvis Hermanis arī šajā izrādē neeksperimentē ar aktieriem dotajiem uzdevumiem, bet caur skaidri apjēgtiem, izanalizētiem aktierdarbiem iemieso ideju par domājošo, meklējošo, izzināt gribošo cilvēku kā vienīgo jēdzīgo progresa un cilvēces attīstības vektoru. Man šķiet, ka raudzīties šīs idejas realizācijā ir aizraujoši.
ARKĀDIJA
JRT Lielajā zālē 27.XII plkst. 18, 28., 29.XII plkst. 17, 21., 22., 24.I plkst. 18, 25., 26.I plkst. 16
Biļetes pārdotas