Katrai paaudzei savus Meža gulbjus – tā varētu skanēt Dailes teātra iestudējuma sauklis, jo šis Māras Zālītes un Raimonda Paula mūzikls pirmizrādē 2024. gada novembra beigās piedzīvoja savu trešo iznācienu uz Lielās zāles skatuves.
Mazliet vēstures
Māras Zālītes iemīļotākās bērnības pasakas – Hansa Kristiana Andersena Meža gulbju – librets vēsta par princesi Elīzu un viņas vienpadsmit brāļiem – jauniem prinčiem, kuri reiz zaudējuši māti un kuru harmonisko dzīvi pilī pārcērt Jaunās ķēniņienes ierašanās. Ķēniņa jaunā sieva izrādās burve, kura vairāk par visu necieš cilvēkos labo un tīro, tāpēc viņa pārvērš Elīzas brāļus par gulbjiem, bet pašu Elīzu, noķēpājot līdz nepazīšanai, tā ka pašas tēvs viņu neatpazīst, padzen no pils. Elīza satiek brāļus un uzzina, ka, lai lauztu pamātes lāstu, kas tiem par cilvēkiem ļauj pārvērsties vien naktīs, viņai klusējot, nesakot ne vārda, jāuzpin vienpadsmit nātru krekli. Šādu – klusējošu, nobrāztām, tulznainām rokām mežā pinam kreklus – viņu atrod un iemīl Jaunais ķēniņš.
Pirmais iestudējums Arņa Ozola režijā 1995. gadā slavas virsotnē uznesa Jaunākā brāļa lomas iemiesotāju Artūru Skrastiņu. Elīzu dziedāja gaišā, liriskā soprāna īpašniece Laine Ligere, dublējoties ar aktrisi Andru Bisenieci, ļaunās pamātes lomā biedēja un valdzināja Katrīne Pasternaka, šajā lomā pamīšus darbojoties ar Leonardu Ķesteri-Kļaviņu. Neaizmirstama bija pamātes gvarde: Ērce – Jānis Paukštello, Blakts – Harijs Spanovskis, Ods – Andris Morkāns, Uts – Gundars Āboliņš.
Pēc desmit gadiem, 2005. gadā, Stāmerienas Dailes teātra festivālā notika jauns, režisoru Valda Liepiņa un Rēzijas Kalniņas veidots Meža gulbju uzvedums, kas pēc tam vairākus gadus dzīvoja uz teātra skatuves. Iepriekšējā uzveduma grupu papildināja Elīza – Ieva Pļavniece, mazliet puiciska un nepieradināta – un Jaunais ķēniņš – Artis Robežnieks. Jaunākā brāļa lomā joprojām kā svecīte staroja Artūrs Skrastiņš. Šis iestudējums bija skaudrāks, lakoniskāks (arī tāpēc, ka sākotnēji veidots brīvdabas skatuvei) un laikmetīgāks, darbība no pasaku vides tika pārcelta uz mūsdienām.
Butaforiskā telpa
Līdzīga pieeja ir arī tikko tapušā Meža gulbju iestudējuma režisoram Klāvam Mellim un kustību režisoram Rūdolfam Gediņam, kuri ne reizi vien ir sastrādājušies gan teātra apvienībā Kvadrifrons, gan citviet, arī Dailes teātrī izrādē Esiet sveicinātas, skumjas. Jaunie Meža gulbji skan jauneklīgi un šodienīgi tik ļoti, ka dažbrīd savos piecdesmit jūtos mazliet atpalikusi no ātrvilciena, kurā mani vizina izrādes veidotāji. Lielākoties šī sajūta man saistās ar radošās apvienības Grāfienes dekorācijām un skatuvi. Scenogrāfiju un tērpus ir veidojušas šā kolektīva mākslinieces Marianna Lapiņa, Ildze Jurkovska un Justīne Jasjukeviča. Grāfienes līdz šim vairāk darbojušās pasākumos un festivālos, piemēram, pagājušajā Homo Novus viņas atstāja skaistus un viedus uzrakstus dažādās festivāla vietās. Pērn Grāfienes kopā ar kuratori Gundegu Laiviņu piedalījās Prāgas scenogrāfijas kvadriennālē, kurā atklāja savu uzskatu par scenogrāfiju nevis kā konstantu, pabeigtu izrādes vai telpas noformējumu, bet procesu, kas līdzīgi pašai izrādei nekad īsti nenoslēdzas: viņas ceļoja mašīnā, piestājot dažādās vietās un satiekot dažādu kopienu pārstāvjus, un katrā vietā improvizēja savu vides iekārtojumu.
Dailes teātra Meža gulbjos scenogrāfes (šoreiz trio, nevis kvartets, jo Dace Ignatova izrādē nepiedalās) iekārtojušas kičīgu, acīmredzami butaforisku telpu. Pirmā cēliena sākumā tā ir skatuve skatuvē, ko ierāmē milzu bleķa gulbji un kas iezīmē tādu kā virtuves telpu, kurā jaunieši sapulcējušies pasvinēt Elīzas dzimšanas dienu. Kad brāļi, jau pārvērtušies par gulbjiem, nes Elīzu pāri jūrai, viņiem jāpiestāj uz uzsvērti, nepārprotami butaforiskas klints, pa kuru kāpelēt gan Elīzai, gan brāļiem, gan policistu kostīmos tērptajām kaijām ir acīmredzami grūti. Otrā cēliena mežs ar mākslīgajiem kociņiem uz riteņiem gan atbilst procesuālās scenogrāfijas konceptam, bet ir tik uzkrītoši butaforisks un – lai man piedod Grāfienes – bezgaumīgs, ka neziņā par šādas ieceres mērķi liek paraustīt plecus.
Situāciju glābj Reiņa Zaltes niansētā gaismu partitūra. Par to, ka šāds skatuves iekārtojums nav brāķis, bet mērķis, liecina triju mākslinieču taujātais izrādes programmā: "Kā šādā butaforā un teatrālā pasaulē atrast un nezaudēt sirsnību?" Lai arī atbildēt uz šo jautājumu man izrādē neizdodas, piebildīšu, ka Grāfieņu veidotos – arī kičīgos, ar atsaucēm uz dažādiem seriāliem un aktuālām modes tendencēm – tērpus man bija daudz vieglāk pieņemt, izņemot puķaino zīda kreklu Ginta Andžāna Jaunajam ķēniņam. Asprātīga šķiet arī ideja pārvērstos gulbjus atveidot, iesēdinot brāļus tādos kā bērnu kvadriciklos, kas apdarināti ar gulbju kakliem, galvām un spārniem.
Izcilības
Šie – trešie – Meža gulbji ir muzikāli izcilākie. Mūzikls ir izteikts ansambļa darbs, lielā mērā pateicoties izrādes muzikālajam vadītājam Jurim Vaivodam, kuram talkā nākušas vokālās konsultantes Una Stade, Ilze Dzenīte un Annija Putniņa. Svarīgi, ka izrādē skan dzīvā mūzika – spēlē Matīss Žilinskis, Miķelis Dzenuška, Svens Vilsons, Beāte Meirāne un Pēteris Žīle. Izrādes muzikālais un aktieriskais karkass ir Dailes teātra 10. studijas audzēkņi, kuri pašlaik ir vien otrajā kursā, tātad divdesmitgadnieki. Tas atsauc atmiņā citu Raimonda Paula mūziklu Zaļā jumprava, kurā 2000. gadā darbojās Dailes 8. studijas audzēkņi (Ievas Pļavnieces, Laura Dzelzīša, Laura Subatnieka, Ginta Grāveļa, Maijas Doveikas u. c. kurss). Taču šodienas studentiem pamatā ir vairāk nekā desmit gadu ilga muzikālā izglītība kādā no profesionālajām mūzikas skolām, lielākoties Rīgas Doma kora skolā, viņi ir studējuši gan mūziklu, gan akadēmiskā vokāla nodaļā. Otro gadu topošie aktieri mācās pie izcilā pedagoga režisora Pētera Krilova un jau ieguvuši spējas translēt pārdzīvojumu uz skatuves, lai arī dažbrīd uz lielās skatuves šis pārdzīvojums šķiet pārāk surdinēts. Taču pats galvenais – viņi brīnišķīgi dzied.
Studentes kopā ar Dailes teātra aktrisēm Martu Lovisu Jančevsku un Katrīnu Grigu ir gan rozā baleta pačkās tērpušās Elīzas draudzenes Rozes, gan policistu uniformās asi knābjošās kaijas, gan kičīgos un modernos leoparda kostīmiņos ietērptās Jaunā ķēniņa galma dāmas. Studenti līdz ar Dailes teātra aktieriem Meinardu Liepiņu, Niklāvu Kurpnieku, Tomu Veličko un Kārli Arnoldu Avotu ir Elīzas brāļu lomās. Īpaši izceļams ir triju 10. studijas audzēkņu darbs. Tā ir emocionālā, dziļā Katrīna Altenburga Elīzas lomā (šajā tēlā vēl neesmu redzējusi Agati Grīnhofu), kurai var novēlēt attīstīt spēju savu emocionālo pasauli darīt vairāk redzamu (īpaši Lielajā zālē), kā arī no X faktora pazīstamā Eduarda Rediko Jaunākais brālis – trausls jauneklis ar brillēm un plašu balsi, kura dziedājumi Glābiet māsu! un Vecais zābaciņš uzdzen skudriņas (šajā lomā vēl jānoskatās Domenika Slišāna darbs). Un vēl ir jāmin Gerdas Igaunes cēlā, noslēpumainā Jūras balss, kura atklāj Elīzai, kā lauzt brāļu lāstu, un kura pēc temperamenta un aktieriskās stājas atgādina kādreizējo Dailes teātra zvaigzni Anitu Grūbi.
Izrādes pozitīvie tēli ir liriski un maigi, bet uz viņu fona kā košas, skaļas zīmes izceļas divas nešpetnas varones. Ērikas Eglijas-Grāveles lieliskais vokāls un līdz pēdējai skatītāju rindai ķerošā enerģētika garā, kuplā, melni strīpainā kleitā tērptās ļaunās pamātes lomā saceļ spalviņas uz rokām un liek aizdomāties, vai tiešām pasaulē ir rodams tik absolūts ļaunums. Viņas skatiena prožektorā burtiski saplok Daiņa Gaideļa lādzīgais Ķēniņš, kurš, pat atpazīstot meitu, noliedz to – tik ļoti viņam bail no jaunās sievas. Jaunajai ķēniņienei palīdz četri miesnieku priekšautos ietērpti ļauno plānu realizētāji – Arta Robežnieka Blakts, Ginta Grāveļa Ods, Alda Siliņa Uts un Imanta Strada Ērce –, kuri katrs ir atraduši kādu sava personāža īpatnību. Otrā varone, kuras ļaunu vēstošais, jaudīgais temperaments slaidajā, leopardrakstā ietērptajā augumā puto kā indes kauss, ir Katrīnas Grigas Jaunā ķēniņa Ministre. Viņas naidam pret ķēniņa iemīlēto Elīzu ir sievišķīgi saprotams iemesls – viņa pati ir līdz ausīm iemīlējusies savā priekšniekā.
Ērikas Eglijas-Grāveles Jaunā ķēniņiene (centrā) ir absolūts, suģestējošs, fascinējošs ļaunums. No viena viņas skatiena ļimst Daiņa Gaideļa lādzīgais Ķēniņš. Foto – Marko Rass
Meža gulbji sagādāja man muzikāli un aktieriski pārsteidzošus un skaistus brīžus. Tomēr vismīklainākās ir jaunās mūzikla beigas: no vienas puses, tās ir ļoti skumjas, no otras – mazliet nesaprotamas, jo Elīza nepamana, ka kreklu pietiek tikai desmit brāļiem. Vai tas būtu mājiens par upuriem, bez kuriem neiztiek šodienas realitāte?
MEŽA GULBJI
Dailes teātra Lielajā zālē 20.XII plkst. 19, 22.XII plkst. 15, 27.XII plkst. 19, 28.XII plkst. 18, 29.XII plkst. 13 un 18
Biļetes pārdotas