Kritiķis kā teātra procesu stimulējošs domubiedrs – tas, man liekas, ļoti raksturo Normundu – saka Normunda Naumaņa biedrības vadītāja Sarmīte Ēlerte. Izveidota grāmata Kultūrnieze II, kurā lasāmi teātra un kino kritiķa Normunda Naumaņa (1962–2014) raksti, kas tapuši no 2008. līdz 2014. gadam; laikrakstā Diena publicētās slejas un recenzijas, divi teksti ņemti no žurnāla Teātra Vēstnesis.
Kultūrniezē II vēlreiz publicēti arī Normundam Naumanim tuvu cilvēku atvadvārdi.
Normunds Naumanis. Kultūrnieze II. 2008–2014. Izdevniecība Dienas Grāmata. 2024. 304 lpp
Režisoram Alvim Hermanim ir izdevies nosaukt viņa neikdienišķā talanta mīklu vārdā: "Kā zināms, jebkuras esamības priekšnoteikums ir kāds, kas to visu skatās un vēro. Naumanis bija ģeniāls šai ziņā. Šis vērošanas orgāns viņā dzīvoja kā pārkairināts lentenis, kurš atradās pastāvīgā badā. (..) Naumaņa attiecības ar latviešu valodu bija izteikti jutekliskas un pat fizioloģiskas. Tas palīdzēja mums pārējiem tuvāk iepazīt šo vērotāju – monstru, kurš dzīvoja Naumaņa galvā un izlaida caur savu lingvistisko zarnu jebko, kas tika aprīts vai izkošļāts."
"Viņš tāds arī paliks – kā konsekvences un savdabības paraugs, vienlaikus atgādinot, ka nav jēgas viņu kopēt. Jo teksts jau nav tikai kāda priekšstata izklāsts, tam vienmēr jāpiemīt stilam. Un Normunda stils bija turpat vai barokāls, jo rakstīja viņš ar borhesiska enciklopēdista plašumu pat tad, kad analizēja kaut ko sev ne pārāk tīkamu, un katrs teikums viņa tekstā patiesībā saturēja vairākus. Tieši šīs zināšanu mežģīnes, atsauču un detaļu lavīnas ļāva dažiem no mums Normundu iepazīt arī kā smalkāko sarunu biedru," – savos atvadvārdos 2014. gadā rakstījis kino režisors un teorētiķis, Latvijas Kultūras akadēmijas rektors Dāvis Sīmanis.
Dzīve turpinās. Desmit gadus diemžēl bez Normunda Naumaņa, bet ne bez vajadzības pēc intelektuālas baudas un cilvēkiem, kas spētu ap sevi savērpt domu virpuli. Tādēļ Normunda Naumaņa biedrība jau desmito gadu rīko NN nakti – Normunda Naumaņa vārdā nosauktās Gada balvas mākslas kritikā ceremoniju –, kas notiks Jaunajā Rīgas teātrī 6. janvārī plkst. 19. Šī gada tēma – Sacelšanās.
"Burtu paziņojums: desmito gadu pēc kārtas kritiķi tiks apbalvoti par to, ka viņi talantīgi, kā sacīja jūsu godinātais Normunds Naumanis, "dauza burtus". Bet vai kāds ir pajautājis burtiem, kā viņi jūtas? Ir pienācis laiks pārmaiņām. Mēs, burti, esam izlauzušies no drukātajām rindām un gatavojamies izbeigt kritiķu dominances laikmetu," uz burtu un kritiķu gadsimta dueli aicina NN nakts radošā komanda – režisors Jānis Znotiņš, dramaturģe Ance Muižniece un scenogrāfe Pamela Butāne. Piedalās kritiķi, kā arī Anna Klišāne, Agris Krapivņickis, Artūrs Putniņš un Rihards Zelezņevs ar grupu Effekts.
Pirmā grāmata Kultūrnieze iznāca pirms 15 gadiem, vēl Normunda Naumaņa dzīves laikā. Kā tu saprati, ka ir nepieciešams turpinājums?
Normunda publikācijas – viņa slejas, kritika – ir nozīmīgas gan kultūrvēsturiskā ziņā, gan, domājot par veidu, kā viņš rakstīja, tām piemīt liela pašvērtība. Man tas bija skaidrs gan tad, kad Normunds bija dzīvs, gan tagad, kad viņš ir aizgājis. Sev definēts uzdevums – radīt šādu grāmatu – ir pastāvējis ilgi. Nebija iespējas to nedarīt arī tā iemesla dēļ, ka nākamā gada janvārī mēs 10. reizi pasniegsim gada balvu mākslas kritikā, kas ir nosaukta Normunda Naumaņa vārdā. Viņa vārdā balva ir nosaukta tāpēc, ka viņš bija latviešu kultūrā izcils kritiķis. Normunda rakstītais, tēmas, par kurām viņš satraucās, joprojām lielā mērā ir aktuālas. Piemēram, par Putina imperiālistiskajiem tīklojumiem; par tehnoloģijām, kas pieņemas spēkā un varētu apdraudēt cilvēka brīvību; par to, ka visa sociālo tīklu realitāte lielā mērā ir deformējusi vai izjaukusi vērtību hierarhiju. Mēs ar to visu turpinām nodarboties un meklēt kādus risinājumus un nezinām, kā ar to tikt galā. Kultūrnieze II tapa arī tāpēc, ka Normunda recenzijas būtiskā, intelektuālā un pat jutekliskā veidā spēj pārtulkot teātra tēlainību drukātā vārdā. Tā ir unikāla spēja, kas, manuprāt, ir maz izplatīta. Viņa recenzijas pašas par sevi ir mākslas fakts. Tas ir paraugs, ko vērts paturēt prātā.
Kādi bija tavi kritēriji, veidojot rakstu atlasi? Vai to lielā mērā noteica jau minētie gaišredzīgie laika zīmju minējumi?
Man bija divi lieli kritēriji, atlasot gan slejas, gan recenzijas, – īpaši attiecībā uz slejām. Izvēlējos tās, kas iezīmē plašākas refleksijas par laiku – vai nu attiecībā uz kultūru, vai – dzīvi. Normunds ļoti atbrīvotā veidā sērfoja pa Latvijas un pasaules kultūrvēsturi. Lasot šīs slejas, saproti, ka viņš ir bijis arī ļoti spožs publicists, kurš jūtīgi reaģēja uz visādām nejēdzībām un aplamībām. Tas ir interesanti, jo pagātne, par ko Normunds raksta, nemaz neliekas sena, tā turpina notikt.
Piemiņas rakstu kopa ir nosaukta – Ko Normunds teiktu par to?. Kad tu pēdējo reizi par to iedomājies?
Ļoti bieži, tieši skatoties izrādes. Pavisam nesen – skatoties Alfas, kas, manuprāt, ir ļoti interesants un neparasts iestudējums ne tikai tāpēc, ka aktieri visu laiku dzied un stāsta par noziegumu – Jēkabpils kazino aplaupīšanu. Tas ir paveikts it kā ar ļoti nabadzīgiem un minimāliem izteiksmes līdzekļiem, bet vienlaikus lieliski trāpa. Pavisam nesen būtu gribējusi gari runāt par Arkādijas otro iestudējumu un arī pārējiem Hermaņa iestudējumiem atjaunotajā teātra telpā. Manuprāt, Hermanis šobrīd ļoti būtiski meklē jauno tēlainībā, savā valodā. Normundam bija lieliska teātra oža, viņš spēja sajust to, kas dzimst. Viņš spēja to ieraudzīt, atrast.
No kreisās – Dita Rietuma, Sarmīte Ēlerte, Alvis Hermanis un Normunds Naumanis 90. gadu pirmajā pusē kādā kafejnīcā Doma laukumā, kuras vairs nav. Foto – no Sarmītes Ēlertes personīgā arhīva
Kā tu raksturotu mākslas kritikas kopainu, būdama Normunda Naumaņa Gada balvas mākslas kritikā žūrijā?
Man šķiet, ka kritiķiem ir jāuzmanās no tā, ka viņi parunājas savā starpā, parunājas, parunājas un tad izklīst, lai rakstītu recenzijas. Kad lasu Kroders.lv, arī KDi, LSM.lv, reizēm redzu, ka ir uzlikts vienāds šablons, kā skatīties uz konkrēto darbu, atšķiras tikai detaļas. Tāpēc tik ļoti svarīgi ir kritiķi, kuri dzīvo ar savu pārliecību un domu un ir spējīgi noturēt savu brīvo skatu uz to, ko viņi redz.
Par kādu šablonu tu runā? Kas, tavuprāt, to ir radījis un uztur?
Savulaik bija kritikas domas karaliene Lilija Dzene. Pēc izrādes pie viņas satecēja pārējie kritiķi, parunāja un saprata, kāda ir pareizā pieeja. Man liekas, ka šobrīd notiek kaut kas līdzīgs. Būtu ļoti jauki, ja teātra kritiķi pēc izrādēm nerunātu savā starpā.
Runājot par kopainu, atcerējos Normunda formulējumu, ka ikkatrai jaunai mākslinieku paaudzei ir jāatnāk kopā ar savu kritiķu paaudzi. Tas ir noticis literatūrā. Literatūras kritikā mazāk redzu šos domāšanas šablonus. Lielā mērā tas ir saistāms ar dzejas lielo vilni pēdējos piecus septiņus gadus. Nebija, kas raksta kritikas, tāpēc rakstīja paši dzejnieki. Divi no kritikas gada balvas laureātiem ir literatūrkritikas jomā – Kārlis Vērdiņš un Ivars Šteinbergs. Tas ir parāvis līdzi zināmu straumi. Tiešām var just, ka literatūras kritikā ir pietiekami daudz spēcīgu jaunu cilvēku un vārdu. Attiecībā uz teātra kritiku, kura vismaz iepriekšējos gados ir bijusi vispamatīgākā, – tagad dažādos medijos, man šķiet, tā ir pārāk līdzīga. Tomēr man ļoti patīk tas, ko dara Kroders.lv, piesaistot pavisam jaunus cilvēkus. No īso recenziju rakstīšanas, iespējams, taps un izveidosies kāds labs kritiķis. Zināmas spēku un finansiālās ierobežotības dēļ nav daudz mediju, kas stabili strādātu ar jaunajiem autoriem un koptu kritiku. Kritiķi un kritiska domāšana par pasauli un cilvēkiem ir ļoti svarīga.
Vai šogad jaunajiem kritiķiem bija liela konkurence?
Par Kroders.lv jau teicu. Arī LSM.lv ik pa laikam parādās kāds jauns cilvēks, bet jāuzmanās no tā, ja ir atrasts kāds viens, kurš ir gatavs cītīgi strādāt un rakstīt, rakstīt, rakstīt, lai viņš tomēr neaizņemtu visu vietu un būtu iespēja izpausties dažādiem rakstītājiem. Plašāka problēma, kas neattiecas tikai uz kritikas jomu, ir jautājums par redaktoru. Īpaši portālu tekstos ārkārtīgi bieži ir redzams, ka redaktora vienkārši nav. Tekstiem nav formas. Portālu rakstos bez apjoma ierobežojuma ir sajūta, ka autors raksta, raksta, raksta, kamēr tikai kāda domiņa iešaujas prātā. To, kas aizmirsies, pieraksta vēl beigās. Naumanis nekad mūžā neatļautos neko tādu. Katram tekstam ir domas, saturs, bet ir arī forma, lai tas kļūtu par kaut ko vairāk nekā vienkāršu daudzu teikumu savirknējumu. Tā ir augoša problēma, ņemot vērā, ka redaktoru, kuri turpina cītīgi strādāt ar tekstiem, ir ļoti maz. Valoda kļūst aizvien nabadzīga. Svarīga ir spēja nosaukt lietu, parādību tajā vienīgajā trāpīgajā vārdā. Ir redaktori, kas kā bruņinieki turpina cīnīties par teksta kvalitāti, bet viņu darbs kļūst aizvien smagāks un smagāks. Aicinu mediju vadītājus novērtēt redaktoru lomu. Nav runa par galveno redaktoru, bet tiem, kas strādā ar tekstu.
Gribētu pakavēties vēl pie jaunajiem vārdiem kritikā. Ko tu izlasi viņu recenzijās? Vai viņi, veidojušies ar pilnīgu citu dzīves un izglītības pieredzi, ienes kādu jaunu izpratni par to, kas vispār ir kritika, recenzija? Vai viņiem ir svaigas idejas?
Nav iespējams to raksturot kā vienu tendenci. Ir ļoti redzams, ka daļai no šiem jaunajiem cilvēkiem ir ļoti laba akadēmiskā izglītība. Ja tas ir kopā ar literāru un valodas talantu, rezultāts var būt labs. Ir arī tīrradņi, teksti, kuros domāšana un raksturošana ir formulēta skaistā, precīzā latviešu valodā. Tad tekstu var baudīt. Šajā grāmatā Naumanis runā arī par kritikas augstāko pilotāžu. Viņš, atsaucoties uz franču jauno vilni, uzskata, ka kritikai jāspēj ne tikai reflektēt, bet arī lielā mērā virzīt mākslas procesu. Tas, manuprāt, diez vai notiek kādā no mākslas jomām. Zinām par Lilijas Dzenes un Naumaņa diskusijām par Jauno Rīgas teātri tā pirmsākumos. Lilija Normundam teica – nu ko tu visu laiku vari ņemties ar to Hermani?! Pēc Revidenta Dzene Naumanim rakstiski atsūtīja kartīti – jā, Normund, tev bija taisnība. Bet, lai ieraudzītu jauno, arī palīdzētu tam nobriest, ir nepieciešamas trīs lietas: pirmkārt, laba izglītība, kāda Normundam neapšaubāmi bija. Viņš mācījās Maskavas teātra institūtā, kas iedeva ne tikai akadēmiski teorētisko pamatu, bet arī izpratni par amatu – no kādiem klucīšiem māksla top. Kritiķis, kurš ir apbruņots ar šo spēju, spēj pateikt, kāpēc kaut kas ir izdevies vai nav izdevies. Ne tikai to, ka tas ir labi vai slikti. Tie ir pamati. Otrais ir nepārtraukta, ārkārtīgi intensīva sekošana līdzi ne tikai teātrim Latvijā un pasaulē, bet vispār visam mākslas procesam. Un tad ir trešais, kas vai nu ir, vai nav, – talants. Visa mūža laikā Normunds savu talantu ir slīpējis, slīpējis un slīpējis. Bet, protams, viņam ir trāpījusi kaut kāda dzirksts no mākoņiem vai zvaigznēm.
Man šķiet, Naumanis rakstīja tik brīnišķīgi arī tāpēc, ka viņu kaislīgi interesēja pati dzīve – dažādas jomas ārpus teātra un kino specifiskā, profesionālā lauka. Viņa slejas par kulināriju reizēm bija mazi šedevri.
Jā, Normundu interesēja viss, kas ietilpst vārdā "kultūra", tātad jebkas, kam ir pieskārusies cilvēka roka.
Tu esi Normunda draugs. Kā liecina grāmatā publicētie teksti, esat kopā ceļojuši un tev ir bijusi iespēja novērot, kā Naumanis uzsūca iespaidus. Vai tas notika kaut kur dziļi viņa iekšējā pasaulē vai, gluži pretēji, viņam patika ar saviem vērojumiem un pārdomām dalīties?
Normunds bija apgaismotājs. Viņam bija svarīgi, lai pēc iespējas daudzi, un pirmkārt viņa draugi, būtu redzējuši to vai citu filmu, izlasījuši to vai citu grāmatu. Viņš mūs nepārtraukti bombardēja ar to, kas jāredz, jādzird, jālasa. Kamēr Normundam vēl turējās veselība, mēs arī ceļojām. Mērķis bija kultūra – opera vai izrāde, izstāde. Ļoti priecājos, ka viņš vēl paguva Zalcburgā redzēt Hermaņa iestudēto operu Zaldāti. Atceros, pēc izrādes iznācām ārā no milzīgās Felsenreitschule, bijušās jātnieku skolas zāles, no ārkārtīgi iespaidīgā, aizkustinošā iestudējuma, pēc neticami skaistās, traģiskās mūzikas – bija jau nakts, visi aizgājuši, apsēdāmies turpat uz mūriem siltā vasaras naktī, iznāca Alvis [Hermanis] un Kristīne [Krūze], un bija sajūta, ka TAS ir noticis. Zalcburga ir uzvarēta. Bija milzīgs prieks un lepnums.
Šogad NN nakts 2025 scenāriju veido Leļļu teātra dramaturģe un aktrise Ance Muižniece, kura, izrādās, ir rakstījusi maģistra darbu par Naumaņa radošo mantojumu – Kritiķis. Teātris. Laiks. Normunda Naumaņa piemērs. Grāmatā publicētajā viņas pieredzē labi nolasāms, ka, sekojot Naumaņa rakstu kultūratsaucēm, ir iespējams studēt tādā kā Naumaņa mākslas augstskolā. Kā jūs atklājāt Ances Muižnieces interesi par Naumani?
Nejauši. NN nakts 2025 režisors šogad ir Jānis Znotiņš, un Ance Muižniece ir viņa komandā. Tad uzzināju, ka Ance ir rakstījusi savu maģistra darbu par Naumani. Man tas likās interesanti, jo viņa ir citas paaudzes cilvēks, nekad nav Normundu satikusi. Lūdzu viņu uzrakstīt īsu ievadu grāmatai. Ance raksta, ka nejauši ir izlasījusi kādu Naumaņa recenziju, kas uz viņu atstājusi tikpat spēcīgu iespaidu kā laba teātra izrāde. Tas ir ļoti precīzs raksturojums. Naumanim piemita brīnišķīga spēja ietvert drukātā vārdā konkrētas izrādes tēlainību un atmosfēru. Tādā ziņā viņa raksti bija īpaši. Ļoti labas kritikas uzdevums pēc būtības ir vienu mediju, kas strādā ar vienu tēlu sistēmu, pārvērst citā medijā, kas ir, vienalga, drukāts vai internetā rakstīts teksts. Pārnest, pārtulkot.
Normunds Naumanis intelektuāli veidojās pirmsinterneta ērā. Vēlāk viņš kļuva par kaislīgu interneta lietotāju, tas ideāli atbilda viņa reaktīvajai zinātkārei. Vai, tavuprāt, arī Normunds reizēm nekļuva par interneta ātro ziņu upuri, kad tapa viendienīgi komentāri, kuros ne vienmēr varēja ieraudzīt to talantīgo cilvēku, par kuru runājam?
Izlasīju visu, ko Normunds ir sarakstījis laikā no 2008. līdz 2014. gadam. Bija prieks lasīt. Protams, daži teksti ir labāki, daži – vājāki. Normunds bija ļoti aktīvs arī tviterī. Nav tā, ka viņš būtu palicis brīvs vai neskarts no šīs pasaules. Vēl nesen paskatījos Normunda tvītus, tur pamatā dominē – "ejiet uz to filmu", "jums ir jādzird tas koncerts", "jums ir jāizlasa tā grāmata". Tur izpaužas viņa apgaismotāja daba. Vienā no tekstiem Normunds runā par to, ka "tviterskrandas" nekādā veidā nedrīkst samērot ar publikāciju. Teksts un teksta kvalitāte ir kaut kas cits nekā lielā mērā impulsīvie ieraksti sociālajos tīklos. Viņš runā par to, ka tā ir zināma vērtību sistēmas sagraušana. Normunds teica, ka brīvības cena ir nojaukti kritēriji.
Vēlos pavaicāt par tevi pašu. Periodika.lv glabā liecības par tavu ienākšanu kinokritikā kā "jaunajai, dusmīgajai" kinokritiķei.
Ak vai. Tas bija sen.
Patiesībā šādas analītiskas, loģiskas un principiālas balss kritikā ir pietrūcis. Žurnāla Avots pirmajā numurā jūs abi ar tobrīd jauno kinorežisoru Pēteri Krilovu ļoti interesanti un asi spriežat par tā laika kinoprocesu un kas no kā izriet – labas filmas no augstvērtīgas kritikas vai otrādi. Kā tu atceries savu ienākšanu kinokritikā? Kas tev bija svarīgi? Un vai kādreiz nav bijis žēl, ka ceļš aizgājis prom no kinokritikas?
Vēl studiju laikā universitātē sāku strādāt Literatūrā un Mākslā kā pats maziņākais cilvēks, kas nu tur bija tehniskajā hierarhijā. Redaktors Jānis Škapars uzticējās un paļāvās uz jaunajiem. Viņu interesēja jauni cilvēki, un viņš jaunos atbalstīja. Toreiz Literatūrā un Mākslā ik pa laikam bija tādi jauno numuri, reizēm Škapars uzticēja tos veidot man. Es vēl mācījos augstskolā.
Redakcionāli izveidot?
Jā. Mēs jau atceramies, cik prestižs izdevums tajā laikā bija Literatūra un Māksla. Škapars ļāva izdomāt, kam nu tur būtu jābūt. Es biju pārņemta ar atbildības un lepnuma sajūtu par tādu laimi. Ar kino nodaļu un tās vadītājiem Literatūrā un Mākslā kaut kā neveicās. Par šo jomu biju sākusi rakstīt drīzāk tādu kā informāciju. Tā kā Škapars uzticējās jaunajiem, viņš man piedāvāja kļūt par kino nodaļas vadītāju. Pirmais, ko sapratu, – ka man trūkst izglītības, un es iestājos Maskavas kinoinstitūtā neklātienē, kur bija kino kritikas un teorijas nodaļa. Literatūrā un Mākslā es nostrādāju desmit gadus. Tad izrādījās, ka pastāvošajai varai Škapars ir pārāk ciets un kaitinošs rieksts, un viņu izmeta no Literatūras un Mākslas. Visa mūsu redakcijas komanda tika izjaukta. Katrs aizgāja uz savu pusi, es nonācu pie Augusta Sukuta un Māra Gaiļa Arsenālā. Taisīju festivāla avīzi ARS, kas bija ņipra, asprātīga, nikna un eleganta. Piemēram, uz Arsenālu bija uzaicināts Godārs, kurš jau bija atsūtījis vēstuli, ka paldies, paldies, bet viņš jau nu netiks uz šo festivālu. Mēs nolēmām, ka turpināsim gaidīt Godāru. Zināju, ka manai draudzenei Ilzei Strengai ir tautastērps. Katrā numurā publicējām foto, kurā arvien bēdīgāka latvju zeltene Ilze Strenga Rīgas stacijā ar ziedu pušķi padusē gaida Godāru. 1988. gadā pēc kinofestivāla Arsenāls Augusts Sukuts un Māris Gailis nolēma, ka ARS ir brīnišķīgs pamats. Viņi tagad brauks pa Padomju Savienību, dabūs papīru, un mēs taisīsim kino avīzi vai žurnālu miljonos eksemplāru un paņemsim visu Padomju Savienību. Un es lai sēžu mājās un gaidu, viņi man maksāja pusalgu. Paldies dievam, papīru viņi nepaguva sameklēt, bija 1988. gads…
... sākās Atmoda.
Jā. Man piezvanīja Jānis Škapars un balsī, kas neparedz iebildumus, teica: "Ko tu dari? Tev jānāk šurp uz Tautas fronti." Tā arī notika.
Vai tu būtu bijusi gatava piedalīties Sukuta un Gaiļa kosmiskajā plānā?
Mēs bijām paaudze, kas nebija cietusi represijās kā mūsu vecāki un vecvecāki, mūsos nebija baiļu. Un mums nebija arī griestu sajūtas. Tajā laikā nebija sajūtas, ka kaut ko nevar izdarīt. Vienkārši. Gribi? Tad dari! Uz šādas sajūtas tika būvēts viss kinofestivāls Arsenāls. Zināmā mērā ar lielu blefu. Sukuts ar Gaili gāja pie kino priekšniekiem Rīgā un Maskavā, ja nelaida iekšā pa vienām durvīm, gāja pa otrām, un blefoja, ka pirmajās jau laipni sagaidīti. Apmēram tādā veidā. Tāpēc ideja, ka mēs ar vienu kinoavīzi varētu paņemt miljonus, likās – nu kāpēc ne?
Mierīgi!
Mierīgi! Liela daļa Atmodas līderu bija šīs paaudzes cilvēku. 90. gados, neatkarības atgūšanas laikā, mēs neapzinājāmies, ka nav iespējams. Mums nebija griestu sajūtas. Ja mums tā būtu bijusi, kā mums daudzi to skaidroja, mēs nebūtu iestājušies ne NATO, ne Eiropas Savienībā. 90. gadu sākumā visiem, izņemot mūs pašus, bija skaidrs, ka tas jau nav iespējams!
Kā jaunā kinokritiķe savos rakstos daudz runāji par kritiķa stāju un pozīciju. Kā tu šos jēdzienus izproti šajā laikā?
Ņemu šo no Naumaņa – ideālā gadījumā tā ir gan atbildība, gan spēja ne tikai reflektēt par to, kas jau ir, bet arī sajust to, kas ir vēl tikai aizmetnis, un palīdzēt tam tapt. Būt atbildīgam, nevis atkarīgam un būt daļai no mākslas procesa.
Daudzi atceras, ka Normunds spēja būt ļoti ass un nežēlīgs kritiķis. Viņš pats teica, ka recenzijās neizceļas ar mīļumu. Bet Normunds nekad ne par vienu teātri vai mākslinieku neteica, ka viņš ir miris. Viņam ir viena ļoti asa, var teikt, iznīcinoša recenzija, kas beidzas ar diviem teikumiem: "Nu gadās. Esmu ar mieru gaidīt." Tu gaidi, ka nākamreiz, iespējams, būs brīnišķīga izrāde.
LAUREĀTI UN NOMINANTI
Gada balva 2016 – Vilnis Vējš
Nominanti: Anda Baklāne, Jegors Jerohomovičs, Inese Lūsiņa, Silvija Radzobe, Santa Remere, Edīte Tišheizere, Margarita Zieda
Gada balva 2017 – Edīte Tišheizere
Nominanti: Jegors Jerohomovičs, Artis Ostups, Armands Znotiņš
Gada balva 2018 – Anda Baklāne
Nominanti: Pēteris Bankovskis, Lauma Mellēna-Bartkeviča, Santa Mičule, Henrieta Verhoustinska, Alise Zariņa
Gada balva 2019 – Undīne Adamaite
Nominanti: Inta Balode, Elīna Reitere, Uldis Rudaks, Līga Ulberte
Gada balva 2020 – Silvija Radzobe
Nominanti: Rasa Jansone, Arnis Koroševskis, Zane Radzobe, Santa Remere
Gada balva 2021 – Santa Hirša
Nominanti: Valda Čakare, Ivars Šteinbergs
Gada balva 2022 – Kārlis Vērdiņš
Nominanti: Rasa Jansone, Ieva Melgalve, Zane Radzobe
Gada balva 2023 – Valda Čakare
Nominanti: Anna Auziņa, Stella Pelše, Santa Remere
Gada balva 2024 – Ivars Šteinbergs
Nominanti: Kristīne Briede, Gundega Evelone, Jana Kukaine, Guna Zeltiņa
VEICINĀŠANAS BALVA JAUNAJAM KRITIĶIM
2017 – Toms Čevers
2018 – Dāvis Eņģelis
2019 – Raimonds Ķirķis
2020 – Lauma Malnace
2021 – Juta Ance Romberga
2022 – Agnese Lipska
2023 – Sofija Kozlova
2024 – Daniela Zālīte