Mirušo filozofu grāmata

Tomēr viņš izvēlējās pilsētu pār sevi, tikumu pār izdevīgumu un izdzēra indi, draugiem klātesot. Eksemplāra arī ir Senekas pašnāvība, pārgriežot vēnas siltā vannā, ko attēlojuši tādi mākslinieki kā Rubenss un Džordāno, kad Romas imperators Nero pēc domstarpībām slaveno stoiķu filozofu piespieda izdarīt galu. Džordāno Bruno mira par to, ka apvainoja Inkvizīciju. Cits filozofs, kuram bija savā veidā filozofisks gals, bijis Deivids Hjūms. Kāds Džeimss Bosvels apmeklēja viņu, kad viņš mira Edinburgā 1776.gadā. Sev par pārsteigumu viņš atrada Hjūmu labā omā. Bosvels viņu iztaujāja, cerēdams dzirdēt Hjūma domas par dzīvi pēc nāves, taču pat filozofa esības pēdējās stundas nespēja viest viņā ticību. Doma par galu pēc nāves, Hjūms sacīja Bosvelam, radot viņam ne lielāku nepatiku, kā doma par neeksistēšanu pirms dzimšanas. Tomēr ne visai pārsteidzoši filozofi visumā aiziet gluži tikpat prozaiski, kā vairums vienkāršo cilvēku. Piemēram, Frensiss Beikons saķēra nāvīgu plaušu karsoni, kad mēģināja sniegā iesaldēt vistu, savukārt Dekarts ar to nāvīgi saslima, kad viņam ar lielām mokām nācās celties pirms ausmas aukstajā Stokholmā, lai sniegtu mācībstundas Zviedrijas karalienei. Lielākā daļa ir mirusi no vecuma savās gultās. Šī iemesla dēļ filozofu nāves ir nepateicīga tēma grāmatai, kā norāda žurnāla The Economist apskatnieks. Tomēr tai ķērušies klāt vairāki, pēdējais no tiem, filozofs Saimons Kričlijs ar savu “The Book of Dead Philosophers” jeb “Mirušo filozofu grāmatu”. Kričlija grāmata ir smagnēji rotaļīga. Tās tonis ir pompozs un ķiķinošs, it kā viņš nebūtu skaidrībā, kam viņš raksta, vai kāpēc, norāda žurnāla "The Economist" recenzijas autors. Lai gan pats autors raksta, ka lasītājs “nomirs smejoties”, recenzents uzskata, ka vairums no aprakstītajām 190 filozofu nāvēm esot banālas un gandrīz neviena neesot smieklīga. Šķiet, ka Kričlijs nespēj izlemt, vai viņš vienkārši raksta par filozofu nāvēm, par apbrīnojamām nāvēm, vai filozofu domām par nāvi. Grāmata gan piesātināta ar viediem komentāriem un trāpīgām epigrammām par nāvi, kuru autori cita starpā ir Augustīns, Monteņs un Hobss. Taču Kričlija apcerējumi esot pārāk īsi un pārāk bieži novirzās no tēmas, lai kļūtu par nopietnām pārdomām un argumentiem. Kričlijs arī nepieminot arī vienu no nopietnākajām esejām modernajā kontinentālajā tradīcijā par draudzību, nāvi un pašnāvību – “Essai sur l'expérience de la mort“ jeb “Nāves piedzīvojums” (1938), ko sarakstīja vācu ebreju katolis Pols Luiss Landsbergs, kurš atteicās bēgt no nacistiem un mira koncentrācijas nometnē.