..Bunkš! – pēkšņi Gūtenmorgenam aiz muguras atskanēja dobjš troksnis, likās, skurstenis apgāzies. Tomēr nē – dūmvads bija savā vietā, bet tam blakus stāvēja jauns vīrietis.- Kā jūs te gadījāties? Nokritāt? – Gūtenmorgens paskatījās debesīs, taču tās bija tukšas.- Es atlecu. No tās mājas, - vīrietis pamāja ar roku uz kaimiņu nama pusi.Gūtenmorgens neticīgi purināja galvu, bet svešais izvilka no kabatas nelielu ierīci un ar lāzera staru izmērīja attālumu.- 36 metri. Nav nemaz tik daudz, ja kārtīgi trenējas.- Ā! - Gūtenmorgens beidzot saprata, kas par lietu. - Parkūrs, frīrans un tādā garā, vai ne?- Nu... – vīrietis saviebās. – Parkūrs, atvainojiet, ir bērnudārza līmenis. Es praktizēju skaihopu. Precīzāk, frīmainda skaihopu.Gūtenmorgenam kļuva neērti. Pirmā dzirdēšana par tādu skaihopu, turklāt frīmainda.- Jūs esat sportists? – viņš nedaudz samulsis vaicāja.- Nepavisam! Sportošana ir tikai līdzeklis iedvesmai. Pārsvarā es esmu dzejnieks.- Re, kā!? – nobrīnījās Gūtenmorgens. – Bet vai jums pie Raiņa tagad nav jābūt? – viņš ieskatījās pulkstenī. - Jūs nepaspēsiet!- Paspēšu. – nevērīgi attraucis, jaunais paziņa izvilka no kabatas tabakas dozi ar uzrakstu Pegasus un divās sekundēs uztina cigareti. - Īsts dzejnieks visur paspēj – gan pie Raiņa paspēj, gan pie lasītājiem, gan visur citur... – dzejnieks aizsmēķēja un paskatījās uz Gūtenmorgenu. – Bet jums kustēties vajag! Redzu, atkal tas apdzisušais skatiens, eh, gadsimta lāsts, - viņš dziļi ievilka dūmu, bet Gūtenmorgens gandrīz apvainojās.
- Man daudz darba, nav laika pa jumtiem skraidīt... starp citu, es arī rakstu...
- Tiešām? Forši! Un ko jūs rakstāt?
- Nu... – Gūtenmorgens nedaudz atplauka. – Gribas kaut ko noderīgu cilvēkiem sagādāt, tāpēc rakstu grāmatu, kas sauksies: Kā palīdzēt pašam sev kritiskos brīžos.
- Oho! – dzejniekam gandrīz cigarete izkrita no mutes. – Un kas tie par brīžiem?
- Visādi... nu, piemēram, kā samierināties, ja jūs pamet mīļotā sieviete...
- Ā, vairāk tā kā pa attiecību līniju?
- Nē, nē! – Gūtenmorgens noraidoši grozīja galvu. – Ir arī praktiski padomi. Piemēram, kā saglabāt pašcieņu, ja netiekat galā ar kredīta maksājumiem. Man gan pašam tā nekad nav gadījies, - viņš steidzīgi piebilda.
- Tik vien tās nelaimes, - dzejnieks vīlies nodzēsa smēķi. – Bet, kā jūs sev palīdzētu, ja, teiksim, nokristu no šī te jumta?
Gūtenmorgenam sareiba galva no domas vien. Piecstāvu māja tomēr.
- Ko tur vairs palīdzēt... – viņš nosvepstēja.
- Atslābstiet, - uzmundrinoši teica dzejnieks, redzēdams, cik cieši Gūtenmorgens iekrampējies antenā. – Ja būsiet tik saspringts, jums tiešām nekādi sakarīgie padomi neradīsies. Iegaumējiet - atslābināšanās plus kustība ir radošuma pamats! Atbrīvojiet muskuļus, atbrīvojiet smadzenes un elpojiet dziļi... kā tajā filmā.
Gūtenmorgens lēnām atlaida rokas no metāla konstrukcijas, bet dzejnieks to tik bija gaidījis. Ar vārdiem "Izmēģināsim ko jaunu", viņš nogrūda Gūtenmorgenu no jumta un tūlīt pat metās viņam pakaļ. Lidojot lejā, Gūtenmorgens aizdomājās par dzīvi un pat nepamanīja, kā dzejnieks palido viņam garām, pie pašas zemes noķer pats sevi, tad nostājas uz kājām un gaida. Gūtenmorgens iekrita viņam tieši rokās.
- Jūs esat traks? Kāpēc... – Gūtenmorgenā mutuļoja adrenalīna straumes. – Kāpēc jūs tā darījāt?
- Vai tad bija tik slikti? – dzejnieks nolika Gūtenmorgenu stāvus un izvilka no kabatas nelielu spogulīti. – Paskatieties, kā jums tagad spīd acis. Pavisam cits cilvēks.
- Nu un!? – Gūtenmorgens vēl nespēja attapties no pārdzīvojuma, tomēr aptvēra, ka dzejnieks ir ne tikai viņu nogrūdis, bet kaut kāda mistiskā veidā pamanījies arī izglābt. - Es nesaprotu... kā jums izdevās mani noķert? Tas taču ir pret visiem fizikas likumiem!
- Ha! Es taču teicu, ka ar dzeju nodarbojos. Kādi tur fizikas likumi! – dzejnieks iesmējās un pa mājas sienu veikli uzrāpās atpakaļ uz jumta, bet Gūtenmorgens tā apmulsa, ka nostāvēja uz ietves, galvu pret debesīm atgāzis, sazin cik ilgi.
Viņš labprāt būtu vēl uzzinājis, kā tikt galā ne tikai ar fizikas, bet arī ar gramatikas likumiem, Mērfija likumiem un bauslību, tai skaitā krimināllikumu, taču bija jau par vēlu. Dzejas dienas bija beigušās, bet Raiņa piemineklis jau apsnidzis.