Cilvēki, kurus diendienā satiku Nacionālajā bibliotēkā, runāja, ka no Rīgas līdz Helsinkiem un Pēterburgai ziemeļos, līdz Prāgai dienvidrietumos un Veļikijnovgorodai austrumos nebija redzēts neviens pats zaļš koks vai zāle.
Klīda baumas par Ēdeni, par kādu skābekļa ražotni, kas uzturētu pasauli pie dzīvības, taču neviens, kas pēc kara bija aizdevies tālāk par Polijas dienvidu robežām vai Somijas krastiem, Rīgā neatgriezās. Daži teica, ka paradīze atrodama vēl tālāk Skandināvijā, ka tur neviena bumba nav kritusi, ka lietus nav indīgs, jo nācis no okeāna, un okeāna dziļie ūdeņi neesot tik sabojāti kā mūsu Daugava un jūra. (Es reiz vienam lietuvietim ieminējos, ka tad jau Īslande un citas Atlantijas salas varētu būt neskartas, taču viņš paskatījās uz mani kā uz plānprātīgu un lauzītā krievu valodā izmeta ņirgu pilnu jautājumu: „Kur tu ņemsi ejošu kuģi, djevuška?”) Daži devās uz Krieviju, aiz Urāliem. Krievi bija tie, kas bumbas meta, vismaz tā runāja te, Baltijas valstīs, tāpēc citiem šķita loģiski, ka aiz kalniem varētu būt saglabājusies dzīvība.
„Dzīvība”, tā mēs tagad saucām visu kādreiz zaļo. Es gan nebiju gājusi tālāk par pilsētas robežām, bet, spriežot pēc klaidoņiem un tirgoņiem, kas pa savām takām plūda cauri Rīgai, cilvēku vēl bija gana daudz. Bet tie neskaitījās. Mēs bijām šo karu sākuši, tādēļ mūsu dzīvības acīmredzot bija mazvērtīgas – pie šāda uzskata pieturējās pat tie, kas mēģināja organizēt kārtību šajos dzīves apstākļos. Lielākā daļa cilvēku savu mizantropiju vērsa pret mistiskiem teroristu un noziedznieku tēliem, piesaucot tos idiotus, kas bija nospieduši vienu pogu un uzlaiduši gaisā visu pasauli. Citi runu vērta darbībā. Rumbulā bija bandas, kas šāva uz katru, ko redzēja.
Atceros, kā viens mikroekonomikas pasniedzējs, kas joprojām centās pieturēties pie uzvalka nēsāšanas, klaigāja pa kādu bibliotēkas pirmā stāva gaiteni: „Viņu sapnis ir totāla anarhija! Viņa atbalstīja bumbas, tie…Teroristi! Kuces dēli!”
Viņš vēlāk izplūda garā un dedzīgā diskusijā par politiskiem jautājumiem kopā ar kādu nejauši sastaptu universitātes garderobistu.
Godīgi sakot, es viņiem piekritu, kaut nekad neteicu to skaļi. Cilvēkiem bija jāturas kopā. Šajā ziņā karš neko nebija mainījis.
Informācija bija visvērtīgākā valūta; it īpaši Rīgā un tālāk uz ziemeļiem visi bija gatavi atdot visu savu mantību, lai uzzinātu ko jaunu. Nebija redzēts neviens valdības pārstāvis, neviens ministrs, deputāts vai augsti stāvošs ierēdnis, kas zinātu, kāpēc nobumbota puse Eiropas, nebija ziņu no dienvidiem un rietumiem, kur nu no citiem kontinentiem. Apkārt klīda tādas baumas, kurās reizēm bija bail klausīties.
Bija tie, kas fanātiski uzstājās par mehāniķiem, elektriķiem, ķīmiķiem, jebkuru, kam bija prasmīgas rokas. Ja kāds mācēja uzbūvēt velosipēdu vai iedegt kādu spuldzi, viņš kļuva par autoritāti. Klusāk vai skaļāk tika apsmieti tie, kas pievērsās reliģijai- kādu ticīgo saujiņu ātri vien veiksmīgi izmeta no Pēterbaznīcas, lai izmantotu to kā posteni un sargu torni. Tagad visi zināja, ka baznīcā bija droši nevis tādēļ, ka tur bija kāda dieva miers, bet tāpēc, ka tur bija cilvēki ar ieročiem.
No bibliotēkām bija izzagtas teju visas grāmatas. Jo vairāk grāmatu pazuda, jo slimīgāks kļuva bibliotekārs Andris – viņa acis blāvi spulgoja, rokas drebēja, balss čerkstēja kā sabojāta plate. Viņš bija tāds mugurā salīcis un pēc skata nevarīgs divdesmitgadnieks ar netīri blondiem matiem. Nervozs. Bibliotēkas koridoros viņš pārvietojās ar teju nedzirdamiem soļiem. Vienmēr viņu satiekot, iekšā palika tāda gluma sajūta un, gribot negribot, rokas ķērās pārbaudīt kabatas pat, ja tajās nebija nekā vērtīga.
Viņš bija pazinis mani arī pirms bumbām. Tagad sastapt kādu pazīstamu seju bija gandrīz neiespējami, taču Andrim, šķiet, bija īpaši nepaveicies. Viņš mani uzskatīja par savu labāko draudzeni, vai vismaz sauca mani par savu labāko draudzeni; man vienkārši bija viņa žēl un kaut kas krūtīs sažņaudzās katru reizi, kad viņš runāja, knakstīdamās ap sava krekla malām un briļļu rāmi. Pateicoties viņam, es tiku pie darba, būdama vienīgā galīgi trakā, kas bija gatava ložņāt pa Rīgas drupām, meklējot neskartas grāmatas.
Pret katru somu, pilnu ar dzejas sējumiem, receptēm un mēbeļu katalogiem, pretī saņēmu savu ēdiena tiesu. Kad līdu pa sadrupušajiem un sakritušajiem ķieģeļiem, stikliem un akmeņiem, es domāju tikai par to, kur likt kāju, kā neiebrukt un nenosisties, kā saost vai kāds blakus nav nomiris, kā klausīties vai vējā neskan šāvieni. Es domāju par ūdens glāzi, kas sagaidīja mani vakarā. Reizēm tikai par to.
Tagad, kad debesīs vienmēr kūlās bumbu dūmaka, ziemas mēneši šķita vēl tumšāki un garāki. Man bija tikai pāris stundas, lai izblandītos pa nosprausto maršrutu, pirms bija jāatgriežas mājās. Kad iegriezos pie Andra tā ap diviem, trijiem, no bibliotēkas nevarēja saskatīt pretējo Daugavas krastu.
„Paliec šeit,” Andris rosināja, caur nobružātajiem briļļu stikliem izsekojis manu skatienu, „Augšā ir gana daudz brīvu matraču.”
Es neatbildēju, jo nezināju, kā lai paskaidro, ka cilvēki mani šobrīd nomāca vairāk kā tukšās un rēgainās Rīgas ielas.
Nometusi uz grīdas savu somu, palūkojos uz viņu, kas kā kartupeļu pagrabā iebēgusi žurka skatījās man pretī un gaidīja, kad padošos.
„Es zinu, ka tu gribi kaut ko jaunu un svaigu, bet es atkal atradu vairākas Bībeles,” runāju, cik nu neuzspēlēti mācēju, novirzoties no tēmas.
„Es jau laikam nevaru no tevis prasīt kaut ko citu.”
Pietika ar vienu pārmetošu skatienu, lai viņš paceltu balsi par toni augstāk: „Bet ēdiena vairāk nepaliek un tas ir jānopelna. Man jau ir piecdesmit trīs Bībeles, bet nākošajām paaudzēm nav neviena Vācieša trešā krājuma. Zini tās grāmatas zaļajos vākos?”
Es sakrustoju rokas uz krūtīm: „Tu gribi teikt, ka man jāatrod viens Vācieša eksemplārs, lai tiktu pie vakariņām?”
Te tev nu bija labākā draudzene.
Andris neatbildēja, tikai skatījās lielām acīm virsū un ar krekla piedurkni nebeidza ņemties ap tiem pašiem briļļu stikliņiem.
„Stulbums!” es nopūtos, izbēru somas saturu uz grīdas, neņemdama vērā Andra sašutušos protestus, un aizspēros prom, pēc iespējas tālāk no tā aptaurētā bibliotekāra.
Tikai tad, kad nonācu bibliotēkas kafetērijā – lielā, plašā zālē, kurā pie improvizētiem galdiem un soliem sēdēja dažnedažādākie Apoka-latvijas iemītnieki un viesi,- iedomājos, ka „uzmest” Andri varbūt nebija tā spožākā ideja.
Te nebija talonu sistēmas. Tie, kas gribēja paēst, maksāja, mainot jebko, ko tobrīd vajadzēja bibliotēkas bosiem. Tas bija gandrīz kā valūtas kurss, kurā zelta vērtē bija ieroči un lodes. Andris parasti atnāca un parunāja ar kādu virtuvē, un tad man no turienes man iznesa kaut ko ēdamu, kā arī glāzi tīra ūdens. Tagad man bija divi varianti – melot vai iemainīt kaut ko. Un maiņai man nekā nebija.
Aiz garas letes, kura bija nocietināta gluži kā barikāde, priekšautu apvilcis, stāvēja plikpaurainais pārvaldnieks Aigars, kas šobrīd sarunājās ar kādu jaunu vīrieti. Turpat aiz viņa bija durvis uz virtuvi un plaukti ar pudelēs sakrātiem dzērieniem; uz viena sabojāta sulas automāta šņāca vecs radioaparāts.
„Radio Rīga” starp ikstundas situācijas pārraidi ēterā laida mūziku - vecajām latviešu dziesmām piemita apbrīnojama spēja nomierināt.
„Čau, Aigar!”
Aigars atrāvās no sarunas ar otru vīrieti un palūkojās uz mani. Viņa nepielūdzamais raksturs bija skaidri nojaušams viņa sejā – brūnajās acīs, pieres krunkās.
„Nu, ko vajag?” viņš neapmierināti noprasīja un, atšāvis milzīgo pēcpusi, atstutēja elkoņus uz letes. Viņa sarunu biedrs ātri pakāpās soli atpakaļ.
„Tā kātu nezinātu!” es tikpat neapmierināti attraucu.
„Andris man neko nav teicis.” Aigars sarauca uzacis.
„Es tikko viņam atstāju kādus piecus kilogramus ar grāmatām!”
„Atvaino, dūdiņ, bet grāmatas šobrīd nav īpaši augstu iepirkumu sarakstā,” pārvaldnieks acīmredzami izbaudīja iespēju padarīt manu dzīvi sarežģītu, norādot uz tāfeli aiz letes. Tur bija skaidri un gaiši baltā krītā rakstīts, ka šobrīd tika uzpirkti ieroči un munīcija, un informācija, viss, kā parasti. Nevienu te, izņemot mani un Andri, neinteresēja grāmatas. Bet Andrim vismaz šeit bija kāds vārds, visi viņu pazina. Es biju tā meitene, kas ložņāja pa drupām pēc papīra, kaut kāda pašnāvniece.
„Nu, Aigar, lūdzu!” es ieņaudējos žēlā balstiņā, taču pārvaldnieks tikai sarauca savu plato degunu un atgriezās pie tās sarunas, ko biju pārtraukusi.
Viņa sarunu biedrs gan tagad skatījās uz mani.
„You collect books?” viņš jautāja.
No šalles, kas vīrietim bija apsieta ap galvu, spraucās laukā tumši, neapgriezti mati. Viņam bija zilas, smaidīgas acis, šaurs zods, ko klāja rugāji. Uz muguras vīrietis nesa milzīgu somu ar telti, guļammaisu un kādiem trim vai četriem kastroļiem, pie jostas viņam karājās pistole, vairāki maisiņi un kasešu atskaņotājs.
„Ko?” es apstulbusi pārjautāju.
„Vai jūs runājat angliski?” Viņš runāja angliski, ar labi jūtamu ziemeļnieku akcentu. Viņš izturējās gandrīz džentlmeniski – pat pasniedza man roku, lai sasveicinātos (to gan es pamanīju tikai tad, kad, nesaņēmis atbildes sveicienu, vīrietis nolaida plaukstu un iebāza to atpakaļ kabatā).
„Jā.” es apjuku un samulsu - bibliotēkā bieži gadījās cittautieši, - lielākoties tie runāja krieviski, jaunie, tādi kā šis, arī angliski un franciski, taču viņi nekad nerunāja ar mani.
„Jūs vācat grāmatas?”
„Jā.”
„Jūs labi pārzināt šejienes drupas?”
Ko tur melot, es spēju izložņāt visu, sākot no Imantas un Āgenskalna līdz pat Juglai gandrīz tikpat labi kā bibliotēkas bosu nozīmētie kartogrāfi.„Tā varētu teikt,” pēc mirkļa atbildēju, piepūtusi krūtis kā lielīgs pāvs.
Svešais vīrietis pasmaidīja, atsedzot taisnu zobu rindu: „Man ir piedāvājums.”
„Ko jūs gribat?”
„Nākt jums līdzi.”
Es neticīgi nošūpoju galvu, taču, kamēr meklēju pēc iespējas saudzīgākus vārdus, kas paskaidrotu, ka labāk strādāju viena, bez tam, īsti jau vairs nebija iemesla strādāt, viņš ar plašu roku žestu ātri piemetināja: „Es arī meklēju grāmatas!”
Man jau likās, ka viņš ir kārtējais, kas neprasīja pēc vārda, tikai pēc darījuma, tāpēc liku viņam nojaust, ka munīciju un pārtiku centrā un citās pagaidām drošajās Rīgas daļās bija velti meklēt. Taču viņš uzstāja, ka meklē grāmatas, un neteica neko vairāk, piedāvājot man vakariņas, kuras grasījās izmaksāt ar savas pistoles lodēm.
Nākošajā dienā mēs satikāmies pie akmens tilta (jeb tā, kas bija palicis no tilta pāri) ap septiņiem. Ģeneratoru darbināto lampu gaisma no bibliotēkas meta garas ēnas pāri brūnajai zālei un turpat blakus pret krastu sitās saindētās Daugavas viļņi.
Viņu varēja redzēt un dzirdēt jau pa gabalu. Vīrietim bija ar baterijām darbināms kabatas lukturis, un no viņa jostas kasešu atskaņotāja skanēja „Radio Rīga” rīta programma ar dziesmām no vecām kinofilmām.
Lai tiktu pāri tiltam, vajadzēja vismaz stundu. Tas bija sabrucis vairākās vietās, taču, ejot vienu un to pašu ceļu katru dienu, gandrīz visi bija iemācījušiem veiksmīgi tikt upei pāri. Kaut kur bija nolikts pa dēlim, pa metāla plāksnei - vajadzēja tikai būt uzmanīgam un nebaidīties rāpties uz priekšu.
Devos uz priekšu ātri. Viņa radio uztvērēja skaņa ne mirkli neattālinājās, un, soli pa solim, viņš pacietīgi sekoja, pa retai reizei izdvesdams vien kādu nopūtu vai kunkstu.
Kad tikām līdz Strēlnieku laukumam, aiz mākoņiem bija uzausi saule, ietonējot Vecrīgu tās ierastajā pelēcībā. Kaut turpat blakus bija neskaitāmi militārie štābi un „Radio Rīga” centrālā ēka Doma laukumā, nevienu citu dzīvu radību sastapt negadījās.
No strēlnieku pieminekļa bija palicis tikai pamats, bet trīs strēlnieki, muguru pie muguras, tagad gulēja zemē saplaisājuši – vienam trūka galvas, kas bija kaut kur pa betonu aizvilkta un pazudusi. Es apstājos pie pieminekļa pamata, lai pārbaudītu savu veco, 1997. gada Rīgas karti, kurā pati ar pildspalvu biju veikusi šādas tādas korekcijas. Jau pārmeklētās ēkas kartē biju atzīmējusi ar krustu – mans jaunais līdzgaitnieks atļāvās norādīt, ka tā esmu pataisījusi karti grūti lasāmu, un turpināja skatīties man pār plecu ar gandrīz apbrīnojamu aizrautību. Izpētījis rakstu, ko veidoja pāri ēkām savilktie krusti, vīrietis ierosināja doties tālāk uz Elizabetes ielu.
„Mēs meklējam kaut ko specifisku?” es jautāju, ne īpaši patīkami pārsteigta par piepešo padomu no citādi klusējošā ceļabiedra.
„Nē,” viņš paraustīja plecus un iebakstīja ar pirkstu kartē, pārvilkdams pāri Elizabetes ielai visā garumā, „Tās vienkārši ir pēdējās mājas, kuras nav pārbaudītas. Šī un šī. Ja mēs tās pārmeklētu, būtu pabeigta visa iela.”
Visbiežāk bija jāuzmanās no tā, ka viss jebkurā mirklī varēja vienkārši sabrukt. Un bija jāklausās, vai kaut kur neskan soļi, it īpaši tik tālu no centra. Bija labi, ja paveicās un sanāca sastapt citus dārgumu meklētājus vai kartogrāfus, taču nekad nevarēja zināt vai no nekurienes piepeši neuzbruks kāds priekšpilsētu anarhists vai vietējais plānprātiņš, kas centās aizsargāt „savu teritoriju”.
Nācās atzīt, ka jaunais ceļabiedrs tīri praktiski radīja patīkamas pārmaiņas manā darba rutīnā. Viņa radio likās atbaidām sadursmes ar nevēlamajiem Postapoka-latvijas iedzīvotājiem, turklāt katru stundu varēja sekot līdzi atskaitēm no dažādiem Rīgas nostūriem, - mums bija iespēja priekšlaicīgi uzzināt vai gadījumā nomaļu bandas nav izdomājušas pārņemt Sarkandaugavu. Vēl jo vairāk, ziemeļniekam bija pistole. Ierocis pie sāna radīja vienmēr kaut kādu drošības sajūtu, ja zināji, ka tā īpašnieks bija tavā pusē. Viņš varbūt neatbildēja uz maniem jautājumiem par to, ko viņš īsti meklēja, kad atrada kādu grāmatu, pāršķirstīja to un gandrīz pavirši iemeta kādā no somām, taču, kā solīts, es katru vakaru tiku pie sava ēdiena un tīrās ūdens glāzes. Grāmatas izbēru tajā pazemes galerijā, kurā Andris viņas glabāja, pie durvīm, bet ar pašu bibliotekāru nerunāju, pat ja ik pa brīdim iedomājos, varētu arī atrast to Vācieša dzejoļu krājumu, lai viņam priecīgāks prāts.
Mēs kopā pa piecpadsmit dienām bijām izložņājuši vismaz ceturtdaļu klusā centra, un katru rītu, satiekot viņu pie akmens tilta, es iedomājos par dienu, kad viņam beigsies lodes. Taču mans anonīmais līdzgaitnieks turpināja cītīgi, gandrīz izmisīgi meklēt, pārlapojot katru sējumu, ko dabūjām rokās.
Kad tā diena beidzot pienāca un viņš klusi, bez liekām ceremonijām atzinās, ka pēc pāris vakariem viņam nebūs, ko iemanīt ne pret manām, ne savām vakariņām, mēs bijām tikuši līdz kādas pirmās Latvijas mājas ceturtajam stāvam. Es biju stāvējusi uz kāpnēm, kas veda uz piekto stāvu, un skaļi prātojusi vai kāpt augstāk, zinot, ka mājai bija norauti pāris augšējie stāvi. Kad viņš nodūra skatienu, ne gluži aiz kauna, ne dusmām, es tikai nopūtos un turpināju kāpt augšup: „Cerēsim, ka lietus un vējš nebūs sabojājis visu papīru.”
Pēdējā stāvā bija dzīvoklis, kas kādreiz noteikti bija piederējis bagātiem cilvēkiem. Ko nu viņu bagātība izteica tagad? Vannasistabā bija cilvēka skelets. Pie tiem tā arī nebiju pieradusi.
Vannasistabai blakus bija guļamistaba, - to mēs atpazinām pēc saliektā režģa, kas izskatījās pēc gultas, sadegušo drēbju kankariem, kas bija izmētāti pa visu grīdu, sabrukušās sekcijas un pūra lādes tai blakus. Es sāku cilāt dēļus, mēģinot atrast kādu neskartu grāmatu sekcijas pārpaliekās, un nepievērsu uzmanību ziemeļniekam, kas centās atmūķēt blakusesošās lādes slēdzeni. Drīz vien no viņa puses atskanēja lamāšanās un skaļi blīkšķi – sapratis, ka atslēgt lādi ir neiespējami, vīrietis mēģināja ar papēdi ielauzt izliekto vāku, taču, kad arī tas neizdevās, es pacēlu skatienu pret viņu tikai lai apjaustu, ka viņš jau labu brīdi bija skatījies uz mani.
Šī lāde mums nedeva mieru gandrīz visu dienu. No sākuma mēs nolēmām to atstāt, kur tā stāvējusi, bet nebijām nokāpuši pat stāvu zemāk, kad atgriezāmies un sastājāmies ap to, iegrimuši pārdomās. Viens variants bija mēģināt izlauzt lādes vāku ar kādu metāla stieni vai nomest to zemē, taču pastāvēja iespēja, ka tā mēs saplēstu ne tikai lādi, bet arī to, kas tai bija iekšā. Atrast lādes atslēgu šajās drupas būtu neiespējami un, kas zina vai tā vispār bija saglabājusies.
Viņš ierosināja mēģināt lādi aiznest līdz bibliotēka un, pat ja neviens tur to nespētu atmūķēt, gan jau atrastos muļķis, kas iemainītu to pret lodēm vai ko ēdamu. Taču, kā pēc pāris mēģinājumiem izrādījās, pat divatā mēs knapi varējām lādi pacelt, kur nu to aiznest uz Pārdaugavu.
„Varbūt pamēģini sašaut slēdzeni?” es noelsos, noslaucījusi rokas gar sāniem pēc kārtējā mēģinājuma lādi izkustināt. Mēs saskatījāmies. Es biju pieradusi, ka katru reizi, kad runāju, viņš smaidīja pretī un māja ar galvu, izrādīja necilvēcisku prieku. Šoreiz visa enerģija no zilajām acīm bija pazudusi. Izvilcis no paštaisītās maksts savu pistoli, zviedrs skumji palūkojās uz to un nopūtās.
„Nesaki, ka tev jau ir beigušās lodes,” es paspēru soli viņam tuvāk un iesāņus paskatījos uz nepielādēto ieroci.
„Tad man nebūtu, ar ko tevi pabarot, vai ne?” Likās, ka viņš mēģināja jokot, taču tonis bija tik drūms, ka vīrietis izklausījās pēc nāvinieka.
„Ja tu man pateiktu, ko tieši tu meklē, varbūt es varētu palīdzēt.”
„Nē, tu nevarētu,” viņš vienkārši attrauca, pielādēdams pistoli ar lodēm.
„Ja tas ir kāds cilvēks, kāda cilvēka dzīves vieta, kaut kas īpašs... to visu taču var atrast, nevajag..”
„Paej, lūdzu, malā,” viņš bezkaislīgi aplūkoja savu ložu maku, kas, acīmredzot bija tukšs, „pēdējās lodes.”
Es ātri paspruku malā, jo tāpat īsti nezināju, ko teikt un kā cīnīties ar šādu stūrgalvību. Tā taču bija stulba lāde, un mūsu stulbā ziņkārība. Es būtu gatava viņam palīdzēt arī tāpat, bez mūsu mutiskā vakariņu līguma. Viņam nevajadzēja tā sagumt. Lodes neko nenozīmētu, ja viņš vienkārši pateiktu, ko meklēja. Es biju labākā grāmatu medniece Rīgā. Mēs pat bijām atraduši to Vācieša krājumu, ko vajadzēja Andrim. Mēs atrastu visu. Vēstules, dokumentus, papīra naudu. Viņam būtu tikai jāpasaka, tikai...
Viņš notēmēja pistoli pret lādi un es tikai pēdējā brīdi paspēju aizspiest ausis un aizvērt acis.
Atskanēja trīs šāvieni un griezīgs metāla troksnis.
„Ir vaļā!” viņš iesaucās un nometās uz ceļiem pie lādes.
„Zini, ko? Tev nevajag man maksāt,” es piedošanu lūdzošā balsī novilku, skatīdamās grīdā, knibinādama auss ļipiņu, „Es domāju, ka varu izlūgties Andrim piedošanu un atsākt strādāt pie viņa. Tev tikai ir jāpasaka, ko tu meklē, zini.”
„Es meklēju...” viņš piepeši apklusa. Rokās viņam bija bieza grāmata ar sadzeltējušām lapām, atvērta apmēram vidū. Skaļi ievilcis elpu un noslaucījis seju krekla malā, viņš klusi, klusi, tik tikko pārrunājot ieslēgto radio, noelsās: „Ir. Es atradu.”
Iepriekšējais grāmatas īpašnieks kaut kad tālā, neatminamā vasarā, sen pirms atombumbām, bija savās grāmatās savācis herbāriju. Starp lapām bija visvienkāršākie ziedi – pienenes un pīpenes no pļavām, zilas rudzupuķes, āboltiņi, kumelītes, kliņģerītes. Citās grāmatās bija saspiestas karaliskas gladiolas, rozes un lilijas, kreimenītes, tulpes un podziņas-neaizmirstulītes.
Mēs sākām raudāt un smieties, un klaigāt pilnās balsīs.
Kā vēlāk uzzināju, mana anonīmā ceļabiedra vārds bija Marks. Viņš bija atnācis no Stokholmas caur Somiju un Krieviju uz Rīgu.
Kaut kad tajā dienā, kad pirmo reizi satikāmies, viņš bija dzirdējis, ka pie sevis saku, cik no visa, kas izzuda pēc tam, kad nokrita bumbas, man visvairāk pietrūka baltās krāsas. Visu šo laiku viņš bija meklējis tieši to – iespēju uzdāvināt man balto krāsu, baltu ziedus un vairāk neko. Redzējis mani puķu pilnām saujām, kas vēl smaržoja pēc dzīvības, viņš drīz vien devās tālāk, uz Viļņu, Lietuvu. Kad jautāju, ko viņš meklēs tur, viņš atbildēja, ka neko. Viņš drīzāk palīdzot atrast to, ko citi meklējot, viņiem pašiem to nemaz nezinot.