Rūdolfu Blaumani esat pētījusi arī iepriekš. Kas šajā grāmatā nācis klāt?
Tiesa, Blaumani esmu pētījusi sen. Tas, ko īsti var saukt par pētīšanu, aizsākās 70.gadu beigās. Impulss un dziļāka izjūta man radās, kad divus gadus strādāju Brakos. Tur, protams, uzsūc visu, ko dod apkārtne — atmosfēru, arī faktus par Ērgļu laiku. Citur vairāk vākti materiāli par daiļradi, draugiem, bet Ērgļos ļoti interesanta bija materiālu kopa, kā Blaumanis tur strādājis. Mani ārkārtīgi aizkustināja, ka toreiz vecāki cilvēki, kas tika intervēti, dēvēja visas, kuras bija spēlējušas Blaumaņa režijā Ērgļos, par Blaumaņa aktrisēm. Pēc tik ilgiem gadiem atstāstot bērni lepojās ar māti: "Mana māte bija Blaumaņa aktrise." Tas liek pārdomāt, cik nopietni tas bija šiem cilvēkiem, un arī par to Blaumani, ko mēs pazīstam mazāk. Daudz rakstīts par dramaturģiju, darbu Rīgas Latviešu teātrī, vispār par Rīgas teātri, bet mani interesēja viņa darbība dzimtajā pusē. Tātad liela nodaļa grāmatā veltīta teātrim. Līdz šim tas nebija izdalīts atsevišķi, kaut, protams, tēma nav jauna, bet tagad apkopoju visu. Otra lieta, kas arīdzan, protams, minēta, bet man pašai nāca kā apjausma — mīļo stundiņ, Blaumaņa maizes darbs taču visu mūžu ir žurnālistika. Sākot ar pirmajiem gadiem, tikko viņš ienāk Rīgā un sāk strādāt vācu avīzē līdz pēdējam. Vēl Brakos 1908.gadā, slims gulēdams, viņš vada literāro pielikumu Skaidiena avīzē Latvija. Un man likās būtiski apkopot viņa žurnālistikas ceļu. Kas vēl jauns? Blaumaņa dzīvē ļoti nozīmīgs cilvēks bija baltvācu dzejnieks Viktors fon Andrejanovs un viņa ģimene, laulātā draudzene Marija fon Andrejanova. Attiecības, balstoties uz viņas vēstulēm, man bija aprakstītas jau iepriekš, bet nekur nebija stāstīts par fon Andrejanovu kā cilvēku ārpus draudzības ar Blaumani. Par cilvēku, kuram ir liela nozīme latviešu kultūras dzīvē. Paradoksāli, viņš ir pirmais, kas Berlīnē rakstījis par latviešu literatūru, tulkojis tautas dziesmas.
Kāds jums radies priekšstats par Blaumani kā par cilvēku?
Latviešu literatūrā un kultūrā es orientējos, tādēļ mēģinu salīdzināt… Grūti atrast vēl kādu tik visaptverošu personību. Ja sākam skaitīt… Prozaiķis jeb prozists, kā daži mēģina ieviest. Dramaturgs vai, man labāk patīk teikt, dramatiķis, jo viņš pats ir teicis: "Es esmu dzimis dramatiķis." Mazāk minēts, ka brīnišķīgs dzejnieks, turklāt ar apbrīnojami plašu diapazonu, sākot no mīlas lirikas, beidzot ar humoru, satīru, pat sarkasmu. Literatūras kritiķis, un kaut gan nekur nav apkopojis savus teorētiskos uzskatus, no viņa vēstulēm tos var izvilkt. Tātad literatūrteorētiķis. Tad teātris, kurā viņš bijis viss, ko vien var iedomāties — organizators, režisors, aktieris, teātra kritiķis. Ko vēl vairāk? Viņš orientējas mūzikā. Piemēram, kad Aleksandrs Būmanis komponē dažas dziesmas ar viņa tekstiem, viņš vēstulē ar nošu pierakstiem pa taktīm nabaga Būmani izkritizē. Kopā ar Rozentālu dzīvojot, orientējas arī glezniecībā, kaut vairāk interešu līmenī. Nevaru iedomāties citus kultūras cilvēkus, kas tik plaši… Rainis tiek uzskatīts par visplašākā diapazona cilvēku, bet par viņa prozu, novelēm, kritikām… Kā to ņem…
Ja vaicājāt par cilvēcisko pusi, varu tikai citēt, ko teikuši cilvēki, kas bijuši ar viņu ciešā saskarē — ārkārtīgi intensificētas cilvēciskās attiecības… Ja viņš ir nikns, tad nikns. Ja draugs, tad draugs līdz tam, ka viņš novelk savu kažoku un pēdējo kreklu, kā Akuraters raksta atmiņās. Tādu atmiņu ir bezgala daudz. Kārlis Ducmanis, līdzstrādnieks Pēterburgas Avīzēs, noformulējis īsi: "Labsirdīgu cilvēku ir daudz. Katrs cilvēks ik pa laikam ir labsirdīgs. Bet Blaumani raksturo nepārtraukta, permanenta labsirdība." Tas varbūt ir izskaidrojums. Jo kādam izskaidrojumam ir jābūt. Kas padara viņa darbus… Ka, vienkārši sakot, iet pie sirds? Varam analizēt pēc teorētiskām regulām, bet kas netverams paliek, kas tāds, kas saista. Domāju, ka caur darbiem nāk kas no personības pievilcības, siltuma. Zinātniski to pierādīt nevar, bet tas ir talants, plašais darbības lauks un neparastā dvēseles intensitāte. Viņš vēstulēs bieži runā par dvēseļu saskaņu. Tas viņam ir augstākais, kas var būt starp cilvēkiem. Ja mēs esam atraduši viens otra dvēseli, mēs esam draugi. Vēl vairāk — brāļi. Tas ir interesanti — tai laikā no vācu kultūras nāk izpratne draugs un brālis. Draudzībā augstākā pakāpe ir — ne tikai draugs, bet brālis. Būmanis viņam visvairāk sagādāja kreņķus, jo Blaumanis necieta, ja iedzer par daudz. Aleksandram Būmanim tā nelaime piemita, un Blaumanis tērē tinti, laiku, enerģiju — raksta viņam. Protams, jauneklim, kurš dzīvo Pēterburgā ar aktieriem, redakcijā, bohēmā, tāds audžutēvs Rīgā vai Ērgļos krīt uz nerviem. Un tad Blaumanis ir novests un raksta — ja tu dzersi, mēs būsim draugi, bet nebūsim vairs brāļi. Nianse.
Kāda var būt argumentācija šādas ievirzes vēstulēm?
Interesanti, ka Blaumanis saskata cilvēkos talantu. Nozīmīgi viņam ir kopt, saudzēt, nedarīt pāri savam talantam. Sevišķi tas attiecas uz Skalbi. Blaumanis ar apbrīnojamu aci saskata, kas no tiem jaunekļiem varētu izveidoties. Kas var kaitēt talantam? Uzdzīve. Starp citu, nav noslēpums, ka Būmani viņš nespēja izaudzināt, un Būmanim vēlākos gadus bija smagas problēmas, kaut gan viņš bija Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs, izcils jurists. Un to Blaumanis paredzēja: "Tu maitā sevi, savu dvēseli, talantu." Kā viņš citā vēstulē raksta Štrālam — man riebj tā cūciskā sajūsma, kas rodas no alkohola. Tā ir cilvēciskās cieņas pazemošana. Turēt sevi tīru, baltu. Viņš raksta, ka viņu saista baltās dvēseles. No cilvēciskās puses viņam svarīgi mēģināt uzturēt jaunajā cilvēkā labāko, kas viņā ir, lai to neizšķiestu. Es to tā saprotu, un tas parādās vēstulēs — ļurkas, man te visi, ļurkas vien: talants ir, bet negrib strādāt. Piedevām viņā sēž kaut kas no patriarhālā tēva. Viņš ilgojās pēc bērniem, bet liktenis to laimi nepiešķīra. Tad viņš jaunos dresē kā savus bērnus. Un jūtas kā Indrāntēvs, kuram ir atbildība par citiem. Tiem citiem tas nepatīk — varbūt pārāk tieši viņš mēģina. Viņi spurojas un nepadodas. Bet vēlāk, kad šie bijušie jaunekļi sāk vērtēt savu dzīvi, viņi atmiņās raksta vienā intonācijā — sirsnīgā pateicībā. Greste saka: "Blaumanis mūs audzināja un tikai uz labu, uz labu vien mēģināja vest." Bet tas ir vēlāk. Tai laikā ir stipri sarežģītāk. Bez dziļas personiskas izjūtas nevar uzrakstīt Indrāntēva vārdus Zelmiņai: "Es dzīvošu caur to labu, ko esmu tev mācījis." Tā ir atslēga uz viņa paša personību.
Blaumanis tiek uzskatīts par vienu no latviskākajiem rakstniekiem, no otras puses, viņā ir arī daudz modernismam piederīgā. Kā tas savijas?
Pamats, es domāju, ir dziļās literatūras zināšanas, kultūras pamats. Tā, protams, bija vācu kultūra. Gēte viņam bija elks. Ja gribam, Faustā daudz ko var atrast. Pirmkārt, tas vedināja uz plašu skatījumu pretstatā tai laikā valdošajam ārkārtīgi vienkāršotajam reālismam. Raudupietē, kas ir 80.gadu beigu darbs, atrodami simbolisma elementi. Gētem ir romāns, ko Blaumanis būtu gribējis izdot — Die Wahlverwandtschaften. Latviski tas tiek tulkots kā Gara radinieki. Blaumanis saka — Dvēseļu laulības, un viņš ir precīzāk uztvēris. Cilvēki, kuri, nemīlēdami viens otru, rada bērnu, rada kroplīgu salikumu, jo viņiem dvēseles laulība ir ar citu cilvēku. Šis zēns noslīkst. Gētem tas arī ir simboliski. Un es domāju, ka domu par Matīsiņu Blaumanis ir paņēmis no šī darba. Beigās mātes izjūtas, sapnis — tur ienāk Nīče, Freids. Kur Blaumanis to ņēmis? Vācu valodā tika tulkota visa jaunākā Eiropas literatūra. Viss, kas Berlīnē tika izdots, pēc pāris mēnešiem bija Rīgā. Tā saikne ar Rietumeiropas literatūru ir ļoti cieša. Un nav brīnums, ka vēsmas saskan. Vēlāk, starp citu, viņš iepazīstas ar Tā runāja Zaratustra un vairākkārt citē vēstulēs saviem jaunajiem draugiem — savaldiet suņus, kas jums kauc pagrabā. Modernajās strāvās, kas ienāk 90.gados, Blaumanis ir iekšā. Un mūsu uzskats, ka viņš sēž Brakos un apraksta tikai kalpus un kalpones, ir pilnīgi aplams. Vai — Sapnis. Divi satiekas, mirklis kāzu priekšvakarā, vakara ceriņi smaržo, rasas pilieni lēnām pil… Mirklis, kad saskaras dvēseles, bet visu izjauc kāzu maršs, un viņai jādodas pie sava līgavaiņa. Tas ir impresionisms. Līdz tam latviešu literatūrā es neko tādu nezinu.
Runājot par Ibsenu… Blaumanis viņu lasa, labi pazīst. Interesanti, ka Blaumanis tulkojis tikai vienu lugu — kā toreiz sauca, Džonu Gabrielu Borkmanu. Un tas nav bez nozīmes. Blaumanis to tulko 1904.gadā. Problemātika, kā zināms, ir mūža izvērtējums, beigās vientulība kalnu ledus gālēs, divas sievietes un nodotā mīlestība. Manā grāmatā ir liela nodaļa par daudzām dāmām, kam ar Blaumani ir saistība, tajā skaitā Mariju fon Andrejanovu. Tā ir mana pārliecība, kaut tādas lietas nav zinātniski pierādāmas, ka tā viņiem abiem ir liktenīgā mūža mīlestība. Bet sākumā jebkas tiek izslēgts, jo tā ir drauga sieva, un tolaik uz to skatījās citādi. Ar Blaumaņa ētisko uzstādījumu absolūti izslēgts.
Kāda ir jūsu attieksme pret jautājumu Blaumanis un homoseksuālisms?
Tas nav nekas jauns. Par to raksta jau Andrievs Niedra. Blaumanim kā māksliniekam jūtas ir citā intensitātē nekā parastiem cilvēkiem. Mēs runājām par viņa aizbildnieciskumu… Viņš jau pats vienā vēstulē raksta — ka tikai nenokļūstu pederasta slavā. Ar zināmu ironiju, jo acīmredzot runas bija sākušās jau viņa dzīves laikā — ka viņš auklējas ar vienu, otru, septīto, devīto… Bet vajadzīgi ir divi, un tātad jāpieļauj, ka visa mūsu tālaika rakstnieku plejāde, varētu sākt saukt — Andrievs Niedra, Emīls Melngailis, Kārlis Skalbe, Akuraters, Andrejanovs, Austriņš, Laicens, Greste, ar ko viņi vienā istabiņā dzīvoja… Cik bieži, ja kādam vajag Rīgā palikt, viņš raksta — dzīvoju pie Purvīša, bet viņa pašreiz nav, tu vari nākt pie manis gulēt. Tātad visi jaunie rakstnieki ir homoseksuāli? Viņi pieņem Blaumaņa draudzību. Tas nāk no malas vērotājiem. Andrievs Niedra, kad 20.gados raksta, to min: "Ja kāds var piedēvēt Blaumanim šīs izrīcības, tas nepazīst Blaumaņa dvēseli; es Blaumanim biju ļoti tuvs draugs, varu apgalvot, ka Blaumaņa dzimumdzīve bija absolūti normāla." Tas, ka Blaumanis nevarēja apprecēties, mēģināja vienu, otru bildināt… Es domāju, tas viņam par sodu. Man sievišķīgi žēl nabaga Mariju fon Andrejanovu, kas Berlīnē pēc tam, kad vīrs nomira, sarakstās ar Blaumani. Un interesanti, kāpēc Blaumanis nebrauc. Es citēju vēstules, no kurām var saprast, ko viņš viņai raksta — mīļa, dārga puķu dvēselīte. Viņa aicina, viņš sola, ka brauks. Kā viņa gaida! Viņš atkal sola un atkal piemāna. Kāpēc? Un pēkšņi Pētera Zālīša atmiņās viņš atzīst — viņam bail uz Berlīni braukt. Viņš, protams, neteiks, kāpēc bail, bet — viņš var pazaudēt savu mākslinieka pamatu. Tai laikā top mīlas dzeja: "Ak, sirds vai stāties taisās / Tā turpu ilgojos." Sapņu zeme. Bet viņš baidās un neaizbrauc. Vīrieši baidās. Greste to labi pasaka — mūk un nelaižas tuvumā. Jo — viņš Berlīnē būtu palicis. Bet kas tad būtu? Viņš citur raksta: esmu stāds, ko nevar pārstādīt svešā zemē. Rakstnieks, kuram vajadzīga sava vide. Kam viņš būtu Berlīnē vajadzīgs? Tā bija pašsaglabāšanās dziņa, talanta saudzēšana. Un viņš no šīs mīlestības atteicās. Tas bija smagi — ja trīsdesmitgadīgs vīrietis var sabrukt ar nerviem, tad tā ir milzīga iekšēja cīņa. Tā es to saprotu. Un ticu Andrievam Niedram. Kāpēc viņam būtu bijis jāmelo?
Bet, protams, to var vērtēt pēc savas uztveres. Uz rakstnieku jau
homoseksualitāte neatstāj nekādu iespaidu. Bet, ja gribam biogrāfisku
skaidrību… Tad jau var teikt, ka jebkura vīriešu draudzība… Starp citu,
saka — vīriešu draudzība atšķiras no sieviešu. Vīriešiem tas ir kas
ļoti būtisks. Es pirmīt minēju brāļu ideju. Ja lasāt Šilleru, arī tur
ir biedriskums, draudzība, kur draugu sauc par brāli — draugu mīl. Un
Blaumanis arī nebaidās no šī vārda, ka viņš savus draugus mīl — dziļi,
intensīvi. Tad tas ir terminoloģijas jautājums. Gribu piebilst par
Balto. Tas ir interesanti un saprotami, ka mūsdienās absolūti nespēj
uztvert stāsta problēmu. Tais laikos vīrietim bija ļoti svarīgi, un
Blaumanis to nekautrēdamies raksta, lai pie tās sievietes, kura būs
manējā, es būtu pirmais. Nevis otrais vai trešais. Blaumanis vēstulē
raksta — es nevaru dzert no svešas glāzes, laikam esmu pārāk liels
estētiķis, un kur tad nu vēl varu gulties blakus tādai, kuru kāds
purplauska jau ir izbaudījis. Ļoti tieši. Ja mēs runājam par Mariju fon
Andrejanovu, tad varbūt arī tur ir iemesls. Lai kā Blaumanis mīlēja
viņu, tam, ka viņa ir atraitne, ka viņš nebūs viņai pirmais, varēja būt
nozīme. Tāda tipa vīrietis vienkārši netiek tam pāri. Tas šodien nav
saprotams.
Kas ir tas latviskais, kas atklājas Blaumanī?
Grūti ir formulēt, ko mēs saucam par tautas mentalitāti. Tur saplūst tik daudz kā, ka izšķetināt ir ļoti grūti. Pirmkārt, cilvēki, prototipi nāk no tautas un nes sev līdzi kaut ko, kas nemanāmi ieplūst starp rindiņām. Puišu un meitu attiecības. Lauki... Lauki tai laikā glabā nacionālo specifiku. Pilsētā viss jau sāk mainīties. Teiksim, kā tautasdziesmās bija: "Balta nāca tautu meita / Kā ar sniegu nosnigusi. / Nav ar sniegu nosnigusi, / Nāk ar savu tikumiņu." Blaumaņa darbos cauri visam tiešāk vai netiešāk iet meitas tikums. Raksturi. Skaitās, ka latvieši ir spītīgi. Piemēram, Indrāntēvs — pat līdz paštaisnībai. Stingra kaluma ļaudis, sevišķi īstie lauku veči, kas ir dzīves ārdēti, viņos ir liels sīkstums, kategoriski dzīves uzskati. Veco lauku saimnieku plejāde, kas iet cauri Blaumaņa daiļradei, ir apmēram viena veidojuma cilvēki — tipiski latviski raksturi. Greste atceras, ka Pēterburgas skolotāju institūtā viņš netika iekšā: direktors viņu neuzņēma, kamēr beigās ar pauri pret sienu, ar visām Grestem raksturīgajām izdarībām, bet viņš tika. Un Greste citē krievu direktora teicienu — čisto latiškoje uporstvo. Cittautietis ir uztvēris. Tai laikā latviešu zēni, kas brauca uz Pēterburgu, Maskavu nabagi, puspliki, pusbadā, bet sitās cauri ārkārtīgā neatlaidībā, apzinoties savu mērķi… Tas ir Blaumaņa darbos. Nemaz nerunājot par varenajām sievām. Roplainis, Roplainiete, Indrānos — Ieva un Edvards. Nezinu, kuram Indrānos ir taisnība. Gan Indrāntēvam, gan Eduardam ir taisnība, bet viņi abi ir cietie vīri. Abi. Vēl… Zeme. Latvietis ir zemnieks, mīl zemi. Varbūt — mīlēja. Zeme viņam bija viss. Blaumanis to rāda arī no negatīvās puses — puisis gatavs atstāt savu iecerēto, apprecēt bagātnieci, lai tiktu pie zemes. Tur sajaucas tik daudz pavedienu, bet kopā audums dod iespaidu.
Cik lielā mērā Blaumanis kā stereotipiskās latvietības iemiesotājs sasaucas ar to izpratni par latviešiem, kāda iespējama šodien?
Kas šodien ir latvietība? Man grūti saprast. Mēs šo vārdu skandējam, kur tik grib — sargāsim latvietību… Domāju, ka Blaumaņa pozīcija pamatos paliek nemainīga. Mainās reālijas, sīkumi, uzskati, bet pamatvērtības… Blaumaņa pamatvērtība ir — un tā nav tikai latviska, bet vispārcilvēciska — attiecības. Būt cilvēkam. Labsirdība, laba gribēšana, ētiska skaidrība no mūsu tautas dziesmām. Godīgums ir viena no Blaumaņa ētiskajām pamatkategorijām — būt godīgam pret sevi, pret citiem. Jautājums ir, cik šodien esam to saglabājuši. Daudz ir lietu, kur cilvēki, runājot par godīgumu, pasmaida. Bet Blaumaņa cilvēciskais kodols paliek. Cik tas ir latvisks? Lai Dievs dod, ka tas būtu latvisks! Par visiem kopā jau ir grūti runāt. Latvietis ļoti mīl savu zemi… 40.gados šis latviešu zemniecības pamats tika pilnībā sagrauts, un tagad tam grūti atdzimt, bet ir daļa cilvēku, kuri tomēr izjūt un mīl zemi. Vienalga — lielāks vai mazāks lauks, varbūt dobīte, bet viņam patīk. Ir kāda saikne, varbūt atskaņas, jo mūsu gēnos sēž zemnieks. Vienai daļai. Skumjāk ir par tiem, kuriem vienalga, vai dzīvot Latvijā vai, teiksim, Āfrikā, vai Īrijā. Tiem, acīmredzot, ir zudis. Es, piemēram, personiski nevaru iedomāties, ka nedzīvotu Latvijā, kaut man patīk aizbraukt gan uz Vāciju, gan Itāliju, gan Franciju. Ar tik daudziem pavedieniem tu esi šeit saistīts… Un Blaumanis to tolaik arī ļoti izjuta. Cik stipri tas ir tagad? Vispārināt nevar. Kā man krīt uz nerviem skandinātāji! "Latvieti, nepadodies!" Tie ir vārdi, bet kādi ir darbi? Un kur ir godīgums? Kur ir pašcieņa — latviskā vai cilvēciskā pašcieņa? Tas ir skumji. Bet, Dieva dēļ, to nedrīkst attiecināt kopumā uz tautu, jo ļoti daudz ir brīnišķīgu cilvēku, kuri patiešām ir latvieši un neiet ar to kā Oļiniete ar Dievvārdu uz lūpām ik mirkli. Kuri no sirds un bez skaļiem vārdiem, bet ir latvieši pēc savas būtības. Un pierāda to ar saviem darbiem. Protams, vajag arī pasaules kultūru, bet… Tauta jau ir interesanta pasaulē citiem tikai ar to, kas viņai ir savs.