Visu šajā pasaulē var izskaidrot vismaz divās versijās. Piemēram, kurš gan pateiks, vai režisors Alvis Hermanis pagājušajā trešdienā, 29. oktobrī, pēc dalības raidījumā Kas notiek Latvijā? atbrauca uz Jauno Rīgas teātri paklanīties kopā ar aktieriem tāpēc, ka ciena JRT publiku (tā nebūt nebija pirmizrāde), vai arī nolēmis maksimāli stiprināt savu pozitīvo tēlu mākslā, iesaistoties politiskajā dienaskārtībā. Un kurš atbildēs, vai jaunās izrādes formas izvēle tiešām ir programmiņā deklarētā mērķtiecīgā vēlme "uztaisīt pamatīgu teātra iestudējumu, kura centrā ir tikai aktieris uz plikas skatuves", vai arī režisora nespēja – vai nevēlēšanās – izdomāt citu, sarežģītāku Joahima Meierhofa romāna lasījuma formu.
Pie dažādu stāstu formas pieradinātā JRT publika labprāt uztver četrarpus stundas garo izrādi Kritiens augšup kā kārtējo – šoreiz gan ne latviešu – stāstu versiju, kurā šķietami arī neko citu nevajag. Taču šāda veida izrādē tomēr vajag precīzu, režisora veidotu struktūru, kas šajā gadījumā ir izpalikusi, izņemot Kristīnes Krūzes iznācienu, kas savukārt mulsina ar atšķirīgu vēstījuma veidu.
Kurš stāstā ir galvenais
Izrādes pamatā ir Gundara Āboliņa tulkotais aktiera un rakstnieka Joahima Meierhofa romāns Var krist arī augšup, kas grāmatas formātā latviski vēl nav izdots. Toties joprojām gana populārs ir cits Meierhofa prozas darbs Gundara Āboliņa tulkojumā – 2024. gadā izdotais romāns Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa, kura centrā ir topoša aktiera attiecības ar vecvecākiem. JRT iestudētajā romānā stāstītājs ir jau pieredzējis, insultu pārcietis aktieris, kurš vairāk garīgas nekā fiziskas rehabilitācijas nolūkā nolemj padzīvot pie mātes. Teātris publiskajā komunikācijā izrādes tematiku koncentrē uz māti, savukārt izrādē fokuss tomēr izplūst, jo, tekstu atlasot, Alvis Hermanis atstājis gana daudz atgadījumu, kuri saistās ar aktiera profesiju, kā arī stāstītāja pieredzējumiem, kas ietekmē viņa skatījumu uz tālākajiem notikumiem. Tādējādi mātes tēls, lai kā tas tiktu uzsvērts ar Mārtiņa Grauda fotogrāfijām, kurās redzamas dažādas seniores, tomēr nav izrādes centrā visu laiku. Fotogrāfiju izvēle un pieskaņošana konkrētiem tekstu fragmentiem arī šķiet neviennozīmīga – dažbrīd šķiet, ka ar sieviešu portretiem izrādes autori cenšas ilustrēt saturu, tekstam par jūru pieskaņojot attēlus ar kundzēm uz jūras fona, taču citos brīžos, kad runa ir, piemēram, par govs dzemdībām negaisa laikā, šādu attēla un teksta paralēļu saprotamā kārtā nav.
Neatkarīgi no tā, vai uztveram Meierhofa romānu kā tīri autobiogrāfisku vai arī pieļaujam, ka daļu notikumu paspilgtinājusi autora iztēle, tekstam piemīt klātbūtnes efekts. Tas ir brīžiem visai atklāts un stāstītājam nekomplimentārs vēstījums par galvenā varoņa mentālo veselību – to ilustrē ainas ar šķietami nozagtu koferi, kā arī dramatiski nospriegota epizode, kurā rakstnieks nespēj nolasīt savu stāstu, un to viņa vietā izdara māte. Vairākas epizodes šķiet neobligātas, ņemot vērā izrādes kopējo iespaidīgo hronometrāžu. Piemēram, bez stāsta par aktieri, kurš savu māju iekārtojis no vecām teātra dekorācijām, mierīgi varētu iztikt, taču ir saprotams, ka konkrētā sižeta garšīgums mudinājis to atstāt. Arī visai garā un dzēlīgi ironiskā aina ar autora debiju Džungļu grāmatā Ulmas teātrī faktiski konkrētajai izrādei nav obligāta, bet atkal jau – nav bijis spēka atteikties no interesanta materiāla.
Kā trāpīgi recenzijā portālam Kroders.lv konstatējusi Valda Čakare, "māte izrādē tēlojas kā pārdabiskām spējām apveltīta būtne, kas nodrošina pasaules nepārtraukto ritējumu un dzīvības turpinājumu". Tas sasaucas ar režisora rakstīto, ka viņš domājis par metaforisko Kosmisko Māti. Un tomēr stāsts primāri ir par dēlu, un arī tad, kad stiprā un pārgalvīgā māte pēkšņi kļūst trausla un maiga, atradusi par sevi trīs gadus jaunāku (tātad 83 gadus vecu) kavalieri, šim faktam piejaucas dēla attieksme, kas svārstās starp prieku, zināmu uzjautrinājumu un tomēr arī greizsirdību. Māte ir tieši tik brīva, kāds dēls neuzdrīkstas būt. Bet, iespējams, viņš tāds neuzdrīkstas būt tieši pagātnes pieredzes dēļ, ko ilustrē viņa uzrakstītais stāsts Māte ir prom, kas iekļaujas izrādē.
Beznosacījuma mīlestība
Alvja Hermaņa izvēlētā izrādes forma ir demonstratīvi vienkārša, un viņš šo izvēli publiskajā telpā pretstatījis poļu režisora Lukaša Tvarkovska hiperdārgajam Orākulam Dailes teātrī. JRT jaunajā izrādē priekškars neatveras, proscēnijā iznāk lielākoties divi aktieri ikdienas apģērbā un, brīvi mainoties lomām, interpretē romāna tekstu. Izrādes panākumus nodrošina divi faktori: pirmkārt, teksts ir asprātīgs un brīžiem aizkustinošs, otrkārt – tā stāstīšanā ir iesaistīti četri trupas meistarīgākie un arī populārākie aktieri, kā arī vēl trīs, kuriem teksta, šķiet, ticis mazāk un pret kuriem skatītāji, iespējams, neizjūt tik lielu pielūgsmi, taču arī viņi cenšas turēties uz kopējā viļņa. Andris Keišs, Gundars Āboliņš, Kaspars Znotiņš un Vilis Daudziņš principā varētu runāt jebko, un viņus nēsātu uz rokām, bet Jānim Skutelim, Ritvaram Loginam un Gerdam Lapoškam uzslava pienākas par atdevīgo līdzdalību izrādes tapšanā. Taču jāapzinās, ka šī atkal ir izrāde, kurā aktieri, īpaši četri minētie, ļoti komfortabli izmanto sev ērtus paņēmienus publikas savaldzināšanai, vienīgā piepūle ir bijusi vajadzīga, lai iemācītos tekstu. Režisors nav vēlējies atgādināt, ka arī viņš ir bijis klāt mēģinājumu procesā, tāpēc izrādē gandrīz nav nekādu inscenējuma elementu un rekvizītu (dzīvnieku austiņas stāstā par Ulmu gan ir izmantotas). Vieglas un sirsnīgas ironijas apdvests ir dēla skatījums uz māti neatkarīgi no tā, kurš aktieris kurā brīdī iejūtas viņas lomā. Dramatisku kāpinājumu nav daudz, un tie ir risināti atšķirīgā manierē.
Jāņa Skuteļa monologs par galvenā varoņa pieredzētajām govs dzemdībām ir kā stāstnieka atklāsmes brīdis, pozitīvs emocionāls satricinājums, kas atrašanos negaisā no slapja un drusku bailīga piedzīvojuma vērš dzīvības turpināšanās mistērijā, kas vērotājam izraisa teju svinīgu sajūsmu. Tomēr aktieris vēstījuma pasniegšanas veidā neko daudz nemaina, tas ir kārtējais stāsts, tikai vairāk nospriegots.
Citādi ir ar Kristīnes Krūzes iznācienu trešajā cēlienā, kad viņa atveido (un reizē neatveido) māti, kas izglābj dēla pasākumu grāmatnīcā, nolasīdama viņa stāstu sanākušajai publikai. Aktrise diezgan drīz no lasījuma pāriet uz eksaltētu, izkāpinātu vēstījumu ne vairs mātes, bet dēla vārdā. Tam nav pašironiskas "oderes ", un tajā dominē dramatisms, bet izvēlētā patosa līmeņa dēļ šis ir vienīgais brīdis izrādē, kad pazūd vēlme dzīvot līdzi stāstam, kam pēc ieceres būtu jākļūst par atslēgu dēla un mātes attiecību vēsturei. Vai tā ir režisora izvēle vai aktrises piedāvājums, zina viņi paši, un idejas līmenī šāda spēja intonācijas maiņa varētu kalpot par labu kontrapunktu, taču tas nekur neaizved – pēc šī emocionālā negaisa viss atgriežas omulīgās sliedēs. Kristīnes Krūzes monologa laikā mainās arī izmantotie attēli, kuros sieviešu portretu vietā parādās jūras bangas, taču tās izskatās tik estetizēti piefrizētas, it kā būtu mākslīgā intelekta ģenerētas, tāpēc skatītājā izraisa drīzāk jautājumus nekā līdzpārdzīvojumu.
Ja Alvis Hermanis gribēja pierādīt, ka izrādi var izveidot no pavisam nedaudzām, toties izcili kvalitatīvām sastāvdaļām, tas zināmā mērā viņam ir izdevies. Taču žēl, ka šīm sastāvdaļām pēc labākās sirdsapziņas nav iespējams pievienot režisoru pašu. Vēlme izdomāt ko jaunu Alvim Hermanim, protams, bija raksturīga tikai pirmajos, radoši pārsteidzošajos darbības gados, un šķietami vajadzētu samierināties, ka šis laiks ir neatgriezeniski pagājis. Taču būtu jauki, ja, redzot minimāli organizētās mizanscēnas, nerastos sajūta, ka režisora haotiski brāzmainās ambīcijas reformēt politisko sistēmu Latvijā ir saistītas ar to, ka teātrī viņam vienkārši ir kļuvis neinteresanti.
Kritiens augšup
JRT Lielajā zālē
Biļetes pārdotas 19.XI–21.XII