Sarunas ar Māru Ķimeli

, minēts Kagarļickis (turklāt — kurš: tēvs vai dēls, abi ievērojami teātra vēsturnieki, abi GITIS pasniedzēji), vienkārši Ļeņins (o.k., skaidrs, ka Vladimirs Uļjanovs, tak tomēr...), vienkārši Volgajeva, Pogiņa u.c.; nesistēmiski minēt vienus ar vārdiem, citus — tikai ar iniciāļiem. Tāpat konsekvencei jābūt grāmatas lappusēs — ja Čehova lugas Tēvocis Vaņa varoni sauc Jeļena, ar režisori jāvienojas — dēvēsim viņu par Elēnu (kā tekstā) vai tomēr par Jeļenu — kā fotoparakstos turpat blakus. Grāmatu, kas tapusi septiņus gadus (pirmā intervija notikusi 2000.gada 8.septembrī, pēdējā saruna — 2007.gada 25.septembrī), šādas blusiņas nerotā. Uf, nu ir miers! Vairāk pretenziju nav.Jo visādi citādi, cienījamie draugi, Zole ar Ķimeli, grāmatas dizaina autoram Ilmāram Blumbergam un daudzajiem fotogrāfiem palīdzot, sagādājušas latviešu teātra un visa skaistā mīļotājiem un profesionāļiem sen nesniegtu baudu — izcilu grāmatu par kādas personības ceļu mākslā.Domas processCeļš — tās ir domas. Dzīvais domas process, un Ievai Zolei izdevies piefiksēt to veidā, kas patiešām nav skādējis dabiskas sarunas plūduma iespaidam (to, cik lielu meistarību no žurnālista prasa šādas nesafrizētas, dabiskas sarunas iespaida saglabāšana drukātajā tekstā, zinās teikt ikviens, kurš kaut jel reizi mocījies ar sarunu atšifrēšanu, skaidri apzinoties, ka burti uz papīra izskatās pavisam citādāk kā burti mutē). Protams, uzreiz arī jākonstatē, ka Latvijā, šķiet, režisore Māra Ķimele ir vienīgā, kas apveltīta ar unikālu talantu — prast par savu amatu izteikties skaidri, tēlaini, precīzi un profesionāli. Citiem vārdiem — viņa ir ne tikai lieliska stāstniece, kas māk būvēt savu vēstījumu ar īstena prozaiķa metodēm (sākums, intriga, nobeigums, secinājumi), uzburt spilgtu vārdisko tēlu par savām izrādēm un dzīves situācijām (kas arī izrādās teatralitātes un komiska dramatisma pilnas, vienvārdsakot — eksistenciālas), bet arī rūdīts "profs" visā, kas attiecas uz tādu Latvijas teātra teorijā maz, praktiski un godīgi — pat neskartu tēmu kā lugas un izrādes "teksta" profesionāla analīze. Un te nu man nākas konstatēt pašu drausmīgāko: Māra Ķimele ar pašpersonīgo izrāžu analīzi un/vai aprakstu pierāda, ka tā saucamā teātra kritika (precīzāk, tās filoloģiskais atzars, kas Latvijā sastopams visbiežāk) atrodas tālu nopakaļ profesionālai lugas un izrādes analīzei, ko spēj sniegt talantīgs teātra režisors. Ka teātra kritika pie mums ir pārsvarā pavirša un nejūtīga, ka tā vairāk nodarbojas ar izrādes, nevis kā autonoma mākslinieciska teksta analīzi, bet gan visbiežāk pauž subjektīvus uzskatus "man patīk/nepatīk; man garlaicīgi/saviļņojoši; es saprotu/nesaprotu" līmenī, ko nereti vainago tukši, profesionāli bezjēdzīgi vārdi kā "neapšaubāmi", "nepārprotami", "viennozīmīgi", "ģeniāli", "satriecoši" utt.Ķimele un kritikaŠajā ziņā Ķimeles plašie profesionālie pārspriedumi par Rutes grāmatu, Šekspīra daiļradi, Čehovu, arī Raini ir būtiska mūsdienu teātra teorētiskās domas daļa, kādu ieraugām Latvijā pirmoreiz. Vismaz šādā kvalitātē, kas pārspēj caurmēra teātra kritikas līmeni (un ar to es domāju galvenokārt un arī savus apcerējumus). Patiesību sakot, bieži, lasot šo sarunu grāmatu, pārņem profesionāls kauns par to, ka — nesaskatīju, nevarēju iedomāties... No otras puses, protams, ikviens režisora stāstījums par savu darbu, jo īpaši, ja tas ir talantīgi veikts, spoži atklāj arī JĀBŪTĪBAS teoriju — tas, ka režisors kopā ar aktieriem un citiem radošās komandas biedriem ir par kaut ko domājuši, vienojušies, vēl automātiski nenozīmē, ka "tieši tā" arī viss redzams realizējies uz skatuves. Zīmīgs un savā veidā šķelmīgs paradokss, citstarp, ir fakts, ka viscaur M.Ķimeles sarunām ar teātra zinātnieci un kritiķi (!) I.Zoli skan neapmierinātība par lokālo kritiku, kura "nenovērtēja un nepamanīja" visus režisores piedāvātos teātra valodas jauninājumus vai oriģinālos risinājumus. Nekur gan neviens kritiķis netiek saukts vārdā (kas arī zīmīgi). Un nekur kritiķe Zole neiebilst — kā, nepamanīja un nenovērtēja?! Manuprāt, Māra Ķimele jau nu gan nevarētu sūdzēties par atzinības un izpratnes pilnu recenziju trūkumu (to uzdrošinos teikt tādēļ, ka pats esmu tādas rakstījis – sākot no Tēvoča Vaņas laikiem, pirmās izrādes Latvijā, kurā tika realizēts kinematogrāfisma montāžas princips un kas bija ārkārtā novatorisks režijas gājiens pat uz izslavēto Anatolija Vasiļjeva un Ņekrošus izrāžu fona). Bet šāda īsā atmiņa piesviež grāmatai to daļu intriģējošas diskusijas azarta, vēlēšanos strīdēties un precizēt, kādu tā ir tikai pelnījusi, — pat ja runa ir tik vien kā par kritikas mundiera goda aizstāvēšanu. Vien būtu gribējies, lai Ieva Zole kā kritiķe dialogā nepaliktu vien iztaujātājas lomā, kas uzdod vajadzīgos jautājumus, bet aktīvāk iesaistītos dialogā, varbūt vietumis sniedzot trūkstošo fona informāciju un kontekstu, arī starptautisko. Citādi dialogam sanāk vairāk monoloģizējoša, vienvirziena forma.Atklāj Ķimeles dabuVisbeidzot visiem tiem, kam sirsnīgi iesaku šo grāmatu (neraugoties uz tās pavisam neteatrālo cenu — ap Ls 17) iegādāties lietošanā, jāņem vērā, ka latviešu teātra praktiķu pulkā visspēcīgākajai teorētiķei Mārai Ķimelei pieder viedi vārdi: "Postmodernisms kā profesionāls mākslas virziens var veidoties tikai tad, ja cilvēkam, kas šo mākslu veido, ir skaidra akadēmiskās mākslas uzbūve un pamats. Un tad viņš apzināti taisa citādu mākslu. Tiem cilvēkiem, kuriem nav priekšstata par akadēmisko mākslu, tā ir tāda grābstīšanās, koķetēšana un pašapliecināšanās nesakarīgu izlēcienu līmenī. Postmoderna māksla pieprasa milzu kultūras slāni. Lai vispār nolasītu vēstījumu, ko postmoderns mākslinieks raida, ir jāzina visi avoti, no kurienes viņš smēlies, no kurienes rodas humors, ar ko viņš spēlējas." (250.lpp.)Vārds vietā — kritiķim ir jāzina, kāpēc Ķimeles iestudētajā Blaumaņa Ugunī scenogrāfijas fonā karājās Matiss. Vēl labāk, ja viņš pat zina, kurā vietā un kāpēc karājas oriģināls. Grāmata kalpo par izcilu mācību līdzekli visiem, kas grib apjēgt, "kas teātrim vēderā". Un sniedz apbrīnojami daiļrunīgu talantīgas radošas personības portretu — bez koķetērijas atklāj Māras Ķimeles dabu. Daļu, protams, kā jau postmodernam mākslas darbam — tekstam — klājas.