Pārfrāzējot klasiķa teicienu, ne tikai Dievu, arī cilvēku iepazīst detaļās. Lasot Līgas Blauas 2005.gada vasarā fiksētās un nule sakārtotās aktrises Vijas Artmanes sarunas ar žurnālisti, kas ar trim trāpīgiem, jēgas apjomu krietni padziļinošiem papildinājumiem (grāmatā ievietotas arī intervijas ar Artmanes dzīvē būtiskajiem cilvēkiem — viņas filmu partneriem Bruno Oju, Uldi Pūcīti un meitu Kristiānu Dimiteri), rodas pacilājoši emocionāla apjausma, ka, šķiet, ir nolīdzināts kāds pretrunīgu aizdomu, riebeklību, izdomājumu mezgls, ko Latvijas publiskajā telpā bija izsaukusi dižās aktrises aiziešana — mieles un putas, kas tika uzjundītas sakarā ar Artmanes bēru rituālu un potenciālo mākslinieces piemiņas iemūžināšanas formu. Grāmata nav nedz kritisks pētījums par aktrises nospēlētajām lomām, nedz mēģinājums norādīt vai "atklāt" māksliniecei viņas vienīgo īsto un patieso lomu (pad)Latvijas kultūrā un politikā. Tā ir grāmata, kurā Artmane, šķiet, pilnībā uzticējusies žurnālistes godaprātam un atvērusies klausītājai, septiņpadsmit grodos, literāri fascinējošos tēlojumos izstāstot par sava mūža lielākajām mīlestībām — par vīriešiem, kurus Vija Artmane mīlējusi. Lielākoties (ar trim izņēmumiem) šī mīlestība bijusi mākslas, ne fiziskās intimitātes — Artmanei netīk vārds "sekss", kaut viņa to lieto — svētīta. Un kāda vārdos neformulējama aktrises un sievietes monologu intonācija liek ticēt, ka šajā grāmatā atklātais ir nesafrizēts īstums. Nevis loma vai uzprišināts vēlamais tēls (no kā diemžēl Artmanei neizdevās izvairīties pašas autorizētajos memuāros — grāmatā Ziemcieši). Kas vēl pārsteidzošāk — grāmata varbūt pat uzskatamāk par kāda teātra pētnieka aprakstu atklāj, cik sarežģītā veidā dzimst tas fenomens, ko ierasti sauc par lomu un cik nozīmīgu vietu darbā un pat ārpusskatuves dzīvē aktierim (ja vien viņš ir talantīgs un profesionāls) ieņem tā partneris. Šai ziņā Artmanes novērojumi un secinājumi par cienītajiem un ne tik ļoti kolēģiem ir zelta vērtē — trāpīgi par smalkāko kritiķa spriedumu. Interesanti, ka Artmane atzīst, ka viņu visvairāk radošajā ziņā uzlādējuši nevis skatītāju simti tūkstoši, bet tieši darba partneri — aktieri un režisori. Viņa arī māk smalki izskaidrot, ko nozīmē mīlēt lomas partneri mākslā un kā šo robežu nepārkāpt dzīvē. Kā aktrises un sievietes psiholoģijas portretējums grāmata ir lieliska un ļauj saprast, kāda ir mākslinieka un viņa komplicētās atmiņas mehānisma iedaba. Netrūkst arī pretrunīgu, strīdīgu, katrā ziņā uzrunājošu teātra iekšējās pasaules un filmēšanās epizožu knifu, kas ļauj Artmani uzlūkot pavisam citā gaismā (kaut vai Ivaram Kalniņam, Pēterim Pētersonam, Kārlim Auškāpam veltītās lappuses).
Protams, rodas jautājums — vai tā, kas grāmatā, ir visa patiesība — teju paspruka vārdiņš "atklāsme/grēksūdze" par Artmanes raibo un vērtīgo mūžu un vai aktrise atvērusi kādas pēc skandāla dvakojošas durvis savā mākslā un privātajā dzīvē? Nē, un tieši tas raisa uzticību — Sirdī palikušie ir labas un cilvēku(-us) cienošas žurnālistikas paraugs. Vienlaikus tā ir drosmīgs un paškritisks pašas piedzīvotā un sadzīvotā apjēgums, kurā neizpaliek domas par grēkošanu un spēju piedot. Artmanes doma — galvenais ir to (piedot) izdarīt laikus, jo sliktās domas — un māksliniecei tās visupirms ir skaudība, greizsirdība, mantkārība — saēd pašu šo domu perinātāju. Tālāk gribu nocitēt tikai trīs apjomīgākus Artmanes vērojumus, kas apliecina viņas sievišķīgo viedumu (grāmatā to ir daudz):
Par sevi: "Es biju augusi bez tēva, bez vīrieša ģimenē, sievietes un vīrieša attiecības nebiju redzējusi — mammiņa visu mūžu nodzīvoja viena un nekad nevienu draugu mājās neveda, pat nezinu, vai viņai maz kāds tāds bija — pa visu mūžu netiku nevienu redzējusi, un es izveidojos diezgan frigida meitene. Skolā pret zēniem biju rezervēta un atturīga. Viņi zināja, ka man labāk netuvoties, — neķeries klāt, tā sper un kož. Ap mani neuzdrošinājās knakstīties. Un arī vēlāk uz intīmām attiecībām es nebiju viegli ierosināma. (..) Teikšu atklāti: ar darbu tik pārņemtas sievietes, kurām tas ir galvenais, ar laiku kļūst frigidas. Skatos uz šolaiku darījumu sievietēm un varu iedomāties, kādas viņas ir, kad novelk savus dārgos kostīmus. Sevi viņas ir atdevušas un apliecinājušas darbā. Viņām nav laika mīlēt. Man arī nebija laika mīlēt." (102/103) "1957.gada vasarā Eduards Smiļģis atpūtās Ķemeru sanatorijā. Mēs ar Artūru (Dimiteru) aizbraucām Smiļģi apciemot. Nesen bija piedzimis mūsu dēliņš Kaspars, un Smiļģis jautāja: pēc kā tad izskatās? Artūrs teica: Pēc jums, Smiļģa kungs! Es domāju — nu kā gan Artūrs tā runā?" (paraksts zem foto; L.Blauas grāmatā redzams bagāts klāsts vēl nepublicētu, unikālu uzņēmumu)
Par Uldi Pūcīti: "Uldim bija ļoti īpatnēja balss — raupja un vīrišķīga, bez smalkuma, bet tik pilna ar dvēseles skaņām un emocijām, ka man, kad es to iedomājos, raudāt gribas. (..) Ulda vairs nav, un mans mūžs arī iet uz rietu. Uldis bija tā vērts, lai es pēkšņi viņa tuvumā aizdegtos. Tas bija tik negaidīti un mulsinoši. Es mīlēju savu Pūciņu, kā desmittūkstoš brāļu nebūtu varējuši. Viņš manī dzīvo visu laiku. (..) Mēs nevienam pāri nenodarījām. Ģimenes no mūsu mīlestības necieta. Mūsu tuvākajiem cilvēkiem tā negodu nesagādāja. Uldis bija vīrietis, kurš ar sevi pagodina visu vīriešu cilti. (..) Viņš bija radis strādāt vienkāršus un smagus darbus un no tā nekaunējās. Uldim pirksti bieži bija savainoti, un viņš vienmēr, kad satikāmies, centās rokas noslēpt, lai es tās neredzētu. Bet es atkal vienmēr viņa pirkstus apmīļoju un noglāstīju. Kad Ulda roku saņēmu un uz to paskatījos, vienmēr atcerējos Lilitas Bērziņas uzmesto lūpu un to nežēlīgo teicienu: nevaru ciest vīriešus ar nekoptām rokām un piesvīdušiem krekliem. Viņa sirdī bija auksta sieviete, šausmīgi auksta, šausmīgi... (..) Arī tas zīmējās uz Uldi, jo tad viņš savu maizīti pelnīja, Āgenskalna tirgū pārdodams bulciņas. Viņš varbūt ne vienmēr īpaši labi izskatījās un īpaši labi smaržoja, bet tāds, lai man negribētos viņam pieskarties, nekad nebija. Dažs mans skatuves partneris ir riebīgāk odis. No Ulda nāca vīrišķīgs aromāts. Un viņa sastrādātās rokas ar sakropļotajiem pirkstu galiem bija tīras." (88/89)
Izlasot kaut vai šīs rindas, nerodas šaubas, ka Vija Artmane ir ne vien sirdsgudrs, bet arī acīgs cilvēks. Tāda viņa atklājas grāmatā, kurā kā balzams dvēselei skan aktrises tik ļoti mīļotie mazvārdiņi: Runcītis, Pūciņa, puķītes, mājiņa, sirsniņa... Zinu jau, zinu, ka latviešiem ir mendele uz deminutīviem, tomēr — vai šodien to drīzāk nepietrūkst kā paliek pāri? Saviem tuvākajiem, bez kuriem "mēs neviens nebūtu tas, kas esam". Kāda dziļāka dzīves mācība staro no šīs grāmatas: grūtībās mēs norūdāmies, vientulībā paliekam. Vien atmiņu gaišais starojums, par ko rūpe katram pašam jātur, un mīlestība ļauj mums sajusties cilvēkiem.