Vienreiz Gūtenmorgens internetā izlasīja ziņu par pieteikšanos Prozas lasījumiem. Līdz šim viņš bija tikai klausījies un vērojis, kā dažādi literāti publiski izpaužas, taču šoreiz Gūtenmorgens sajuta spēcīgu aicinājumu, pašam kļūt par autoru. Ja tā padomā, kāpēc nepamēģināt, varbūt vēl izdosies par rakstnieku kļūt. Likās, ar iedvesmu arī viss kārtībā. Tā it kā nepacietīgi mīņājās pie Gūtenmorgena garīgās telpas vārtiņiem un pavedinoši dūdoja: „Raksti, mīļais, raksti.” Uzklausījis iekšējās balss glāsmainos čukstus, Gūtenmorgens nekavējoties pieklupa pie galda. Viņš satvēra pildspalvu, bet, ak vai, priekpilnajam satraukumam piemita nelabvēlīga blakne – rakstāmlietas viņa pirkstos lūza kā Raiņa augstākās priedes, bet papīrs plīsa un šķīda uz visām pusēm. Arī sakoncentrēties diez ko neizdevās - dažādas domas drudžaini šaudījās iekšā un ārā, vairāk gan ārā, un noķert tās... nu, kurš gan tās spēja noķert. Gūtenmorgens nolēma pārsēsties pie datora un izmēģināt automātisko rakstīšanas metodi – acis ciet un uz priekšu. Diemžēl, smalkā ierīce neizturēja zemapziņas vadītās roku kustības – taustiņi iesprūda, cietais disks rūkdams vibrēja pie visām miesām, bet teksta redaktors nespēdams paciest šādu stresu, vispār pateica čau, un sveiki! Gūtenmorgens ļoti pārdzīvoja. Viņš bija gatavs radīt ar sirds asinīm, bet še tev – vakars jau klāt. Pa visu dienu viņš bija paspējis uzdrukāt savu vārdu un sacerēt tikai pusi no nosaukuma: „Stāsts par...”. Sākumam, protams, neslikti, tomēr īsta gandarījuma un padarīta darba sajūtas nebija. Ļoti gribējās pabeigt vismaz nosaukumu, taču pie debesīm jau karājās uzblīdis mēness un miega pele ar ķepīgu asti lipināja ciet jaunā autora plakstiņus. Cerībā, ko jēdzīgu nosapņot, Gūtenmorgens aizgāja gulēt. Blakus spilvenam viņš nolika ieslēgtu diktofonu – nu tā, katram gadījumam.
Nākamajā rītā viss izskatījās vēl sliktāk – viedas domas nakts nebija atnesusi, ierakstā skanēja vien ritmiska krākšana, bet galvā valdīja absolūts literārs klusums. Gūtenmorgena pašvērtējums strauji slīdēja lejup. „Varbūt man nemaz nav rakstnieka dotību? Jā, bet vēl vakar radošā dzirksts sprēgāja ka prieks. Kur tā palika?” – vārot tēju, viņš skumīgi brīnījās. Tomēr pēc dabas būdams mērķtiecīgs, Gūtenmorgens nemaz i netaisījās mest pildspalvu krūmos. „Man Prozas lasījumos būt!” – viņš sažņaudza dūres un sāka meklēt risinājumu. Viņš prātoja tā un šitā, un šitā, un tā, līdz dienas otrajā pusē, Gūtenmorgenu beidzot aplaimoja spoža ideja. Vismaz sākumā tā likās laba – vienkārši ir jāiemiesojas kādā rakstniekā un viss nokārtots, sēne grozā. Gūtenmorgens jau sāka apsvērt iemiesošanās procesa detaļas, kad pēkšņi aptvēra, ka šāda pieeja ir pilnīgi aplama, kā viņš uzreiz to nesaprata - vajag taču gluži otrādi - kādam prozaiķim jāiemiesojas viņā, Gūtenmorgenā, un tad, tur iekšā tupot, jāsacer kāds stāsts, vai pat novele. Tikai, kurš rakstnieks būs ar mieru iemiesoties? Labs jautājums, nopūtās Gūtenmorgens, tad apāva kājas un devās pie Bērziņa. Diez ko jau negribējās pie viņa iet, bet citu variantu nebija.
Bērziņš tupēja dārzā pie ugunskura un svilināja kritušās lapas.
- Sveiks, Bērziņ, man te tāda lieta. Vai tu gadījumā negribētu...
- Nē, negribētu! Es pats gribu, – acumirklī sekoja atbilde.
- Un tas ir viss, ko tu vari man pateikt? – Gūtenmorgenu kaitināja šī mūžīgā saprašanās no pusvārda. - Ko lai es daru? Varbūt tu zini kādu, kurš...
- Diez vai. Visi paši grib, - bakstot ar dakšām ugunī, noteica Bērziņš.
Liesmu mēles uzšāvās gaisā, un Gūtenmorgenam likās, ka tur sadeg arī viņa pēdējās, ar Prozas lasījumiem, saistītās cerības.
- Nu, labi, - Bērziņš negribīgi novilka. – Ja jau tev tas tik svarīgi, varu kādam uzprasīt. Eh, stulbi gan izklausīsies, bet ko tevis dēļ neizdarīsi. Nākamnedēļ man jāiet uz Jauno autoru semināru, tur apvaicāšos.
- Jaunajiem autoriem? – Gūtenmorgenam aizcirtās elpa. – Nu... nez vai no viņiem kaut kas...
- Interesanti, a kas vainas jaunajiem autoriem? – Bērziņš nervozi aizsmēķēja. - Ko tad tu gribi? Kaut ko Raiņa stilā ar Aspazijas vārdiem?
- Nu, kāpēc uzreiz tā... pasarg dies, es jau neko nesaku... un tomēr, gribas, lai ir literāts ar vārdu un pieredzi. To taču tu spēj saprast, vai ne? – Gūtenmorgens paskatījās uz Bērziņu, taču viņš izlikās, ka nesaprot. – Un vēl... - turpināja Gūtenmorgens. – Man ienāca prātā, ka labāk, ja tas rakstnieks būtu... sieviete!
- Sieviete? Kāpēc sieviete? Šitajā padarīšanā taču nekā erotiska nav. Vismaz nevajadzētu būt, man liekas... – Bērziņš kļuva domīgs.
- Nē, nepārproti, ne tādēļ, - Gūtenmorgens metās paskaidrot. – Vienkārši, tā mīlīgāk liekas, nekā, ja kaut kāds vecis...
- Mīlīgāk, tu saki, – Bērziņš nogrozīja galvu un ar tādu spēku ielidināja cigaretes galu gruzdošajās lapās, ka dzirksteles uzlidoja līdz pat simtgadīgo ozolu galotnēm. – Nu, zini, citreiz tik zāģīgas tantes gadās, ka maz neliksies. Visas iekšas izskrubinās un vēl ribas aplaizīs.
Gūtenmorgenam vēderā kaut kas sagriezās un kaklā sakāpa kamols.
- Bet, tu... tu, lūdzu, tādām nemaz neprasi. Labi?
Bērziņš iesmējās.
- Neuztraucies. Es taču tikai pajokoju. Piezvanīšu, ja kaut ko izdosies sarunāt. Bet tagad ej, ej, man jāstrādā, - viņš teica un izstūma Gūtenmorgenu pa vārtiņiem.
Ar gariem zobiem, tomēr solījumu Bērziņš pildīja. Jauno autoru seminārā viņš satika četras rakstnieces, gan ar krietnu pieredzi, gan vārdu - Ilzi, Daci un divas Ingas. Kad Bērziņš viņām uzdeva dīvaino jautājumu „Vai tu esi ar mieru iemiesoties Gūtenmorgenā?”, tās smaidot sacīja „jā”, jo bija labā noskaņojumā, un laikam jau uzskatīja, ka Bērziņš vienkārši tā īpatnēji joko. Šķita, viņas nemaz neaptver, cik tāda pārcelšanās no viena ķermeņa uz otru var būt riskanta. Tomēr brīdināt Bērziņš neuzdrošinājās, jo tad, iespējams, viņas nemaz nepiekristu.
Atgriezies no semināra, Bērziņš piezvanīja Gūtenmorgenam, kurš, uzzinājis par rakstnieču atsaucību, stipri samulsa.
- Nē, nu labi... bet kāpēc četras, kāpēc tik daudz? Kā lai es tagad izvēlos?
- Tā nu ir tava problēma. Pats cīnies, domā un tā tālāk... Viss, čau! Tiekamies Prozas lasījumos, – Bērziņš nolika klausuli, bet Gūtenmorgens pēkšņi aptvēra, cik ļoti viena nevainīga vēlme uzstāties literārā sarīkojumā, var sarežģīt dzīvi. Kādu mirkli viņš pat nožēloja, ka nav pietiekami apguvis budismu.
Patiešām, viegli nebija. Dažādi eksistenciāli jautājumi mocīja Gūtenmorgena prātu, tie neļāva ne kārtīgi paēst, ne pagulēt. Kuru no viņām uzrunāt? Labi, izvēlēšos vienu, bet ja nu tā rakstniece sagribēs palikt manī uz mūžu? Ja nu viņa mani nostumj kādā tumšā kaktā, vai vispār izdzen laukā? Ja nu viņa pēkšņi izdomā nomainīt manu vārdu, vai vēl trakāk, uztaisīt plastisko operāciju? Šausmas! Sapnis par spožo literāro nākotni bija pārvērties milzīgā nedrošībā un trauksmē. Nācās iet uz aptieku pēc kaut kā nomierinoša. Pie pilsētas otrās slimnīcas Gūtenmorgens nejauši saskrējās ar kādu pazīstamu tēlnieku.
- Tu neizskaties diez ko labi, - sacīja mākslinieks.
- Ak, Aigar, ja tu zinātu... – topošais, bet jau nelaimīgais rakstnieks nopūtās un izklāstīja savas raizes.
- Zini, man liekas, ka ar pieminekļiem tomēr drošāk, nekā ar dzīviem cilvēkiem, - noklausījies skumjo stāstu, domīgi bilda tēlnieks.
- Kā tu to domā? – Gūtenmorgens saslējās.
- Nu... pastāv uzskats, ka piemineklis glabā sevī atveidotās personas pilnu informatīvo lauku, - skaidroja Aigars. – Turklāt, vēl ilgi pēc cilvēka nāves pastāv tāda kā astrālā saite starp viņa dvēseli un pieminekli.
- Nesaprotu, ko tu ar to gribi teikt? – Gūtenmorgens ar skatienu ieurbās tēlnieka kuplajā bārdā.
- Nu, tikai to, ka tu vari pamēģināt arī ar pieminekli, nevis dzīvu rakstnieku. Un tur ir zināmas priekšrocības. Miruša literāta dvēsele būs jau attīrījusies no visādiem laicīgās dzīves uzslāņojumiem, līdz ar to arī informācija nāks tīrāka, stāsti rakstīsies labāki. Saproti?
- Saprotu... – Gūtenmorgena skatiens uz mirkli aizklīda debesīs, tad atkal atgriezās pie bārdas. Viņam likās, Aigars nejoko. - Bet kā tad es to pieminekli dabūšu sevī iekšā?
- Nevajag jau visu, pietiks ar nelielu drumslu. Tas ir tāpat kā ar tējas sēni.
- Ak, tik vienkārši!? – Gūtenmorgens atkal sajutās laimīgs. – Bet kuru, lai izvēlas? Vari kaut ko ieteikt?
- Es jau nezinu kādā stilā tu gribi rakstīt, - Aigars paraustīja plecus.
Arī Gūtenmorgens paraustīja plecus, jo tik tālu vēl nebija aizdomājies.
- Es tad laikam ņemšu Raini, - pēc brīža viņš lēnām novilka. – Viņam tomēr ir vislielākais piemineklis.
- Kā vēlies. Zaļkalna Blaumanis man gan patīk labāk par Zemdegas Raini, bet tam nav nozīmes, jāraksta jau būs tev, - pasmaidīja Aigars un atvadījās.
- Kāpēc man? Jāraksta būs Rainim! – Gūtenmorgens, izbrīnījies par tādu neprecizitāti, sauca tēlniekam nopakaļ, taču viņš jau bija nozudis aiz apvāršņa.
Nākamajā naktī Gūtenmorgens devās uz Esplanādi pie Raiņa. Neņem ļaunā, vecais, - Gūtenmorgens klusītēm atvainojās un sāka ar vīli strīķēt Raiņa labo kāju. Kad likās, granīta putekļu jau ir savīlēts gana, Gūtenmorgens tos savāca ar rokas putekļusūcēju, bet pēc tam iebēra Coca – cola’s pudelē. Apsēdies turpat Esplanādē uz soliņa, Gūtenmorgens sakratīja pudeli un strauji izdzēra Coca – cola’s un Raiņa maisījumu. Jau pēc neilga laika un dažām atraugām Gūtenmorgens sāka just, ka Raiņa gars patiešām ir ienācis viņā un tagad tur lēnām adaptējas. Šodien jānopērk jauni zīmuļi, pildspalvas un papīrs, - Gūtenmorgens sev piekodināja. Un obligāti jāsameklē dēlītis, ko uzlikt uz ceļiem, jo man patīk rakstīt gultā, - piebilda Rainis. Ak, tev arī vēl dēlīti gultā vajag? – Gūtenmorgens pārsteigts nožagojās. Ejam mājās, man gribas ēst un gulēt, - kāds noteica, un tajā brīdī Gūtenmorgens vairs nesaprata, kurš to teica – viņš pats, vai Rainis.
Kad pienāca Prozas lasījumu laiks, Gūtenmorgena vārdu rakstnieku sarakstā nemanīja. Bērziņam ļoti gribējās zināt, kas noticis, un viņš aizsūtīja Gūtenmorgenam īsziņu ar jautājumu: „Kāpēc nepiedalies lasījumos?” Pēc brīža viņš saņēma atbildi: „Ar rakstniecēm man kaut kā nesanāca, toties es tiku pie Raiņa. Diemžēl viņš ir baigi cimperlīgs un šogad Prozas lasījumos piedalīties negrib. Varbūt uzstāšos nākamgad, Dzejas dienās. Žēl, ka tu neraksti dzeju, bet visiem jau nav lemts. Sorī.” Izlasījis Gūtenmorgena ziņojumu, Bērziņš bija tik pārsteigts, ka telefons viņam neviļus izslīdēja no rokas un ar skaļu blīkšķi sašķīda pret sienu.