Gribas cerēt, ka tā ir kļūda

Romāns ir pabeigts un pats sevi aizstāv. Radot raksturus, es ņēmu un ņemšu savu recepti, savu pārliecību, un par to nav jēgas strīdēties. Kritikai, protams, jāsniedz būtiskas atziņas, un dažas tādas rakstā ir. Neuzskatu savu romānu par ideālu, šī grāmata bija man laba skola. Par to jau esmu runājusi ar kolēģiem. Arī man šķiet, ka stilistiski līdzsvarotākās ir romāna pēdējās divas daļas — Deviņdesmitie un Septiņdesmitie. Piekrītu, ka romāns cieš no daudzvārdības, neviengabalainības. Tomēr lielākā daļa Lūses kundzes raksta radīta ar vēlmi pamatīgi sadot. Kam? Un par ko? Te nu sākas neskaidrības. Vai esmu vainīga, ka lasītājs ierauga "aizejošas" vecas māmiņas izkārtošanos pamperos, bet neierauga viņas gara pasauli? Pārmest savas tautas mazvērtības kompleksa vairošanu, kad grāmatā vairākkārt uzsvērts, ka lepnums un mīlestība par savu zemi ir gandrīz vienīgais spēka avots? Te nu jāsaka — nav aklāka par to, kas negrib redzēt. Un vēl — man negribas ticēt, ka nopietni domātas šādas rindas: "tēlotie varoņi — tādi, kas "tepat" — uz ielas, pagalmā, kaimiņu mājā, veikalā, viesībās — noskatīti. Nedaudz iztēles, un šo paseklo cilvēku pasaulīte viegli izrādāma." Vai paseklie negāja strēlniekos un netupēja pie atmodas barikāžu ugunskuriem? Gribas cerēt, ka tā ir kļūda, nepārlasīts un neizsvītrots fragments. Ja šī augstprātība ir tīša, tad es paseklo aizstāvībai neatradīšu labākus vārdus par šovakar atrastiem Aleksandra Čaka vārdiem dzejojumā Lūzums, kas ir arī mana visdziļākā pārliecība. Ar kaislu prātu, izvandītu seju, Kā laukā izsviests, sakņupis un greizs — Es atpakaļ uz savu zemi eju Pie tiem, ko viegli atstājis es reiz. Uz savu zemi, kas ar sīkām sētām, Ar melniem ļaudīm, kuru miesa smird. Kā suns, kas pāršauts, asiņainām pēdām Tik turpu kunkstot velkas mana sirds. Jūs, mazie ļaudis, kas bez jums es esmu? Putns, kas par velti savas dziesmas kliedz. Es jemšu rokās jūsu sāpju dvesmu, Un no tās izplauks sarkans alku zieds. Kur jūs — es zinu — brūna dubļu mīkla, Kā asinis zem kājām kūp un slīd. Jums moku asums bieži pārcērt rīkli Un acīs trūkums tā kā lopiem īd. Jums bieži dzērums galvas ņem no rumpja Un trakos sapņos tā kā jūrā liek. Un ūdens tas, kas naktīs pil no pumpjiem, Uz klona nāk un paliek tur kā sniegs. Bet es ar jums. Kur dzīve, tur ir baigums Un kaislas alkas no tā brīviem būt. Es jūsu tvanā redzu tik daudz maiga, Kas pasaulei reiz līdzēs citai kļūt. Mēs iesim zāli bruģa oļos saudzēt, Ar sauli pildīt ielu rensteles. Pirms slava nāks, būs jākrīt mums vēl daudziem. Bet tikai nāve jaunu dzīvi nes.